Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati, pērn jauniešu bezdarba līmenis Latvijā sasniedza 14,9%. Kaut arī kopš 2013. gada tas bijis zemāks nekā Eiropas Savienības dalībvalstu vidējais rādītājs, kopš 2019. gada tas audzis par 2,5 procentpunktiem. Droši vien savu tiesu šāda pieauguma radījusi Covid-19 pandēmija, kas 2020. gada pirmajā pusē sašūpoja darba tirgu. Taču ne mazāka nozīme ir jauniešu izvēlēm, motivācijai un spējai apzināties savus mērķus. Kā liecina pieredze darbā ar jauniešiem, mācību programmas pašlaik jauniešus nesagatavo pieaugušo dzīvei, izvēlēm un atbildībai.
Desmit gadus strādājot ar jauniešiem, runājot par to, kādi ir viņu mērķi, redzu, ka vairumam jaunu cilvēku trūkst izpratnes, kā veidojas patstāvīga, laba, stabila dzīve. Vairums jauniešu nezina, kā ir jāstrādā, lai sasniegtu un noturētu tādu dzīves līmeni, kādu viņi sev iztēlojušies.
Būtisks iedvesmas avots mūsdienās ir Instagram attēli, kuros redzami veiksmīgi jauni cilvēki stilīgos apģērbos un vietās, bet tas nekādi nepasaka priekšā, ko darīt, lai nodrošinātu šādu dzīves līmeni arī sev – un cik daudz darba jāiegulda, lai to sasniegtu. Daudzi studējot strādā tipiskos studentu darbus, sākumā ir iedvesmoti par jauniegūto finansiālo neatkarību no vecākiem, taču lielākoties ātri saprot, ka šis mazais darbiņš ļaus tikai izdzīvot. Netrūkst arī tādu, kuri šajos studentu darbos “iestrēgst”, jo rēķini ir jāmaksā, un ar laiku zūd motivācija sasniegt ko lielāku. Jā, daudzās Latvijas ģimenēs finansiālā situācija nepieļauj plašas izvēles iespējas – ja gribi studēt un dzīvot patstāvīgi, ir jāstrādā. Taču vienlaikus jauniešiem trūkst izpratnes, ka veiksmīgas karjeras veidošanā ir ļoti svarīgi apzināties savus mērķus, saprast, kāpēc esi izvēlējies tieši tādu ceļu, un atrast mentoru vai iedvesmas avotu, kas palīdzēs šo mērķi sasniegt.
Otra galējība ir kļūt par mūžīgo studentu, nemitīgi tiekties uz vēl labāku izglītību, taču nedarīt neko, lai iekļautos darba tirgū un sāktu īstenot savus mērķus.
Var šķist, ka ar virkni diplomu būs iespējams uzreiz sākt no karjeras kāpņu augšējā laukumiņa, taču tā nemēdz notikt. Tāpēc ir svarīgi atrast labu balansu starp darba pieredzi, nākotnes mērķiem un mācībām, un ir vērts apgūt dažādas darba prakses, kas vairo pašmotivāciju un arī māca kļūdīties. Jauniešiem jāsaprot, cik daudz viņi ir gatavi strādāt, kas jāiegulda, lai sasniegtu mērķus, – un arī to, kādu dzīvi viņi sev nevēlas, ko var novērot, satiekot dažādus cilvēkus un uzzinot viņu pieredzes stāstus. Lielisks piemērs tam, kā vasaras darbs var iespaidot visu tālāko karjeras izaugsmi, ir programmas Southwestern Advantage prezidents Dens Mūrs, kurš 1974. gadā par programmu uzzināja no kursabiedra Hārvardā, nemaz nenojaušot, ka vasaras prakse kļūs par sākumu atalgojumiem bagātai karjerai, plašam kontaktu lokam un jaunām draudzībām.
Katram desmitajam Latvijas iedzīvotājam izglītības līmenis nav augstāks par pamatizglītību. Apstākļi, kāpēc jaunieši neturpina mācības, ir dažādi, taču viens no galvenajiem faktoriem ir citu cilvēku piemērs – vecāki, draugi, autoritātes. Ja apkārtējā vidē skaitās stilīgi nemācīties un kavēt skolu, ir grūti iet pret straumi. Ja trūkst atbalstošu cilvēku un lielākoties diendienā nākas uzklausīt dažādas negācijas, tas, protams, nevairo jaunieša pašapziņu un ticību saviem spēkiem sasniegt jebkuru mērķi. Nereti 18, 19 gados ir grūti izlemt, kādu profesionālo ceļu izvēlēties, savukārt vecāku paaudzei ir raksturīgi uzskatīt – ja reiz esi sācis kādas mācības, pie tā arī paliec. Tas noteikti nav slikti, jo reizēm tikai tā var piespiest iesāktu lietu izdarīt līdz galam. Bet ne vienmēr tas ir vajadzīgs. Ir vērts ieklausīties savos jauniešos un viņu vēlmēs, neapslāpēt viņu degsmi darīt to, kas patīk, pat ja tas nozīmē nedaudz apjukuma un ilgākus meklējumus.
Latvijā ir ļoti spējīgi jaunieši. Jā, daudz kas ir atkarīgs no vides, kurā šie jaunieši auguši. Ir tādi, kas jau kopš pamatskolas pieraduši smagi strādāt, taču viņiem trūkst ticības, ka var paveikt lielas lietas. Un ir tādi, kam viss nācis vieglāk, tāpēc pietrūkst zināmas pašdisciplīnas. Protams, katrā profesijā ir jāapgūst savas specifiskās prasmes un katrai noder citas īpašības. Taču, lai tiktu uz priekšu, dažas prasmes ir vajadzīgas visiem neatkarīgi no iepriekšējās pieredzes.
Pirmkārt, tā ir prasme sarunāties – ieklausīties, paust savu viedokli, diskutēt, nonākt pie kopsaucēja. Jebkurš uzņēmums – tie ir cilvēki, kas to vada un veido. Tāpēc veiksmīgu karjeru nav iespējams izveidot bez mijiedarbības un saskarsmes ar apkārtējiem. Otrkārt, tā ir spēja nemeklēt vainīgo, bet meklēt risinājumu. Jo labāk cilvēks prot risināt privātas situācijas, jo vairāk tas palīdz arī profesionālajā vidē. Cilvēks, kuru nevar viegli izsist no līdzsvara nepatīkamās situācijās, spēj skaidri domāt arī stresa apstākļos. Treškārt, ir svarīgi izvēlēties draugu loku, jo tas, kādi cilvēki ir apkārt, noteiks domāšanas veidu un iespējas dzīvē. Ja apkārt ir tie, kas jaunietim tic un atbalsta pat tad, kad netic viņš pats, – viss ir iespējams.
Ļoti vērtīgi, ja draugu vai paziņu lokā ir vismaz viens cilvēks, kurš jaunieti patiešām iedvesmo. Ir vērts sekot kādam no pasaules līderiem, kuri maina pasauli uz labu. Piemēram, rokgrupas U2 solists Bono, kurš gadu garumā ne tikai smagi strādājis mūzikas laukā, bet arī trīs reizes nominēts Nobela miera prēmijai, vadot dažādas labdarības un sociālās kampaņas, lai mazinātu nabadzību un slimību izplatību attīstības valstīs un veicinātu līdzekļu piesaisti cīņai ar AIDS. Labs piemērs ir arī aktieris Vils Smits, kurš savulaik no bankrotējoša repera kļuva par veiksmīgu aktieri, viņa filmas pelna miljonus, un tas ir devis viņam iespēju miljonus ziedot labdarībai un kopā ar sievu izveidot sākumskolu. Labs piemērs ir visefektīvākais veids, kā atrast ceļu, pa kuru iet. Taču es gribētu atgādināt, ka ir vajadzīgi arī skeptiķi, jo arī viņi var izrādīties spēcīgi motivatori – ne viens vien ir sasniedzis lielas lietas, lai pierādītu kādam skolotājam vai radiniekam, ka viņš ir kļūdījies, sakot – tu jau nevarēsi. Izaicinājums var būt tikpat laba motivācija kā sapņi un cerības.
Pagaidām nav neviena komentāra