Vita Vārpiņa savu profesori Vulfu spēlē kā traģisku personību. Aktrises darbs ir izcils, viņa nospēlē fantastiski smalkas psiholoģiskas nianses. Foto — Mārcis Baltskars.
Dailes teātra izrāde Ārsts — vai politkorektums padarījis pasauli liekulīgāku?
Sezona Dailē sākusies ar svaiga gaisa malku — iestudējumu, kas ir ne tikai labs mākslinieciski, bet arī runā par sāpīgām un aktuālām tēmām. Turklāt tā, ka žēl — izrāde beigusies. Šis ir gadījums, kad intrigu radīt ir gluži lieki — «jāredz»!
Izrādes Ārsts galvenā varone Rute Vulfa ir izcila mediķe, kuras vadībā elitāra mediķu grupa meklē veidu, kā izārstēt demenci. Atklājums ir tuvu, kolēģi jau sajutuši gaidāmās Nobela prēmijas spozmi, kad ārste neielaiž pie mirstošas pusaudzes mācītāju. Vecāki nav sasniedzami, par meitenes reliģisko pārliecību nav ziņu, un tomēr — sabiedrībā saceļas sašutuma vētra...
Te man jāatzīstas — man nepatīk angļvalodīgajā teātrī ieviesusies paraža laikmetiskot klasiku, dramaturgam kosmētiski uzprišinot «novecojušas» lugas. Taču Roberta Aika Ārsts, kura pamatā ir austriešu modernista Artura Šniclera luga, ir gadījums, kad gala rezultāts ir tā vērts. Šniclera Profesors Bernhardi koncentrējas uz antisemītismu — ārsta, bet ebreja, konfliktu ar sabiedrību, kura principā ir pārliecināta, ka dažādi cilvēki ir jānošķir. «Vai kristīgi pacienti nebūtu pelnījuši ārstu kristieti?» jautājums izskan arī Aika lugā, tomēr aizspriedumu tīkls mūsdienu pasaulē izrādās daudz sarežģītāks un, ja vispār šādos jautājumos iespējams salīdzināt, toksiskāks — Ārsts runā gan par antisemītismu, rasismu un homofobiju, gan zinātnes un reliģijas pretnostatījumu (kurā, gribot negribot, var saskatīt ticīgo diskrimināciju), par abortiem, par sociālajiem medijiem un cancel* kultūru. Bet pāri visam — par politkorektumu.
