Var nogriezt galvu nacionālajai kultūrai

Strādājot kultūras nozarē, reti kad iznāk domāt par savas nozares ministru. Manu dzīvi vai radošo darbu Kultūras ministrija līdz šim nebija traucējusi, bet pašreizējo notikumu kontekstā arvien biežāk domāju, kas tieši ir tas psiholoģiskais iemesls, kādēļ kultūras ministrs nesaprot un nevēlas saprast radošo nozaru pārstāvju savdabīgo finansu statusu un atšķirību no saimnieciskās darbības veicēju situācijas.

Bieži liekas, ka visi kultūrā strādājošie ir vienādā statusā, bet tā gluži nav. Cienījamais kultūras ministrs, dziedātājs, tāpat kā iepriekšējā ministre, koriste, aizpagājušais ministrs klarnetists, ir izpildītājmākslinieki. Viņi izpilda darbus, ko ir radījuši radošie – mūzikas autori – komponisti, tekstu autori – dzejnieki. Tāpēc neliels skaidrojums par radošā darba īpatnībām.

Mēs, mākslinieki, radām darbus, nevis izpildām citu radīto. Radīšana nav saimnieciski izdevīga, tā ietver daudz veltīgu mēģinājumu, radošas neveiksmes, neticamu daudzumu patērēta laika, veltīgi izmantotus materiālus un nekādu garantiju, ka radīto rezultātu būs iespējams saimnieciski realizēt.

Interesanti, ka ja uz mirkli padomātu no valstiskā viedokļa, tas ir, ja gadījumā valsti interesētu kultūra -, tieši tie kultūras darbi, kas sākotnēji radīti bez komerciāla nolūka ar laika atkāpi izrādās tie vērtīgākie. Mākslinieki iegulda laiku un naudu nekomerciālos darbos, jo tā ir radīšanas īpatnība – šī nepieciešamība izpausties, neatkarīgi no saimnieciskajiem rezultātiem. Ar to radošie atšķiras no juristiem, sportistiem vai taksistiem, kuri slēdz autoratlīdzības līgumus.

Valstij, protams, ir ērti visus novienādot. Pēc īsākā, tā sakot – tam, kurš izaudzis par garu, nogriežam galvu. Ja Nacionālās apvienības ministrs neiestāsies par savu nozari, viņš savā situācijas neizpratnē var netīšām nogriezt galvu nacionālajai kultūrai.