Mūzikas pedagoģija darbībā. Foto: Jānis Porietis
Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā mācās mūziķi – cilvēki, kas ne vien izvēlējušies apgūt mūziku, bet jau ir mūziķi. Mūziķi, kas ļaus izjust mūzikas fascināciju koncertzālēs, operteātros un daudzveidīgos digitālos formātos, kas emocionāli piesātinās un padarīs neaizmirstamus mūsu dzīves nozīmīgos notikumus vai arī kaut ko pavisam nenozīmīgu pārvērtīs brīnumā, un mūziķi, kas palīdzēs ikvienam bērnam un jaunietim augt, piedzīvojot mūziku, atveroties tai, iepazīstot to, izkopjot muzikālo gaumi, pamanot talantus un aizrautību. Un tieši šie mūziķi – vienlaikus mākslinieki un pedagogi – veido izglītības procesu kapilārās formas, kas dabiski caurvij eksaktās, humanitārās un sociāli emocionālās mācību jomas, dodot iespēju īstenoties tam kompleksajam sasniedzamajam rezultātam, uz kuru tiecamies jaunajās izglītības satura pieejās. Tāpēc pedagoģija kā skatpunkts ir ilgtspējas nosacījums tām vērtībām, ko mūzika sevī ietver, pārnes, uztur un rada.
Mācīties pedagoģiju nozīmē izkopt redzējumu. Pirmkārt, uz sevi kā cilvēku, kas mācās, top un rada, uz sevi kā mūziķi un mākslinieku. Otrkārt, uz iespēju loku, ko atvērt citiem – saviem līdzcilvēkiem un potenciālajiem audzēkņiem vai skolēniem.
Mācīties pedagoģiju nozīmē veidot un kopt pedagoģiskās attiecības, kas ietver daudz pretrunīga – uzticēšanos un nepiekāpību, uzdrīkstēšanos un piesardzību, vienlaikus gan trauslas, gan stingras robežas, kas nošķir un dod pārliecību. Tas nozīmē ikdienas situācijās ieraudzīt izeju no kļūdu lokiem, kuros mūs ieaijā pašu pieredze un mācīšanās paradumi. Maks van Manens to trāpīgi dēvējis par “zināšanu, ko darīt, kad nezini, ko darīt” [Knowing What to Do When You Don’t Know What to Do] (M. van Manen, 2015).
Cik brīnišķīgi būtu to apgūt kompaktā divu semestru kursā, uzzinot deviņas efektīvas stundas vajadzības, iepazīstot astoņus soļus sociālā dizaina pedagoģijā, saņemot septiņas atslēgas atgriezeniskai saitei, izprotot sešu izziņas un piecu kompleksitātes līmeņu attiecības taksonomijās, iemācoties atpazīt četrus mācīšanās stratēģiju tipus un lietot trīs individualizācijas pieejas, kā arī apņemoties ikvienu pedagoģisko situāciju aplūkot no vismaz divām dažādām perspektīvām! Un ir tikai VIENS veids, kā tas kļūst iespējams – piedzīvojot to.
Ko mēs kopā ar mūziķiem un topošajiem pedagogiem mācāmies, kad mācāmies zināt, kā rīkoties situācijās, kurās nezinām, kā rīkoties?
Mācāmies paralēli mūzikas valodai lietot pedagogu valodu, uzdot jautājumus un ieklausīties, mācāmies mērķtiecību, kas ietver arī prasmi operacionalizēt savu izpratni par mācīšanos, lietot refleksiju, pieņemt citādo, rūpēties un aizsargāt, mācāmies izprast pedagoģisko attiecību asimetriju un uzņemties atbildību, mācāmies sniegt un saņemt atgriezenisko saiti, bet arī kļūt brīvi no tās, mācāmies palīdzēt citiem atvērties mūzikai.
Un turpinām meklēt atbildes uz jautājumiem:
- Kā mācību procesā īstenot mūsdienīgu mācību metožu lietojumu, kuru efektivitāti atzīst aktuālie pētījumi pedagoģijā?
- Kādi paņēmieni un mehānismi ļaus pārliecināties, ka izmantotās metodes ir vērtīgas?
- Kādi būs mūsu audzēkņu mācību ieguvumi?
- Kā panākt, lai šos ieguvumus skaidri izprot gan audzēkņi, gan viņu vecāki?
“Bez mūzikas dzīve būtu kļūda” (F.Nīče), bez pedagoģijas – tā būtu nemitīgs kļūdu labojums.
Mūzikas pedagogs kā mūziķis un mūziķis kā pedagogs – jebkurš no šiem skatupunktiem ļauj ieraudzīt sinerģiju, ko kultūrizglītība, un it īpaši mūzikas izglītība, iedzīvina mācību vidē. Tā būvē tramplīnus radošajai enerģijai un izcilībai, tā veido dārzus, kurā izkopt vērtības un tikumus, tā iezīmē drošu paēnu apmulsušajiem.
Kļūt par mūziķi, kura acīs audzēkņi meklē iedrošinājumu saviem radošajiem centieniem, pamudinājumu pārvarēt sevi ikdienas grūtībās un atbalstu neveiksmēs, itin nemaz nav viegli, bet tas taču ir tik vilinoši, jo tā ir patiesa izaugsme – mācīšanās kļūt par paraugu pašam sev!
