«Ar nazi un ar dunci par katru miljonu»

Divi miljardi eiro — šādu summu Latvija tuvākajos gados var saņemt no ES, lai stiprinātu ekonomiku pēc Covid-19 pandēmijas. Eiropas Komisija vēlas, lai investīcijas veicinātu strukturālās reformas. Kādos virzienos šī nauda plūdīs?

Nokaltusi zāle betona plākšņu savienojumos sadala Lociku lidostas skrejceļu kā rūtiņu burtnīcu. Padomju laikā šeit — 15 kilometrus no  Daugavpils — bija armijas lidlauks. Tagad te svilpo vējš. Skrejceļus vietējie mēdz izmantot dragreisam, bet pārējā 200 hektārus plašā lidlauka teritorija pamazām aizaug. 

«Visu vajadzēs atmežot,» saka Daugavpils lidostas valdes loceklis Nikolajs Jefimovs, izrādot teritoriju. «Šajā pusē būs industriālā parka ēkas,» viņš rāda uz mežaini un iepazīstina ar 100 miljonus vērto Daugavpils pašvaldības projektu Atveseļošanas un noturības mehānisma investīciju plānam. Tas ir Eiropas Savienības finansējums, ko dalībvalstis šovasar nolēmušas kopīgi aizņemties, lai stimulētu ekonomiku un mazinātu Covid-19 sekas. 

Pēdējā laikā Eiropas Savienībā gan Polija un Ungārija metušas nopietnus izaicinājumus šīs vienošanās pieņemšanai. Taču, ja investīciju plāni tiks īstenoti, kā iecerēts, Latvijai garantētā finansējuma daļa būtu 1,64 miljardi eiro. Klāt vēl nāktu mainīgā daļa — tās lielums atkarīgs no tā, cik slikti būs klājies Latvijas ekonomikai šogad un nākamgad. 

Finanšu ministrija lēš, ka mainīgā daļa varētu būt 360 miljoni, tātad kopā veidojas divi miljardi eiro. Būtiska summa, apmēram piektā daļa no valsts gada budžeta.

No šīs naudas Daugavpils dome ar Latgales plānošanas reģiona atbalstu vēlētos Locikos izveidot ne tikai lidostu starptautiskiem pārvadājumiem un divus vai trīs helikopteru nosēšanās laukumus, bet arī industriālo parku ar aptuveni 10 ēkām. Taptu arī zinātnes centrs ar laboratorijām Daugavpils Universitātes un, iespējams, Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vajadzībām.

«Tās ir ilgtermiņa investīcijas, kuras var palīdzēt reģionam attīstīties, jo parādīsies jauni investori, jaunas darbavietas,» uzskata Jefimovs. Viņu nemulsina investīcijas lidostā apstākļos, kad aviācijas nozare visā pasaulē ir dziļā krīzē un valstij jau ir jāglābj nacionālā aviosabiedrība airBaltic. «Lai kāda tā slimība būtu, tā nav mūžīga problēma,» saka Jefimovs.

Daugavpils projekts ir viena no daudzajām idejām, ko kopumā 7,5 miljardu apmērā pieteikušas ministrijas un neatkarīgas iestādes, labi apzinoties — visiem naudas nepietiks.

Kuri investīciju projekti tiks finansēti, pagaidām nav skaidrs.

Valdība vēl spriež par konceptuāliem jautājumiem — procentuālo sadalījumu investīciju virzieniem. «Vēl pilnas vienošanās nav, bet ir sešas lielas jomas, kur saredzam, kā naudu vajadzētu ieguldīt,» intervijā Ir skaidro premjers Krišjānis Kariņš (JV).

Vairāk nekā puse jeb 57% no visiem līdzekļiem aiziešot klimata pārmaiņu, ilgtspējas un digitālās transformācijas jautājumu risināšanai. Tas iezīmēts kā ES kopējais mērķis pārejā uz klimatneitralitāti un digitālās ekonomikas veicināšanai.

Atlikušos 43% varētu sadalīt nevienlīdzības mazināšanai, veselībai, ekonomikas transformācijai un produktivitātes reformai, kā arī likuma varas stiprināšanai. Kādi projekti tiks pielāgoti kādiem mērķiem, tas vēl ir diskusiju jautājums, atzīst premjers.

Žurnāla Ir rīcībā ir nonākusi informācija par šobrīd apspriežu galdā likto Finanšu ministrijas piedāvājumu. Tajā klimata pārmaiņu un ilgtspējas blokam atvēlēti 37% jeb 740 miljoni eiro. No šīs «kabatas» lielākā daļa aizietu projektiem, kas paredz izmešu samazināšanu transporta sektorā, bet pārējo sadalītu energoefektivitātes, atjaunojamo energoresursu projektiem, kā arī iekšlietu sistēmas glābšanas dienestiem.

Digitālās transformācijas projektiem varētu atvēlēt 20% jeb 400 miljonus eiro. No šīs naudas lielākā daļa aizietu valsts platformu digitalizēšanai, bet atlikusī tiktu sadalīta uzņēmumu digitalizācijai un inovācijām, digitālo prasmju veicināšanai, kā arī infrastruktūras attīstībai. Arī nākamajam lielajam blokam — nevienlīdzības mazināšanai — piedāvāti 20%. Daļu varētu novirzīt administratīvi teritoriālās reformas pabeigšanai, uzlabojot ceļus jaunajos centros, tāpat sekmēt mājokļu pieejamību reģionos, dažādus ar ilgtermiņa aprūpi un sociāliem izaicinājumiem saistītus projektus.

Savukārt veselības aprūpei varētu atvēlēt 11% jeb 220 miljonus eiro, kas tiktu izmantoti slimnīcu tīkla efektivizēšanai.

Ekonomikas transformācijas un produktivitātes reformai piedāvāti 10% jeb 200 miljoni eiro. Šo naudu varētu dalīt projektiem, kas paredz inovāciju attīstību un privāto investīciju veicināšanu. Tāpat arī augstskolu pārvaldības reformai.

Vismazāko summu — 2% jeb 40 miljonus eiro — piedāvāts sadalīt projektiem, kas saistīti ar likuma varas stiprināšanu. No tiem lielākoties ēnu ekonomikas mazināšanai, ekonomisko noziegumu izmeklēšanas stiprināšanai, kā arī valsts un pašvaldību pārvaldes uzlabošanai.

Tas gan ir tikai Finanšu ministrijas piedāvājums, un nav skaidrs, vai par to izdosies vienoties. 

Jāvienojas par prioritātēm

Lai arī vasaras vidū kā no gaisa nokrituši aptuveni divi miljardi eiro dažādu valstij būtisku jautājumu risināšanai, vienošanās par naudas sadali notiek smagnēji. 

Kā ierasts, partijas cenšas vilkt deķi uz savu pusi — panākt lielāku finansējumu savas ministrijas virzītiem projektiem, daudz laika aiziet arī skaidrojoties, kādas idejas vispār varētu iziet cauri Eiropas Komisijas prasību sietam.

Atšķirībā no parastās Eiropas fondu apguves, kad ir iespēja atgūt līdzekļus par veiktajiem ieguldījumiem, šoreiz izskatās sarežģītāk. Pieteiktajiem projektiem ne tikai jāatbilst ES izvirzītajām prioritātēm — veicināt ES ekonomisko, sociālo un teritoriālo kohēziju, stiprināt ekonomisko un sociālo noturību, mīkstināt krīzes ietekmi, atbalstīt zaļās un digitālās transformācijas —, bet arī jāparedz strukturālas reformas. Maksājumi tiks sasaistīti ar šo reformu mērķu sasniegšanu, norāda Finanšu ministrijā.

Atšķirībā no ES struktūrfondu apguves šoreiz ir svarīga iestāžu spēja ātri sagatavot un iesniegt projektus. Aptuveni 70% no pieejamā atveseļošanās fonda finansējuma ir jārealizē jau līdz 2022. gada beigām, pārējos 30% varēs iesākt līdz 2023. gada beigām, bet pabeigt līdz 2026. gada vidum. Tas ir īss termiņš, it īpaši infrastruktūras attīstības projektiem, kuros iepirkumi un vēlāk strīdi par tiem var aizņemt krietnu laiku.

Tomēr ar visu to priekšlikumi divu miljardu sadalei padevušies brangi. Skaidrs, ka lielāko daļu no iecerēm nevarēs īstenot, tāpēc gaidāmas sīvas cīņas. «Burtiski ar nazi un ar dunci par katru miljonu», kā raksturo satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP). Nacionālā apvienība vēlas, lai daļa fonda finansējuma tiktu atvēlēta arī kultūrai, kaut arī Briseles iezīmētie virzieni šobrīd vispār neparedz šādus mērķus.

«Es to nesauktu par sarkano līniju, bet uzstādījums, ka kultūrai nepieciešamie 2% būtu korekti, ir diezgan stingrs uzstādījums,» saka Imants Parādnieks (NA), kurš regulāri piedalās darba grupās, spriežot par naudas sadali. Parādnieks uzskata, ka Latvijai kultūra ir jāizvirza starp prioritātēm un jāaizstāv sarunās ar Eiropas Komisiju. Līdzīgu atbalstu kultūrai vēloties arī dažas citas dalībvalstis. Kultūras ministrija Ir informēja, ka septembra sākumā iesniegti seši investīciju priekšlikumi par 167 miljoniem eiro. Apjomīgākais no tiem — Latvijas Nacionālā arhīva infrastruktūras optimizēšana no 23 ēkām līdz septiņām, tā izveidojot arī apmeklētājiem ērtākus reģionālos centrus.

Savukārt ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV) pauž rūgtumu par nepietiekamu atbalstu uzņēmējiem. «Ja būs tā, kā pašlaik piedāvāts, tad lielākie resursi aizies Rīgai, Pierīgai ar veloceliņiem un infrastruktūras uzlabošanu, valsts sektora digitalizācijai un augstskolu reformai,» saka Vitenbergs. «Jebkurš uzņēmējs, redzot šādu sadalījumu, būs vīlies. Līdz ar to vīlušies esam mēs, bet diskusija turpinās.»

Ekonomikas ministrija bija starp tām, kas iesniegušas daudz finansiāli ietilpīgu priekšlikumu 1,6 miljardu apmērā. Piemēram, energoefektivitātes paaugstināšanas programmā rosināts 200 miljonus eiro veltīt grantiem, kas būtu pieejami ap 800 uzņēmumiem. Vēl tādu pašu summu atvēlētu uzņēmumu apgrozāmo līdzekļu un kapitāla pietiekamības nodrošināšanas programmai, bet 150 miljonus varētu piedāvāt grantos daudzdzīvokļu māju atjaunošanai.

Tikmēr satiksmes ministrs Linkaits nav sajūsmā, ka Lielrīgas aglomerācijas projekta iecerei šobrīd iezīmēti tikai 295 miljoni. «Mēs nopērkam jaunus tramvajus Rīgai un ar to arī ejam mājās,» tēlaini izsakās ministrs. Šīs ieceres un visu ar to saistīto apakšprojektu īstenošanas kopējās izmaksas lēstas ap 3,1 miljardu eiro, tāpēc šobrīd iezīmētā fondu summa šķiet maza. Plāni esot vērienīgi. Satiksmes plūsma Rīgā tiktu pārstrukturēta — kravas un pasažieru autotransports virzīts prom no centra, attīstīta veloceliņu infrastruktūra, izveidoti multimodāli pārsēšanās punkti, lai vienotā ritmā sajūgtu Rīgas sabiedrisko transportu ar reģionālajiem autobusiem un dzelzceļu. Kas no visa iecerētā izdosies, esot pāragri runāt, jo summas mainoties katru nedēļu.

Satiksmes ministrija bija starp tām, kas atteicās detalizētāk atklāt Ir savu priekšlikumu saturu. Tikai atzīmēja, ka strādāts pie videi kaitīgo izmešu samazināšanas Rīgā un Pierīgā, tajā skaitā mainot transporta sistēmu. 

Savukārt Daniels Pavļuts (A/P) pauda, ka cīņa par fonda līdzekļiem šobrīd drusku zaudējusi asumu, kāds bijis vēl pirms pāris nedēļām. Pamatā tāpēc, ka process iekavējies Eiropas mērogā. Pavļuts uzsver, ka investīciju fonda galvenie mērķi, vairāk nekā pusi naudas atvēlot klimata un digitālās transformācijas finansēšanai, sakrīt ar A/P pārziņā esošās vides ministrijas interesēm, taču partija iestājas arī par būtiska finansējuma novirzīšanu veselībai. Uz jautājumu, vai partiju apmierina veselības nozarei piedāvātie 11%, Pavļuts nopūšas un atbild: «Tas nav nekas akmenī cirsts.» Veselības ministres ieskatā svarīgākais būšot, lai par piešķirtajiem līdzekļiem «kaut ko varētu izdarīt līdz galam, nevis vienkārši apgrābstīt», skaidro Pavļuts. Veselības ministrijā Ir informēja, ka tā pieteikusi sešus projektus pavisam 490 miljonu eiro apmērā. Finansiāli apjomīgākais — pakalpojumu efektivitātes celšana, tajā skaitā uzlabota gatavība krīzes situācijām  un pacientu plūsmu nodalīšana slimnīcās, kam nepieciešami 320 miljoni eiro.

Tikmēr premjers Kariņš ir pārliecināts, ka vienoties izdosies. «Glābiņš ir tas, ka visiem ir vienādi spēles noteikumi. Nav tā, ka trīs partijām ir jāciešas un divas partijas dara visu, ko grib.» Premjers kategoriski noraida, ka naudas sadalē varētu ietvert kādas partiju kvotas. «Esmu visu laiku argumentējis — ja iesim pa partijām vai ministrijām, tad mēs varētu savu darbu uzdot, jo tad valstij nebūs līdzēts. Mums ir jālauž šī domāšana,» pauda Kariņš.

Partijām būs jāspēj vienoties par kopējām prioritātēm. «Mums sistēma ir tā uzbūvēta, ka galvenais ir pieprasīt un cīnīties, un tad jau redzēs. Es mēģinu ieviest no otra gala — kas mums ir vajadzīgs, un tad atlasīsim tos projektus,» saka Kariņš. Kad saku premjeram —  iepazīstoties ar projektiem, rodas sajūta, ka daļa ir no pirksta izzīsti —, Kariņš atzīst bažas par projektu kvalitāti. «Man ir milzu bažas. Es tieši tāpat jūtos. Kā saka, drusku vieglprātīgi mēģina…» Kariņš atzīmē, ka viens no traucējošajiem faktoriem esot princips «apgūt naudu», nevis to gudri ieguldīt.

«Daudzie projekti ir sistēmas radīti, un sistēma, kā vienmēr, redz iespēju, redz summu un saprot, ka uzdevums ir dabūt, cik vien var. Nešķirojot iesniegt visu. Mūsu politiķu uzdevums ir dot pretsparu — skaidrāku uzstādījumu un izvilkt ārā no sistēmas projektus, kuri ne tikai ir īstenojami, bet arī nestu ilgākā termiņā labumu,» pauž premjers.

Kad beidzot investīciju plānu skatīs valdībā, Kariņš vēl nevar pateikt. Viņam bijis nodoms, ka tam Ministru kabinetā jābūt jau līdz oktobra beigām. «Mani savā ziņā glābj tas, ka arī Briselē nav nekādas skaidrības,» saka premjers. Šim jautājumam ar pilnu krūti pievērsīšoties jau no šīs nedēļas. Savukārt Latvijas pozīcijas aizstāvēšana Eiropas Komisijā plānota pēc gadumijas. Tā nesolās būt daudz vieglāka par iekšējo vienošanos.

Stiprināt konkurētspēju

Tikmēr Ir uzrunātie eksperti ir dažādos ieskatos, kā labāk izmantot šo naudu. Ekonomists Pēteris Strautiņš starp izaug-smei būtiskākajiem pasākumiem min mobilitātes attīstību Rīgā un ražošanas infrastruktūras attīstīšanu reģionos. Rīgā tiek radīta vairāk nekā puse pievienotās vērtības un ir lielākā daļa priekšnosacījumu tālākai straujai attīstībai, taču trūkst labas infrastruktūras. Daļa no risinājuma ir veloceliņi, arī labāks sabiedriskais transports. Taču nepieciešamas jaunas transporta maģistrāles, arī esošo paplašināšana. «Pilsēta jau ir gatava īstenot vairākus projektus, piemēram, Dienvidu tilta trases paplašināšanu līdz Jelgavas šosejai, Ziemeļu šķērsojuma posmu no Jūrmalas šosejas līdz Daugavai. Ļoti noderētu arī Daugavas šķērsojums uz ziemeļiem no Vanšu tilta. Tā ir nacionālās nozīmes infrastruktūra, kas nav jāfinansē tikai pilsētai,» pauž Strautiņš. Ieguvums arī videi būtu no mazākiem sastrēgumiem un racionālākiem maršrutiem. «Rīgā katru dienu tiek nobraukts ļoti daudz nevajadzīgu kilometru tāpēc, ka pilsētas ziemeļu pusē nav tilta pār Daugavu,» pauž Strautiņš.

Savukārt rūpniecība esot vienīgais reālistiskais attīstības ceļš lielākajai daļai pilsētu un novadu ārpus galvaspilsētas. «Lauk-saimniecībā un mežsaimniecībā darbavietu skaits īpaši nepieaugs, tūrisma ienākumi ir pārāk mazi un neregulāri, bet tā saukto balto apkaklīšu pakalpojumu eksports ir lielpilsētu specialitāte,» rezumē Strautiņš. Latvijā ir pilsētas, kas ir pietiekami pievilcīgas investoriem, lai viņi paši pilnībā finansētu ražošanas ēkas. Taču ir arī vietas, kur vajadzīgs līdzfinansējums vai varbūt jau gatavas telpas, lai piesaistītu investorus.

Aplūkojot ministriju publiskotās ieceres, Strautiņš skeptiski vērtē piedāvājumu līdzfinansēt dzīvojamo ēku rekonstrukciju. Šī fonda prioritāte ir pasākumi ar lielāku ietekmi uz izaugsmi un ekonomikas pārstrukturēšanos. «Māju rekonstrukcijas darbi būtu jāfinansē šajās mājās dzīvojošajiem. Ja viņi nespēj pieņemt lēmumus par darbu veikšanu, bet ēku stāvoklis tuvojas kritiskam, tad lēmums jāpieņem valstij vai pašvaldībām un pēc tam jāpiestāda rēķins iedzīvotājiem,» pauž Strautiņš.

Latvijas Bankas ekonomistes Baiba Brus-bārde un Inese Allika Ir pauda, ka šī fonda ieguldījumiem jāietver vismaz trīs konceptuāli aspekti — reformas, ilgtspēja un investīciju dažādošana. Ieguldījumi reformu tālākā virzībā, tajā skaitā izglītības un zinātnes, kā arī reģionu attīstībā sekmētu Latvijas konkurētspēju. Veicinātu arī resursu ieplūdi stratēģisko nozaru projektos. «Eiropa meklēs jaunas ražošanas vietas tuvāk mājām, un Latvijai ir potenciāls šīs investīcijas piesaistīt, ja ieguldīsim savos cilvēkresursos un veicināsim nemateriālo aktīvu attīstību,» norāda ekspertes. Turklāt Eiropai īstenojot stratēģiskās neatkarības politiku, imports ārpus Eiropas, visticamāk, sadārdzināsies. Tādēļ Latvijā būtu jāveicina importa aizstāšanas programmas visās nozarēs, radot priekšnoteikumus ražošanas attīstībai.

Tikpat vērtīga būtu arī inovāciju un ražošanas stimulēšana, veidojot īpašas investīciju programmas. Tas ļautu «krīzes naudu» izmantot plašāk un ilgāk, turpinot novērst tirgus nepilnības arī pēc atbalsta perioda beigām. Piemēram, līdzīgi kā Altum Latvijas zemes fonds pēdējā piecgadē sekmē lauksaimniecības zemes izmantošanu, tā citās nozarēs varētu būt aktuāla materiālo aktīvu noma, ko var risināt ar šī fonda naudu.

Savukārt vienmērīgai un stabilai ekonomikas attīstībai vēlama investīciju dažādošana, lai līdz 2024. gadam neveidotu pārmērīga pieprasījuma burbuli atsevišķās nozarēs, kas savukārt nozīmētu strauju izmaksu un īslaicīgu nodarbinātības kāpumu.

Savukārt Fiskālās disciplīnas padomes vadītāja Inna Šteinbuka atgādina Latvijas problēmu iepriekšējos gados — nespēju fokusēties uz kādas nozares attīstību, no kā šoreiz vajadzētu izvairīties. Tā varētu būt pārtika vai informācijas tehnoloģijas, farmācija vai ķīmiskā ražošana, kur nepieciešama «piešprice» konkurētspējas un eksportspējas celšanai. Tādēļ Latvijas ekonomikas transformācijas plānā jāparedz, ka «tautsaimniecības augšupejas dzinējspēks būs Latvijas flagmaņu uzņēmumi, kas jau tagad spēj ražot un eksportēt produkciju un pakalpojumus ar augstu pievienoto vērtību».

Šteinbuka arī kritizē ieceres radīt augsti apmaksātas darbavietas. Piemēram, Ekonomikas ministrija piedāvā atbalstīt 600 augstas pievienotās vērtības darbavietu radīšanu ar vidējo bruto algu 2500 eiro mēnesī. «Manuprāt, darbavietām jābūt ne tikai augsti apmaksātām, bet arī augsti produktīvām.» Līdz šim Latvijā produktivitāte ir augusi lēni — pēc Eurostat datiem, 2019. gadā produktivitāte personai par nostrādātu stundu atpaliek no Igaunijas par 12,5% un no Lietuvas — par 10%. Līdz ar to kā indikatīvo rādītāju vispirms vajadzētu norādīt pievienoto vērtību produktivitāti, kam algas apmērs sekos jau kā rezultāts.

Lemjot par atbalstu, liela nozīme ir arī uzņēmumu eksportspējai un citiem kritērijiem. «Katrā gadījumā ir vajadzīgs caurspīdīgs līdzekļu piešķiršanas mehānisms un finanšu plūsmas pārskatāmība: kam dots, cik dots un kādi rezultāti ir sagaidāmi, bet vēlāk —  informācija par faktiskajiem sasniegumiem,» pauž Šteinbuka.

Ņemot vērā demogrāfijas tendences, viņa pozitīvi vērtē ieceres maznodrošināto un trūcīgo personu dzīves kvalitātes uzlabošanai, tāpat arī mājokļu pieejamības veicināšanu un energoefektivitātes paaugstināšanu. «Tas ir sen nepadarīts mājasdarbs, kuru tagad varam izdarīt,» uzskata Šteinbuka.

Iespējamais ES finansējuma sadalījums

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem