Ilustrācija — Pressfoto/Magnific
Rakstīšana var palīdzēt atpazīt un apstrādāt emocijas, jo liek nosaukt vārdā to, kas notiek prātā
Septembrī jau 61. gadu Latvijā norit Dzejas dienas. Šogad svētku devīze ir «Dzeja dzied». Tomēr laikā, kad daļu sabiedrības skar rudens nomāktība, rodas jautājumi arī par citām dzejas spējām un funkcijām, piemēram, vai dzeja spēj dziedēt.
Pastāv uzskats, ka dzejas rakstīšanai nereti nepieciešamas tieši negatīvā, izaicinošā pieredze un pārdzīvojumi, ka emocionālās krīzes ir spēcīgi dzejas katalizatori. Nespējot samierināties ar padomju ideoloģiju, Vizma Belševica izveidoja krājumu Gadu gredzeni. Septiņus gadus atrodoties politieslodzījumā, Knuts Skujenieks uzrakstīja apmēram 1000 dzejoļu. Arī abstrahējoties no politiskajiem spaidiem, dzejnieku tekstiem ir raksturīgs nomākts, rezignēts, apātisks un sāpju pilns stāvoklis. No Elīnas Vendijas Rībenas «es iedzeru ibumetīnu un vairs nejūtu sāpes» līdz Edvarda Kuka «iekšā tik daudz skaistu un saplīsušu lietu». Vai dzejas rakstīšana kā metode noder arī cilvēkam, kurš līdz šim nav uzrakstījis nevienu dzejoli?
