Upura tēlu kliedējot

Pretestība okupācijas varām Latvijā joprojām nav īsti novērtēta

Pretošanās kustība padomju un nacistu totalitārajiem režīmiem laikā no Latvijas okupācijas 1940. gadā līdz valstiskās suverenitātes faktiskai atgūšanai 1990./1991. gadā ir būtiska Latvijas jaunāko laiku vēstures sastāvdaļa. Nācijas pašnoteikšanās centieni pusgadsimtu ilgā okupācijas periodā izpaudās gan bruņotā, gan nevardarbīgā veidā, tomēr pretestība okupācijas varām līdz šim nav ieņēmusi pienācīgu vietu Latvijas sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Kopš Atmodas laika līdz pat mūsdienām, apzinot un pieminot padomju deportāciju vai nacistu holokausta upurus, laužot šķēpus par Latvijas iedzīvotāju mobilizāciju svešu varu militārajos formējumos u. tml., priekšplānā drīzāk izvirzījies nācijas kā upura veidols.

Arī pēc Latvijas teritorijas de facto nonākšanas divu svešu okupācijas režīmu pakļautībā Latvijas valsts de iure turpināja pastāvēt. Vēlmi atgūt valstisko neatkarību pauda spontāni un pakāpeniski izveidojusies nacionālā pretošanās kustība, kam piemita gan individuālas, gan organizētas izpausmes un formas. Īpaši aktīva tā bija pagājušā gadsimta 40.—50. gados, kad Staļina un Hitlera totalitārie režīmi arī visnežēlīgāk vērsās pret saviem politiskajiem pretiniekiem — pretošanās kustības dalībniekiem. 

Pirmās pretestības organizācijas 

1940.—1941. gadā Latvijā izveidojās vairākas nacionālās pretošanās organizācijas, kas izdeva nelegālus uzsaukumus, sabotēja okupācijas varas rīkojumus un gatavojās bruņotai cīņai par valstiskās neatkarības atjaunošanu. 

Pretošanās kustībā aktīvi iesaistījās skolu jaunatne. 1941. gada 13. maijā notika kopēja skolu jaunatnes organizēta akcija, kad vienlaikus Rīgā, Jelgavā, Cēsīs, Bauskā un citās pilsētās izplatīja ap 5000 pretpadomju uzsaukumu. Nelegālās darbības pieredzes trūkuma un padomju drošības iestāžu metožu efektivitātes dēļ lielāko daļu pretošanās kustības dalībnieku apcietināja un sodīja ar nāvi vai vairākiem gadiem ieslodzījuma nometnēs PSRS attālos rajonos, no turienes dzimtenē atgriezās tikai nedaudzi. Šī laika posma pretošanās kustības vēsture līdz šim dziļāk pētīta atsevišķu nelegālo pagrīdes organizāciju (Latvijas nacionālais leģions, Tēvijas sargi u. c.) darbības kontekstā un ir aktualizēta, arī apzinot 1940.—1941. gada padomju represiju upurus, taču sabiedrības plašākā apziņā šo pirmo pretošanās kustības dalībnieku vārdi ir zināmi nepietiekami.

Tautas vairākuma noraidošo attieksmi pret Latvijas iekļaušanu Padomju Savienībā un nacionālo nostāju demonstrēja arī pēc Vācijas un PSRS kara sākuma 1941. gada 22. jūnijā spontāni radusies nacionālo partizānu kustība. Tās dalībnieki Smiltenes, Gulbenes, Madonas, Alūksnes, Limbažu, Tērvetes apkārtnē un citviet vērsās pret padomju militārajiem formējumiem un centās aizkavēt cilvēku un materiālo vērtību aizvešanu uz PSRS. Partizānu rindas veidoja bijušās Latvijas armijas militārpersonas, aizsargi, kā arī no 24. teritoriālā korpusa atvaļinātie vai dezertējošie karavīri.

Latviešu partizāniem vēl pirms vācu karaspēka ienākšanas izdevās ieņemt vairākas apdzīvotas vietas un pārņemt varu piecās Rīgas priekšpilsētās, sešās apriņķa pilsētās, 13 mazpilsētās un daudzos pagastos. Šajā partizānu karā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku, no kuriem 270 partizānu krita, bet tika iznīcināti ap 800 un saņemti gūstā ap 1500 padomju okupācijas varas bruņoto formējumu dalībnieku un vietējo kolaborantu. Vēlāk tikai daļa nacionālo partizānu turpināja dienestu latviešu pašaizsardzības vienībās, kuras tika pakļautas vācu okupācijas varas kontrolei, un daļa iesaistītas holokausta un citos noziegumos. 

Šis fakts acīmredzot kalpo par pamatu tam, ka mūsdienu vēstures pētniecībā un sabiedrības kolektīvajā atmiņā 1941. gada vasarā norisinājušās nacionālo partizānu cīņas nav pietiekami novērtētas un nereti kļūdaini tiek jauktas ar pašaizsardzības vienību darbību, kuru mērķi, uzdevumi un aktivitātes bija atšķirīgas. 

Latvijas Centrālā padome

Nacistiskās okupācijas laikā par pretošanās kustības politisko centru centās kļūt 1943. gada 13. augustā Rīgā slepeni nodibinātā Latvijas Centrālā padome, ko veidoja pirmskara lielāko politisko partiju pārstāvji ar Konstantīnu Čaksti (1901—1945) priekšgalā. LCP iestājās par demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu, balstoties uz 1922. gada Satversmi, sagatavoja vairākus memorandus Rietumu valdībām un uzturēja kontaktus ar pārējo Baltijas valstu pretošanās kustībām un bijušo Latvijas sūtni Stokholmā Voldemāru Salno (1886—1948). 1944. gada vasarā—rudenī, vienai okupācijas varai nomainot otru, LCP nespēja īstenot plānus par Latvijas pagaidu valdības izveidošanu un militāras sacelšanās organizēšanu. Pēc ģenerāļa Jāņa Kureļa (1882—1954) grupas galveno spēku apcietināšanas 1944. gada 14. novembrī Kurzemē bruņotu pretestību nacistiem izrādīja leitnanta Roberta Rubeņa (1917—1944) bataljona karavīri, kuri līdz 9. decembrim sekmīgi atsita vairākus vācu uzbrukumus, līdz dzīvi palikušie, pārspēka mākti, bija spiesti izklīst. 

Kritiski gan jāraugās uz mūsdienās nereti vērojamo tendenci likt vienādības zīmi starp LCP politiskajām aktivitātēm un visu vācu okupācijas laika pretošanās kustību Latvijā vai uzskatīt, ka LCP būtu vadījusi citas pretošanās kustības grupas un organizācijas. Kopumā pieņemams ir jaunākajā juridiskajā literatūrā izteiktais konstatējums, ka LCP paplašinātā vadība simbolizēja Latvijas Republikas varas nepārtrauktību un, darbojoties saskaņā ar valstiskās nepārtrauktības doktrīnu un Satversmi, LCP leģitīmi rīkojās Latvijas tautas vārdā, lai atjaunotu Latvijas valstisko neatkarību. Vienlaikus gan jājautā, vai valsts augstākā pārstāvniecība LCP vadībai deva tikai tiesības, vai arī uzlika kādus pienākumus Latvijas tautas priekšā (piemēram, iespējamais, bet nenotikušais protests un pretestība Latvijas pilsoņu iznīcināšanai un iesaistīšanai holokausta noziegumos 1941. gadā, prettiesiskajai latviešu leģiona izveidošanai 1943. gadā u. c.)?

Nacionālo partizānu kustība

Jau 1944. gada rudenī Latvijā sāka veidoties bruņota pretošanās kustība, kas bija vērsta pret atkārtoto PSRS okupāciju. Par partizāniem kļuva cilvēki, kuri vēlējās atgūt Latvijas neatkarību vai kam draudēja padomju represijas. Nozīmīgas nacionālo partizānu kaujas norisinājās 1945. gada martā Stompaku purvā Ziemeļlatgalē, 1945. gada decembrī Kabilē Kurzemē un daudzās citās vietās. 

Savas darbības laikā nacionālie partizāni ieņēma vismaz 40 Latvijas pagastu centrus, uz laiku paralizējot to darbību. Sadursmēs vai no slēpņiem nogalināja 370 čekas karaspēka virsniekus un karavīrus, 735 iznīcinātājus, kā arī 1070 komunistu režīma kolaborantus. Kopumā mežabrāļu kustībā Latvijā, kas norisinājās līdz pat 1956.—1958. gadam, piedalījās 12 000—13 000 cilvēku. Līdz šim nepietiekami ir izvērtēti šīs bruņotās cīņas teorētiskie un juridiskie aspekti, kas ir svarīgi, lai veidotu konceptuālāku skatījumu par partizānu darbību gan no tautu pašnoteikšanās tiesību un Latvijas valsts tiesiskās nepārtrauktības, gan no starptautisko tiesību viedokļa.

Ja pieņem, ka mežabrāļiem bija likumīgas tiesības vērsties pret padomju okupācijas režīmu un tā atbalstītājiem, arī tos iznīcināt, tad robeža starp pretošanās kustības likumīgi veiktu kolaboracionistu sodīšanu un nelikumīgu noziegumu veikšanu realitātē, tomēr ne visos gadījumos ir precīzi nosakāma un neizslēdz dažādas interpretācijas.  

Ja partizānu karu izprot kā neizbēgamu vardarbības eskalāciju, kam raksturīga starptautisko konvenciju neievērošana no abām karojošajām pusēm, tad svarīgi būtu sniegt šīs komplicētās pēckara vēstures situācijas niansētāku un daudzpusīgu izvērtējumu. 

Ja pieslienas vispārinājumam, ka pēc kara nebija «labo» vai «slikto» partizānu, bet viņi visi ir uzskatāmi par Latvijas brīvības cīnītājiem neatkarīgi no to darbības rakstura un rezultātiem, tad jāatceras, ka arī šodien ir spēkā LPSR Augstākās Padomes izdotais likums par nelikumīgi represēto personu reabilitāciju (1990). Tas nosaka, ka nav reabilitējamas personas, «kuras starptautiski tiesiskajā izpratnē vainīgas noziegumos pret mieru, genocīda noziegumos, noziegumos pret cilvēci, kara noziegumos un kriminālnoziegumos pret nekombatantiem», bet Latvijas Republikas Saeimas pieņemtais likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu (1996) neattiecina to uz personām, kas «sodītas par tīšiem smagiem noziegumiem un nav reabilitētas». 

Tāpēc būtiski ir izvērtēt un attīstīt mūsdienu juridisko praksi (piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas lēmumi lietās «Vasiļausks pret Lietuvu» (2015), «Drelings pret Lietuvu» (2019)), kurā ar dažādiem panākumiem ir mēģināts sniegt padomju okupācijas režīma un pēckara bruņotās pretošanās kustības mijiedarbības tiesisku izvērtējumu, tajā skaitā traktēt PSRS veikto pēckara pretošanās kustības dalībnieku sistemātisku iznīcināšanu kā vienu no genocīda formām.

Latviešu nacionālkomunisti

Neatņemama un savdabīga loma Latvijas jaunāko laiku vēsturē ir t. s. latviešu nacionālkomunistu darbībai 1956.—1959. gadā. Ar Eduardu Berklavu (1914—2004) priekšgalā tie centās pretoties latviešu valodas diskriminācijai, forsētai industrializācijai un migrācijai, iestājoties par vietējo iedzīvotāju sadzīves apstākļu uzlabošanu un latviešu lomas palielināšanu padomju varas struktūrās.

Nacionālkomunistu darbība gan veicināja pretestību padomju okupācijas režīmam, tomēr tas bija pašu nacionālkomunistu politikas negribēts blakusefekts, nevis apzināta nacionālās pretošanās kustības vai disidentisma izpausme. Nacionālkomunistu mērķis nebija tautas brīvības atgūšana neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas valsts formā, bet gan reformēta komunistiskā iekārta. To apstiprina arī vēl 1972. gadā slepeni uz ārzemēm nosūtītā 17 latviešu komunistu vēstule, kurā, vēršoties pie citu valstu komunistiskajām partijām, bija pausts protests pret marksisma-ļeņinisma nacionālās politikas izkropļojumiem.

Disidenti

60.—70. gados PSRS attīstījās citādi domājošo — disidentu — kustība, kas bija pašā padomju likumdošanā (PSRS Konstitūcijā noteiktajos vārda, preses un pulcēšanās brīvības principos) balstīta miermīlīga cīņas metode, kas iestājās par vispārējo cilvēktiesību ievērošanu un lielāku demokrātisko brīvību ieviešanu. Svarīga loma šajā procesā bija 1975. gadā parakstītajam Helsinku aktam, ar ko aizsākās cilvēktiesību aizstāvēšanas ideju izplatīšana arī PSRS. Tās bruģēja ceļu uz komunisma sistēmas sabrukumu un dzelzs priekškara krišanu. Pazīstamākie latviešu disidenti un politieslodzītie Gunārs Astra (1931—1988), Ints Cālītis, Lidija Lasmane-Doroņina, Knuts Skujenieks un citi ieguva un propagandēja aizliegtu ārzemju literatūru un padomju disidentu darbus, pauda patiesību par Latvijas vēsturi un protestēja pret Latvijas okupāciju. 1983. gadā daļu no viņiem atkārtoti apcietināja un ieslodzīja soda nometnēs, bet citus šajos procesos iesaistītos brīdināja un pakļāva izsekošanai. 

Šo disidentu un vienlaikus nacionālās pretošanās kustības dalībnieku ieguldījums Latvijas neatkarības idejas uzturēšanā padomju režīma stagnācijas laikā, kad šķita — sabiedrība ir inerti pielāgojusies situācijai, ir neatsverams. Par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem tie saucami tāpēc, ka atšķirībā no disidentisma kustības PSRS, kas neparedzēja radikālas izmaiņas tās politiskajā iekārtā, viņu galvenais mērķis bija Latvijas faktiskās suverenitātes atjaunošana. 

Pretpadomiski noskaņotie

Drosmīgākie patrioti arī padomju režīma stagnācijas gados turpināja paust latviešu tautas pašnoteikšanās centienus — izplatīja nacionāla satura proklamācijas, glabāja un popularizēja pirmskara Latvijā un Rietumos izdotās grāmatas un citas latviešu kultūras vērtības. 

Protestējot pret pastāvošo režīmu, cilvēki norāva vai sabojāja PSRS un LPSR karogus, dažādās vietās parādījās pretpadomju uzraksti, jaunieši atteicās dienēt padomju armijā. Daudzi klausījās latviešu valodā skanošo Amerikas balsi, Radio Brīvā Eiropa un citas Rietumu radiostacijas. Arvien masveidīgāka kļuva svecīšu nolikšana pie Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes (1859—1927) kapa pieminekļa mirušo piemiņas dienā Rīgas Meža kapos un citur. 

Jaunākie vēsturnieku pētījumi apstiprina, ka laikā no 1959. līdz 1986. gadam okupācijas režīms apsūdzēja un represēja vismaz 216 pretošanās kustības dalībniekus, bet to cilvēku skaits, kuri bija nacionālistiski un pretpadomiski noskaņoti, bija ievērojami lielāks. Pretošanās kustības aktivitāšu mērenuma pamatā bija Aukstā kara laikā nostabilizējusies starptautiskā situācija un no tā izrietošā dzīves realitāte. Par prioritāti kļuva izdzīvošana un pielāgošanās stāvoklim, kad iespējas atgūt valstisko neatkarību kļuva nereālas.

Neformāļi

Vairākus gadu desmitus atrodoties PSRS sastāvā, latvieši sadzīvoja ar uzspiesto komunistisko ideoloģiju, bet saglabāja nacionālo identitāti. Sociālistiskā saimniekošanas sistēma un masīvā padomju propaganda gan vairoja nekritiskus komunistiskās iekārtas atbalstītājus, gan veicināja dubultstandartu ievērošanu ikdienā. Vienlaikus kolektīvajā atmiņā no paaudzes paaudzē tomēr saglabājās pietāte pret zaudēto Latvijas valsti un iekšēja vēlme pēc brīvības atgūšanas. 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē Latvijā, līdzīgi kā citviet, komunistiskā režīma krīzi iezīmēja neformālu, ar padomju varas struktūrām nesaistītu, vairāk nekā 30 dažādu organizāciju un grupu aktivitātes. 

1986. gadā izveidotā cilvēktiesību aizstāvēšanas grupa Helsinki-86 spēja kļūt par tautas pretestības gribas uzlādētāju, kaut arī sākotnēji, taktisku motīvu vadīta, pieprasīja realizēt LPSR Konstitūcijā paredzētās tiesības Latvijai izstāties no PSRS. Ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā un gadu vēlāk Konstantīna Pupura (1964—2017) īstenotais Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga gājiens no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem praktiski un simboliski demonstrēja pretošanās kustības pāraugšanu visas tautas atbrīvošanās kustībā un noslēdzās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1990./1991. gadā. 

Neatbildēti jautājumi

Pretošanās kustība padomju un nacistu okupācijas režīmiem līdz šim tikai daļēji ir aktualizēta un pienācīgi novērtēta Latvijas sabiedrības sociālajā atmiņā. No 20. gadsimta 40. gadiem līdz mūsdienām tā ir piedzīvojusi vairākkārtējas maiņas, kuru būtība ir bijusi atkarīga no pastāvošās politiskās iekārtas, bet nianses — no attiecīgā laika posma ideoloģijas un propagandas, izglītības, zinātnes, kultūras un atmiņu politikas, masu mediju sniegtās informācijas un atsevišķu sociālo grupu aktivitātēm. Svarīga loma sabiedrības kolektīvās atmiņas un identitātes veidošanā un uzturēšanā ir bijusi arī kara un pēckara paaudzes vēsturiskajai pieredzei un tās pārmantošanai nākamajās paaudzēs. 

Jautājums, kāpēc pretošanās kustība Latvijā nav kļuvusi par «varoņtēlu», kā tas noticis vairākās citās okupētajās Eiropas valstīs (piemēram, Francijā, Polijā), bet ir ieņēmusi pat zināmu «pabērna» lomu šī perioda Latvijas vēsturē, ietver virkni atbilžu. 

Vācu okupācijas laika pretošanās kustības nenovērtēšanu pēckara trimdā Rietumos noteica pretošanās kustības dalībnieku mazāks īpatsvars un to organizāciju sadrumstalotība, kā arī tas, ka viņu darbība varēja atklāt arī daudzas negatīvas iezīmes, kas liecinātu par latviešu sadarbību ar nacistiem. Šis apstāklis sadūrās ar trimdas vairākuma nevēlēšanos skart nepatīkamus vēstures jautājumus un vēlmi drīzāk koncentrēt spēkus galvenā politiskā mērķa — Latvijas neatkarības — panākšanai.

Padomju Savienības okupētajā Latvijā ne tikai pret nacistiem, bet arī pret komunistiem vērstā pretošanās tika pasniegta sagrozītā veidā ideoloģisku apsvērumu dēļ. Vienlaikus apzināti tika noklusēts vai mīkstināts priekšstats par represiju apjomu, kāds tika vērsts pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, un arī mākslīgi pretstatīti gandrīz vai tikai daži nacionāli noskaņotie «pretestībnieki» pret vairākiem tūkstošiem «padomju patriotu», kas cīnījušies pret nacistiem komunistu vadībā.

Ir jānoraida arī savulaik padomju okupācijas režīma uzturētā tēze par masveidīgumu kā pretošanās kustības obligātu parādību. Pretestība parasti ir tik spēcīga, cik spēcīga ir tautas aktīvākā daļa, kam ir griba, drosme un iespējas pretestību izrādīt. Ir skaidrs, ka pretošanās kustības dalībnieki pārstāvēja sabiedrības aktīvāko un drosmīgāko, bet vienlaikus mazāko daļu, tāpēc viņu darbība, kas bieži vien bija ideālistisku motīvu vadīta un Latvijas neatkarības idejas vārdā neatzina kompromisus, atšķīrās no sabiedrības vairākuma rīcības, kas objektīvu apstākļu dēļ nevis cīnījās par «brīvu un neatkarīgu Latviju», bet bija spiests pakļauties, pielāgoties un sadarboties, lai dzīvotu un izdzīvotu. Tas gan neliek šaubīties par tautas atbalstu kā svarīgu pretošanās kustības pastāvēšanas pamatelementu. Tomēr šis atbalsts svešas okupācijas apstākļos visbiežāk izpaužas ārēji slēptā un klusējošā formā un nav atklāti nolasāms tā laika publiskajā telpā, bet saglabājas katras nācijas iekšējā (mentālā) pretestībā okupācijas režīmam un uzticībā nacionālajām pamatvērtībām.

Neraugoties uz padomju ideoloģijas un propagandas ilglaicīgo izplatību sabiedrībā, atmiņai par savu valsti un tās neatkarības zaudēšanu piespiedu kārtā bija svarīga loma, sākoties tautas atmodai un padomju režīma likvidācijai 20. gadsimta 80.—90. gadu mijā. Pirmoreiz pēc pusgadsimta pārtraukuma Latvijā bija iespējams atklāti runāt par vēstures «baltajiem plankumiem», pakāpeniski koriģējot un likvidējot pirms tam esošās pretrunas starp tautas vēsturisko atmiņu un oficiālo, akadēmiski pieņemto vēstures koncepciju. Vienlaikus jāatzīst, ka pretošanās kustība neieguva centrālo vietu tautas kolektīvajā atmiņā par padomju un nacistu okupācijas laikā notikušo. Objektīvu iemeslu dēļ tajā dominēja padomju represijas un to upuru piemiņa, latviešu leģionāru traģiskais liktenis un, vairāk gan ārējā spiediena rezultātā, holokausts un tā izpratne kā svarīgs elements Latvijas ceļā uz iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO.

Šāda sapratne drīzāk ir izskaidrojama ar padomju represiju upuru lielāku īpatsvaru visu Latvijas iedzīvotāju vidū un pretošanās kustības aktivitāšu piezemētību 20. gadsimta 60.—80. gados. Arī stagnācijas posmā uzaugušo paaudžu pasīva pielāgošanās, nevis aktīva pretošanās komunistiskā totalitārisma un autoritārisma sistēmai vēl šodien daudziem Latvijā padomju okupācijas laiku asociē nevis ar pēckara skarbo staļinismu, bet gan vēlāko gadu desmitu brežņevisma normalitāti. Tas ir radījis arī zināmu amnēziju attiecībā uz 40.—50. gadiem, neapzinoties, ka tieši bruņotās un nevardarbīgās pretošanās kustības dalībnieki tobrīd centās īstenot tautas pašnoteikšanās tiesības, un Latvijas valsts tiesiskā skatījumā tieši viņiem, nevis padomju vai nacistu okupācijas varām un to kolaborantiem, bija likumīgas tiesības rīkoties Latvijas valsts un tautas vārdā. 

Mūsdienu Latvijā zinātnes nepietiekamā finansējuma, kvalificētu pētnieku trūkuma u. c. iemeslu dēļ pretošanās kustības izpēte lielākoties ir konceptuāli un kontekstuāli sadrumstalota. Pretošanās kā rīcības brīvības izpausme nereti tiek uzskatīta par pašsaprotamu un netiek pētīta kā darbība, ko veidoja un ietekmēja okupācijas varas klātbūtnes, arī kara un pēckara specifiskie apstākļi. Līdzšinējie pētījumi lielākoties ir aprakstoši un orientēti uz faktu noskaidrošanu un precizēšanu, nevis uz faktos balstītām interpretācijām un analītiskām zinātniskām inovācijām. 

Bruņotā un nevardarbīgā pretošanās Latvijas vēsturē nereti tiek definēta ļoti plaši un bez pietiekami skaidriem kritērijiem. Trūkstošā konceptualizācija rada arī gatavu pieņēmumu, ka pretestība bija sadrumstalota un nekoordinēta, un neveicina tās tēla nostiprināšanu sabiedrības kolektīvajā atmiņā. 

Pretošanās kustību ir svarīgi izprast nevis tikai kā no kopējā iekšpolitiskā un starptautiskā konteksta izrautu parādību, bet gan kā konceptuāli cieši ar kolaborāciju un pielāgošanos saistītu, bet morāli atšķirīgu Latvijas sabiedrības izdzīvošanas stratēģiju. Svarīgi būtu precīzāk nekā līdz šim noskaidrot arī virkni citu jautājumu, piemēram, kādi bija galvenie motīvi un faktori, kas iedrošināja vai atturēja no militāras un politiskas pretošanās pret padomju un nacistu okupācijas varu? Kāds bija pretošanās kustības dalībnieku individuālais un kolektīvais politiskais, sociāldemogrāfiskais un psiholoģiskais raksturojums? Cik lielas bija iespējas palikt neitrāliem un nesadarboties vai nepretoties nevienam no okupācijas režīmiem? Vai pielāgošanās vienam no tiem neizbēgami bija saistīta ar pretošanos vai kolaborāciju ar otru režīmu? Cik lielā mērā politiska un militāra pretošanās realitātē bija vērsta pret okupācijas režīmu, un cik daudz no tās ieguva vai cieta vietējie iedzīvotāji? 

Mūsdienu situācija

Tikai salīdzinoši nesen nacionālā pretošanās kā Latvijas tautas valstsgribas izpausme un valstiskās kontinuitātes sastāvdaļa ir atzīta atsevišķos valsts atmiņas politiku veidojošos dokumentos. 2014. gadā pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmes preambulā skaidri un politiski nepārprotami norādīts, ka «Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību». Ir izskanējuši arī vairāki Valsts prezidenta Egila Levita paziņojumi par pretošanās kustības nozīmīgumu Latvijas valstsgribas uzturēšanā. Vienlaikus atšķirībā no Lietuvas, Igaunijas un Polijas, kur jau ir oficiāli noteiktas pretošanās kustības dalībnieku atceres dienas un ar valsts finansiālu atbalstu darbojas nacionālās atmiņas pētniecības centri, Latvijā valsts iesaistīšanās nācijas kolektīvās atmiņas stiprināšanā līdz šim ir bijusi krietni mazāka. Tikai pēdējos gados vairāki pēckara nacionālie partizāni ir apbalvoti ar Viestura ordeni. Lai gan pagājis jau 30 gadu kopš valstiskās neatkarības atjaunošanas, Latvijā joprojām trūkst vienojošas un ar pretestību abām okupācijas varām saistītas nozīmīgas centrālas piemiņas vietas.

Šobrīd Ukrainā, Polijā, Čehijā, Bulgārijā ir notikusi vai tiek rosināta PSRS «atbrīvotājus» slavinošu pieminekļu demontāža. Tikmēr Latvijā publiskajā vidē tiek uzturēti un ar Krievijas Federācijas nozīmīgu finansiālu ieguldījumu atjaunoti padomju karavīru monumenti ar attiecīgu ideoloģisku slodzi, un daudzviet provincē, it īpaši Latgalē, dominē Sarkanās armijas brāļu kapu kompleksi ar nereti padomju totalitārismu slavinošu vēstījumu un simboliku, nevis nacionālas nozīmes, t. sk. pretošanās kustībai veltīti pieminekļi. Lietuvas parlaments divus pēckara nacionālo partizānu komandierus ir atzinis par valsts augstākajiem vadītājiem (Jons Žemaitis-Vītauts (1909—1954) 1949.—1954. gadā un Ādolfs Ramanausks-Vanags (1918—1957) 1954.—1957. gadā), un viņu piemiņa arvien vairāk tiek nostiprināta lietuviešu kolektīvajā atmiņā. Latvijā pretošanās kustības neatkarības centienu atgādinošu vietu joprojām ir salīdzinoši maz, un tās lielākoties tapušas kā privātas iniciatīvas, tikai ar daļēju valsts vai pašvaldības atbalstu. Leitnanta Rubeņa bataljona muzejs Ugālē un Nacionālās pretošanās kustības muzejs Rendā, nacionālo partizānu kauju un apmetņu vietas Stompakos, Īlē, Melturos, Supes purvā un citviet ir spilgti piemēri šādam nesavtīgam un nereti fanātiskam darbam. Latvijā joprojām ir latviešu sarkanarmiešu komandieru vai viņu cīņu vietu vārdā nosauktas ielas, bet nav ielu vai laukumu, kas godinātu nacionālo partizānu piemiņu. 

Kopējā atmiņa par pusgadsimtu ilgo okupācijas periodu Latvijā ir veidojusies, gan pārvarot padomju okupācijas laika aizliegumus un noklusējumus, gan sastopoties ar vēl mūsdienās pastāvošiem centieniem diskreditēt dažādas nacionālās pretošanās izpausmes, tā dezinformējot Latvijas un ārzemju sabiedrību. Nereti to ir ietekmējusi arī pārāk vienkāršota un «urrāpatriotiska» pretošanās kustības dalībnieku darbības nekritiska uztvere. 

Apzinoties un izvērtējot pretošanās kustības tēlu mūsdienās, jāsaprot, ka pagātnes kolektīvā atmiņa ir dabisks process jebkurā sabiedrībā, jo tādējādi cilvēki veido attiecības ar aizgājušo laiku, kas simboliski vieno dažādus iedzīvotāju slāņus un paaudzes, veido solidaritāti un piederību. Taču iepretim vēsturei kā profesionālai disciplīnai kolektīvā atmiņa bieži vien vienkāršo un mitoloģizē pagātnes notikumus, padarot tos vairākumam saprotamus, bet vienlaikus atņemot šiem notikumiem sarežģītību. Citiem vārdiem runājot, šai atmiņai nākas ziedot pagātnes daudzkrāsainību kopējas izpratnes vārdā.

Tādēļ demokrātiskās sabiedrībās, arī Latvijā, vēsturnieku un citu jomu pārstāvju uzdevums ir veicināt cilvēku spēju kritiski paraudzīties uz kopējo pagātni visā tās daudzveidībā, tā sekmējot arī 20. gadsimta otrajā pusē notikušā iekļaušanu sabiedriskās atmiņas veidošanā un nostiprināšanā. Pretošanās kustība nav tikai viena no daudzām akadēmiskās vai publiskās vēstures tēmām, ar ko nodarbojas vēsturnieki, tai ir daudz lielāka un aptverošāka nozīme nācijas un tās valstiskuma stiprināšanā. Tāpēc svarīgi būtu panākt pastāvīgu valsts atbalstu nacionālās pretošanās kustības vēstures pētniecībai, piemiņas saglabāšanai, pilsoniskajai izglītošanai. Svarīgi par to domāt arī plašākā nākotnes kontekstā, kā šo pretestības garu un apziņu stiprināt. Vadmotīvam šajā darbā vajadzētu būt «vienot, nevis šķelt», tā kalpojot par nozīmīgu nācijas vērtību orientieri nākotnē.

Pirmo reizi kopš Otrā pasaules kara atklāti tiek nests sarkanbaltsarkanais karogs. Gājiens pie Brīvības pieminekļa ceļā uz Brāļu kapiem Rīgā.1988. gada 14. jūnijs. Centrā — Konstantīns Pupurs, pa kreisi — Gunārs Freimanis, pa labi — Anta Bergmane, Juris Plakans.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājums

Publikācija sagatavota pēcdoktorantūras projektā Pārvērtējot bezvalstiskuma pieredzi: pretestība un kolaborācija Latvijā padomju un nacistu okupācijas laikā (1940—1953) (1.1.1.2/VIAA/4/20/738; 1.1.1.2/16/1/001; ERAF). 

Uldis Neiburgs ir vēstures doktors, LU Latvijas vēstures institūta pētnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis. Zinātnisko monogrāfiju Draudu un cerību lokā. Latvijas pretošanās kustība un Rietumu sabiedrotie (1941—1945) (2017) un Aiz šiem vārtiem vaid zeme: Salaspils nometne, 1941—1944 (2016) autors un līdzautors. Pētnieciskās intereses — Latvijas Otrā pasaules kara vēsture, pretošanās un kolaborācija padomju un nacistu okupācijas laikā, sociālā atmiņa, publiskā vēsture.