Austrālijas latviete Andra Putnis atklāj, kā, rakstot grāmatu Ko manas vecmāmiņas man nestāstīja, pamazām iepazinusi savas ģimenes vēsturi
Andra Putnis (47) pavadīja laimīgu bērnību mazā Austrālijas pilsētā Tūvumbā un vēlāk — sērfotāju iemīļotajā Goldkostā. «Esmu gandrīz pārliecināta, ka savā apkārtnē bijām vienīgie latvieši,» viņa stāsta. To, ka Andrai ir laimīga dzīve, ik pa laikam atgādinājuši radinieki — daudzus gadus viņa gan nesaprata, kāpēc cilvēki ko tādu saka.
Ģimenē visi ar mazo Andru runājuši tikai angļu valodā, izņemot reizes, kad viņa ciemojās Ņūkāslā pie savas vecmāmiņas Mildas un omītes Alīnes — tad sarunās ienāca latviešu valodas vārdi «pīrāgi», «labrīt», «slota» un «čības». «Manā ģimenē latviski runāja tikai par bēdīgām tēmām vai ko tādu, kas mums ar māsām nebūtu jādzird,» Andra atceras. «Es zināju par Latviju un latviešiem, bet man tas saistījās ar lielu un rūpīgi glabātu noslēpumu. Man teica, ka vecmāmiņas tur dzima un auga, zināju arī, ka kara dēļ nokļuva Austrālijā, bet, kā tas viss notika, es īsti nezināju.»
