Vecu lietu augšāmcelšana 1

«Manai mammai par mani ir kauns. Bet man nav kauns,» saka Maija Krastiņa. Foto — Gints Ivuškāns
Mārtiņš Galenieks
Print Friendly, PDF & Email

Kopā ar Vides filmu studijas videosērijas Es daru tā varoņiem meklēsim veidus, kā dzīvot dabai draudzīgāk

Vidējais ES pilsonis dzīvo tā, it kā mums būtu trīs planētas, norādīts Eiropas Parlamenta nupat apstiprinātajā ambiciozajā plānā pārejai uz aprites ekonomiku. Taču, kamēr tas vēl jāievieš praksē, aktīvisti mēģina rādīt piemēru

Puķes no miskastēm plaukst

Komunikācijas vadītāja un biedrības Zero Waste Latvija aktīviste Maija Krastiņa jaunas lietas pērk tikai tad, ja nav citas iespējas. Savu pērn iegādāto dzīvokli apmēbelējusi galvenokārt ar lietotām mantām, kas sameklētas Andelemandele.lv, bet lauvastiesu no pārējās iedzīves paņēmusi no ielas. Visbiežāk atstātu pie miskastēm.

«Manai mammai par mani ir kauns,» viņa atzīst. «Bet man nav kauns. Tas ir mans dzīvesveids, jo negribu piecūkot pasauli. Es domāju, ka vajadzētu atrast risinājumu, kā šādas lietas darīt cieņpilni. Francijā, kur es kādu laiku esmu dzīvojusi, ir punkti, ko sauc par resursu vietām, kur var gan aizvest savas nevajadzīgās lietas, gan paņemt kaut ko sev. Tas darbojas nedaudz līdzīgi kā Otrā elpa, bet tādas vietas vajadzētu visur un ne tikai mazām lietām, arī mēbelēm un visam pārējam.» Savukārt bezatkritumu dzīvesveidu viņa sākusi piekopt, dzīvojot Beļģijā, kur arī ierasts, ka cilvēki sev vairs nevajadzīgas lietas vienkārši atstāj uz ielas un kāds paņem.

Kristāla karafe, kurā ieliets etiķis, tējas kanniņa no padomju laika servīzes, svečturi, katli un pannas, koka ķeblis virtuvē, kam noņemta vecā virsma, bet vēl jāpielabo nedaudz ļodzīgās kājas — Maija izrāda lietas, kas kādam nav bijušas vajadzīgas, bet atradušas pielietojumu viņas saimniecībā. Ievākšanās dzīvoklī sakritusi ar IKEA veikala atvēršanu Rīgā, iespējams, tāpēc cilvēki savas mantas metuši laukā kā traki, viņa pieļauj. 

«Saražotā daiļuma pasaulē ir ļoti daudz. Arī padomju ražotie sadzīves priekšmeti, daudzi no tiem ir ar augstu estētisku vērtību, taču cilvēkiem vajag visu jaunu un modernu. Ja komplektā ar sešām glāzēm viena saplīst, tad atlikušās jāmet laukā,» Maija krata galvu. «Reiz gadījās tāds absurds. Kāds bija izmetis servīzi, kurai pietrūka vienas tasītes. Man tā šķita ļoti parasta, taču es paņēmu. Domāju, ka šķīvīšus varēs zem puķupodiem palikt, bet tasītēs kādu sīpolu ielikt. Mājās skatos, ka baigi šikā izskatās. Iegūglēju, izrādās tā ir kaut kāda ar rokām darināta ungāru servīze un viena tās tasīte maksā 150 eiro.»

Arī daudzie augi viņas mājās esot galvenokārt iegūti vai nu Facebook grupā, kur cilvēki tos mēdz atdot, vai «no misenēm», kā Maija pati saka. «Vēl man šad tad uzdāvina kādu augu, bet tie, kas nāk pa taisno no lielveikala, pie manis mokās,» viņa smejas. «Viss, kas nāk no misenēm vai interneta, — plaukst.»

Alises Ziemules-Zariņas vadītajā Brīvbodē cilvēki var bez maksas iegūt savā īpašumā lietas, kā arī atdot citiem to, kas nav vajadzīgs pašiem.
Foto — Gints Ivuškāns


Mantu trūkst vismazāk

Alise Ziemule-Zariņa ir organizācijas Free Rīga paspārnē tapušā projekta Brīvbode vadītāja. Brīvbobe ir mantu apmaiņas punkts, kurā cilvēki var bez maksas iegūt savā īpašumā lietas, kā arī atdot citiem to, kas nav vajadzīgs pašiem. Jau divarpus gadus tas darbojas Lastādijā, Turgeņeva ielā 15, bet nupat atvērti divi jauni punkti Čiekurkalnā, Viskaļu ielā 36, un Pārdaugavā, Meža ielā 4. Tāpat aktīvisti regulāri rīko izbraukuma pasākumus.

«Liela atsaucība ir festivālos. Cilvēkiem patīk mainīties ar apģērbu. Tas nes sev līdzi jautrību, var iejusties dažādās lomās,» stāsta Alise. Bez drēbēm Brīvbodē notiek apmaiņa ar jebko citu, grāmatām, platēm, sadzīves priekšmetiem, elektroniku. Viskaļu ielā plānots drīzumā atvērt īpašu telpu bērnu drēbēm un mantām, kā arī vēl vienu dažādiem remonta piederumiem, kas kādam palikuši pāri, — krāsām, otām, tapetēm, santehnikai. 

Lai arī bez atnestajām mantām tā nevarētu pastāvēt, Alise uzsver, ka Brīvbode nav labdarības organizācija. «Dažreiz cilvēki mums atved lietas, un var just attieksmi, it kā man būtu jābūt pateicīgai. Taču mantu mums trūkst vismazāk. To pasaulē ir šitik,» viņa saka, novicinot plaukstu virs galvas. «Man nav jābūt pateicīgai par citu cilvēku emocionālajiem, impulsīvajiem pirkumiem. Labāk vajag pavaicāt sev, kāpēc bija jāpērk. Mēs gribam, lai cilvēki nāk pie mums, pirms viņi dodas uz veikalu pirkt jaunas lietas. Ja kāds jūtas neērti, ka nav, ko atnest vietā, var atstāt ziedojumu vai palīdzēt mums kaut ko izdarīt, kaut vai uzvārīt tēju.»

Lai arī viņas sākotnējā motivācija bijusi ekoloģija un resursu atkārtota izmantošana, tagad svarīgāks kļuvis cilvēciskais faktors. «Mums ir tādas apkaimes tantes, kas regulāri nāk uz Lastādiju, viņas jau ir simtkārt apģērbušās,» Alise stāsta. «Mantas viņām ir iemesls sākt sarunu. Tad viņas sāka kopīgi svinēt dzimšanas dienas, doties ekskursijās. Tagad epidemioloģisko ierobežojumu dēļ satiekas citur, nevis pie mums, bet te viņas iepazinās. Cik var tikai abstrakti runāt par to, ka viss ir slikti ar ekoloģiju? Man pašai šobrīd vissvarīgāk šķiet tas, ka mēs sākam ieņemt vietu cilvēku dzīvē.»

Pirmo pusotru gadu aktīvisti nostrādājuši pēc pilnīgas brīvprātības principa, kopš pagājušā gada viņi saņemot nelielu atbalstu no Rīgas domes, bet paplašināties ļāvis Sabiedrības integrācijas fonda piešķirtais finansējums. Brīvbode darbojas divas dienas nedēļā. Atvest mantas var jebkurā laikā, bet, lai kaut ko varētu arī paņemt, epidemioloģisko ierobežojumu dēļ apmeklējums šobrīd ir iepriekš jāpiesaka projekta Facebook lapā.

Aprites ekonomika 2050. gadā

Ir pareizi šķirot iepakojumus, lai nodotu tos otrreizējai pārstrādei. Vienlaikus tas nav tas, kas atrisinās mūsu ekoloģiskās problēmas. Materiālu otrreizēja pārstrāde vienkārši ir mazāks ļaunums nekā to apglabāšana poligonos.

Zemeslodes iedzīvotāju skaitam un turībai arvien pieaugot, ekonomikā aug arī pieprasījums pēc dažādiem materiāliem. Nerunājot par to, ka resursu daudzums ir ierobežots, materiālu iegūšana, lai saražotu visu, ko mēs ikdienā patērējam, veido pusi no kopējā siltumnīcas izplūdes gāzu daudzuma un ir vainojama pie 90% no bioloģiskās daudzveidības zuduma. Tiek lēsts, ka šobrīd vidēji Zemes iedzīvotājs tērē resursus tā, it kā mums būtu 1,5 planētas, bet vidējais Eiropas Savienības (ES) pilsonis — it kā mums būtu veselas trīs. Tāpēc pāreja uz aprites ekonomiku, proti tādu, kurā materiāli tiek izmantoti maksimāli ilgi un efektīvi, ir viena no galvenajām ES prioritātēm. Pretstatā šobrīd valdošajam lineārajam modelim, kurā lietas kalpo īsu laiku un pēc tam tiek izmestas.

Aprites ekonomikā tiek sekmēta produktu koplietošana, iznomāšana, labošana, atjaunošana. Šī gada februārī Eiropas Parlaments apstiprināja rīcības plānu, kurā nosprausts ambiciozs mērķis pilnīgai pārejai uz aprites ekonomiku līdz 2050. gadam. Cita starpā tajā paredzēts ar likumdošanas iniciatīvām vērsties pret, piemēram, sadzīves elektronikas tirgū izplatītu praksi apzināti radīt ātri novecojošas un ārpus ražotāja piedāvātajiem servisiem praktiski neremontējamas lietas. Tiek aicināts arī norādīt uz produktiem informāciju par to ietekmi uz vidi.

Publikācija sagatavota ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu

Komentāri (1)

Sskaisle 15.04.2021. 15.25

Es arī tā gribētu. Bet diez vai man sanāks

0
0
Atbildēt

0

Lai pievienotu komentāru, vai ienāc ar:

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu