2021_04_Gunnila-Eijehega_50.png
Suns pielēkšoja man klāt. Mute pa pusei sakļauta ap koka nūju, kažoks — plandošs. Mirkli, apstājies! es nodomāju, lai paliekam šādi mūžu mūžos: es šeit, plašā un baltā klajumā, un viņš ņiprā skrējienā cauri vizuļojošām sniega vērpetēm.
Bija pēcpusdiena, kad devāmies mājup. Suns tekalēja man pa priekšu, nopakaļ, blakus. Nekas tam ceļā neradīja grūtības. Kad nokļuvām namiņā, jau krēsloja. Nopurināju sniegu no drēbēm un suņa kažoka, iedevu dzīvniekam barību un ūdeni, iekūru kamīnu.
Pret vakaru kāds klauvēja pie durvīm. Nācēja bija Sonja, suņa saimniece. Suns uzrāvās kājās, pieskrēja pie viņas, luncinājās apkārt. Sonja smējās un veltīja tam suņuvārdus, palūkojās uz mani ar jautājošu un nedaudz izbrīnītu smaidu, itin kā sacītu, kaut neizteica to skaļi, tu taču būtu varējis piezvanīt un atteikties. Mirkli, apstājies! es nodomāju, stāvēdams un vērodams suņa luncināšanos ap Sonju un Sonjas mazliet jautājošo smaidu, ar ko viņa it kā centās izdibināt, kas es tāds par putnu, ka neatsaku pieskatīt suni, jau kuro reizi. Tev tas suns patīk, Sonja teica, un es palocīju galvu. Tu taču vari kādreiz atnākt ciemos, Sonja ieminējās. Es vēlreiz palocīju galvu. Vai ēdīsi vakariņas, tad jautāju. Esmu izcepis maizītes, sacīju. Sonja palūkojās manī, it kā šaubīdamās vai neizpratnē, kā būtu pareizi rīkoties, tad noteica: okei.
