Swedbank finanšu eksperts Rolands Zauls (30) sāka ieguldīt vērtspapīros jau 2004. gadā, vēl būdams nepilngadīgs, — atvēra bankas kontu uz mātes vārda. Kā jauns cilvēks bez turīgiem vecākiem ir uzbūvējis savu finansiālo labklājību, un kā viņš pārdzīvo koronavīrusa izraisīto katastrofu pasaules biržās — par to intervijā Ir Nauda
Cilvēkiem mēdz būt dažādi temperamenti, attiecīgi arī riska apetīte un ieguldījumu stratēģijas atšķiras. Rolandam, kas pirms pieciem gadiem noskrēja ultramaratona 107 kilometru distanci no Rīgas līdz Valmierai (10 stundas, 13 minūtes), ir gargabalnieka pieeja arī investīcijām — viņš plāno tās gadiem uz priekšu un neraustās pie katras svārstības.
Mēs tiekamies uz sarunu Swedbank centrālā biroja trešajā stāvā, uz sekretāres galda stāv trauks ar dezinficējošo šķidrumu viesiem. Tas gan neko daudz nepalīdz pret jaunā koronavīrusa radītajām sekām pasaules biržās.
Kāpēc jūs sākāt investēt akciju tirgos, vēl būdams skolnieks?
Neteiktu, ka ekonomika bija mans mīļākais priekšmets — tā bija sausa teorija, kas maz saistīja. Taču mani interesēja finanses. Motivējošais faktors bija arī tas, ka mums ģimenē nebija stabila finansiālā situācija. Naudas bija ļoti maz. Tas jau no bērnības mainīja manu domāšanu par naudu, darbu un uzkrājumiem — jau skolas gados bija jāstrādā un jākrāj pašam, lai piepildītu savus sapņus.
Sākumā mēģināju spēlēties ar likmēm sporta totalizatorā, vēlāk — ap 2004. un 2005. gadu — nolēmu sākt ieguldīt investīciju fondos. Biju konservatīvs un taupīgs, tāpēc neieguldīju riskantajos tirgos. Sākumā man bija globāli diversificēts indeksu fonds — MSCI World, vēlāk arī Amerikas S & P 500, Eiropas STOXX 600. Joprojām ticu, ka diversifikācijai ir spēks, kaut tagad visi tirgi ir lejā.
2003. gadā, pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, Rīgas biržas indeksam RICI bija kāpums par 134% — redzot šo fenomenālo skaitli, daudzi tolaik nolēma sākt investēt Latvijā. Jūs tas neuzrunāja?
Es vairāk skatījos uz plašāku mērogu — gribēju mazināt risku, sadalot ieguldījumus pa nozarēm un reģioniem. Man nebija tik daudz kapitāla, lai sāktu tirgot atsevišķas akcijas.
Cik skolniekam bija naudas?
Skolas gados es strādāju vasarās, liku veikalā preces — alga bija 120—180 latu mēnesī. (Smaida.) Plus vēl dažādas piestrādes gada laikā. Netriecu naudu pa labi un pa kreisi, drēbes meklēju lētākas, ja vajadzēja botas, tad no Ķīnas, pārtikas produktus — ar atlaidēm. Atliku vidēji pusi no algas, tāds bija mans plāns. Gribēju veidot savu finansiālo spilvenu, tāpēc arī gāju strādāt. Tolaik vēl biju nepilngadīgs, tāpēc mani uzkrājumi bija reģistrēti DNB bankā uz mātes vārda. Pēc gada tur bija sakrājušies apmēram 700 latu. Turpināju krāt.
Jaunie investori mēdz domāt, ka viņi ir gudrāki par tirgu — spēs izvēlēties labākas un mazāk novērtētas akcijas, nevis pirkt fondus. Jums tādu Napoleona ambīciju nebija?
Es pētīju arī atsevišķas akcijas, bet biju sapratis divas lietas. Pirmkārt, lai atlasītu pirkšanai konkrētus uzņēmumus, ir jāmācās. Bet tas prasa daudz laika, kura man tolaik nebija. Otrkārt, papētot statistiku, biju sapratis, ka reti kad pat profesionāls fondu pārvaldnieks spēj pārsist tirgu ilgtermiņā. Tad kāpēc man, jauneklim, spēlēt pret tirgu un cerēt, ka būšu gudrāks? Vienkāršāk ir iet kopā ar tirgu: Go passive, go happy!* Un tas manā gadījumā arī diezgan labi atspēlējās.
Kāds bija kāpums?
Apmēram 30% gadā, ja pareizi atceros. No 2005. gada biržas kāpa diezgan ātri.
2007. gadā, vēl pirms globālās krīzes, jums sanāca visu pārdot un iziet no tirgus — diezgan veiksmīgs lēmums studentam.
Jā, tolaik saskatīju riskus. Manī atkal ierunājās konservatīvisms. Protams, es nezināju, kā viss notiks, bet bija satraukums, ka tirgus uzkāpis pārāk ātri, kreditēšana pasaulē gāja uz urrā… Bija daudz indikatoru, ka būs slikti. Pārdevu savas investīcijas un nenožēloju. Summa gan nebija liela — kādi trīs tūkstoši latu.
No 18 gadu vecuma sāku strādāt jau pilnu slodzi normālā darbā, kur man maksāja daudz vairāk, un atkal katru mēnesi pusi atliku. Bet atpakaļ tirgū līdz 2010. gada sākumam neatgriezos. Situācija pasaules biržās 2008. un 2009. gadā man radīja lielu stresu — es īsti nezināju, kurš varētu būt pareizais brīdis atkal investēt. Tāpēc atgriezos nedaudz par vēlu. (Zemākais pasaules biržu krituma punkts bija 2009. gada pavasarī — aut.)
2012. gadā sākās mans darbs Nordea bankā, es pētīju vēl paralēlus risinājumus, kur ieguldīt. Tolaik banka tirgoja nekustamos īpašumus, kurus tā agrāk, krīzes laikā, bija pārpirkusi no izsolēm. Cenas tur bija diezgan simpātiskas, jo tirgus vēl bija diezgan zemu. Bet jau bija pamanāmas atkopšanās pazīmes Latvijas ekonomikā. Tad es sapratu, ka sliktākais scenārijs ir samierināties ar zaudējumiem, ja īpašuma cena vēl nokritīsies, un pelnīt no izīrēšanas. Bet nekustamais īpašums latviešiem ir ļoti iesakņojusies vērtība, taustāma lieta.
Ko nopirki un par kādu cenu?
Tā bija divistabu hruščovka diezgan briesmīgā stāvoklī, ko ar pašu spēkiem un draugu palīdzību izremontēju. Cena bija ļoti zema, un tas atmaksājās.
Kādi 300—400 eiro par kvadrātmetru?
Aptuveni tā. Un man nevajadzēja uzreiz visu summu maksāt, paņēmu kredītu, finansējums bija 90% no cenas, diezgan labs. Pēc tam paņēmu vēl otru nekustamo īpašumu. Visa pārējā nauda bija atkal fondos — obligāciju un akciju. Un atkal turpināju daļu no algas investēt fondos un dzīvokļa remontā. Lai to darītu, centos minimizēt savus izdevumus, mana Excel tabula ar izdevumu sarakstu kļuva vēl detalizētāka nekā skolas gados. Piemēram, man bija nodalīti izdevumi atpūtai — es centos tos nekad nepārkāpt. Atsevišķa sadaļa ēdienam, arī to centos nekad nepārkāpt.
Godīgi sakot, tagad saprotu, ka dzīvokļu pirkšana bija diezgan impulsīva investīcija, jo parasti tomēr esmu relatīvi konservatīvs. Tolaik nedaudz papētīju, kāda ir tirgus situācija, kāds ir bijis cenu kritums, visus makroekonomiskos datus. Un bija doma, ka ir potenciāls kāpumam, ka zemākais līmenis, visticamāk, jau ir sasniegts.
Iespējas tolaik bija tiešām unikālas. 2009. gadā tikko uzceltus dzīvokļus Skanstes virsotnēs attīstītājs piedāvāja par nieka 700 eiro kvadrātmetrā — ar pilnu apdari. Tagad cena tur ir apmēram 2000 eiro.
Ja, es zinu, vienā brīdī tur nometa cenu, un es nožēloju, ka man tolaik nebija tik daudz naudas. Es piedzimu par vēlu! Vajadzēja agrāk piedzimt, tad es izmantotu to iespēju. (Smaida.)
Tagad redzam, ka pasaules finanšu tirgos notikušas lielas korekcijas, ir runas par recesiju jaunā vīrusa dēļ. Bet tas mani īsti nesatrauc. Visi lielākie ieguldījumi fondos man bija veikti tālā pagātnē, un nekustamie īpašumi jau ir realizēti. Ir relatīvi mazs risks, ka finanšu tirgi nokritīs līdz 2010.—2013. gada līmenim, kad es veicu lielākos ieguldījumus.
Kad runājām decembra beigās, es jautāju, ko darīsit, ja būs krīze un biržas nokritīs par 20%, jūs atbildējāt, ka tad vēl piepirksit klāt. Tagad redzam, ka Amerikas indeks S & P 500 nokritis gandrīz par 20%. Jums tas ir pirmais lielais kritums, ko pārdzīvojat, nevis skatoties no malas, bet turot akciju fondus. Kādas ir sajūtas? (Intervija notika 10. martā, kad iepriekšējā vakarā Amerikas indekss S & P 500 nokrita par 19% no februārī sasniegtā maksimālā līmeņa, bet jau pēc nedēļas tas bija 30% zem nesenā maksimuma. Eiropas biržas martā nogāzās vēl straujāk — aut.)
Es joprojām nestresoju. O. K., bija arī investīcijas, ko veicu vēlākajos posmos, 2015.—2016. gadā. Bet kopumā mans portfelis ir ar relatīvi labiem plusiem joprojām. Protams, bija labāk pirms 18. februāra, kad sākās korekcijas. Bet šoreiz korekciju es vairāk uzskatu par tādiem kā «radiotraucējumiem» tirgos. Agrāk arī bija attiecīgie riski: 2015. gadā Ķīnas ekonomikas hard landing** draudi, krīze Grieķijā, 2016. gadā naftas tirgus krīze, kad Brent cenas nokritās līdz 27 dolāriem par barelu, 2018. gada tirgus kari, kad biržās arī bija diezgan nopietns šoks.
Tomēr tik straujš kritums kā martā nebija redzēts ļoti sen. Vai nav bažu, ka šodien Amerikas biržas jau rāda gandrīz mīnus 20% no nesenajiem maksimumiem un vēlāk varbūt redzēsim mīnus 40%.
Varbūt būs mīnus 40%, varbūt nebūs, to mēs redzēsim. Protams, liela daļa investoru un ekonomistu satraucas par to, kāda būs vīrusa ietekme uz pasaules ekonomiku. Riski ir nopietni. Bet tas nemaina būtību: ilgtermiņā visi tirgi tāpat ies uz augšu, agri vai vēlu tā būs. Un, ja šobrīd tirgi iet lejā, tā ir laba iespēja ieguldīt. Šobrīd skatos variantus, kā papildus ielikt naudu fondos, kuri ir piesaistīti MSCI World Index (pasaules biržu indekss).
Skatos arī atsevišķas akcijas, tos pašus Apple un Amazon, kuriem relatīvais biznesa risks uz kopējā fona ir diezgan mazs, arī uz Microsoft, Coca-Cola. Es to redzu kā labu iespēju piepirkties, kad cenas ir zemas. Jā, varbūt cenas ies vēl uz leju, bet tas ir O. K.
Tātad jums ir arī atsevišķas akcijas?
Es tās pērku, bet ne pārāk aktīvi. Teiksim, Mintos kreditēšanas platformā man ir ieguldīti kādi 10—20% no portfeļa, parasti tā ir «īsā nauda» no dividendēm un algas. Un no tiem 80%, kas ir ieguldīti finanšu tirgos ilgtermiņa pozīcijās, maksimāli 10% ir ieguldīti atsevišķu kompāniju akcijās. No kurām lielākā daļa līdz šim vēl maksāja dividendes.
Kā riska garšas piedeva?
Jā, tur svārstības var būt lielākas, bet es to uzskatu par atsevišķu kapitāla daļu. Tāpat kā ar Mintos, kur skatos uz kreditēšanas ciklu, kādā posmā tas ir, — ieguldu īsos termiņos, necenšos ķert lielākās procentlikmes ilgtermiņā.
Par pārāk lielu diversifikāciju mēdz teikt, ka tas nozīmē ko sliktu — investoram nav konkrētu ideju, kas un kāpēc kāps, un tad viņš pērk visu pasaules fondu.
Nē, tā ir drīzāk mana konservatīvā risku ierobežošana. Es neteiktu, ka man nav ideju, protams, ir kompānijas un sektori, kuros saskatu lielu potenciālu. Bet mana riska apetīte neļauj man iet iekšā. Tāpēc pieturos pie mazāk ienesīgas stratēģijas, nekā ieguldot visu kapitālu 10 atsevišķu uzņēmumu akcijās. Tad stress būtu daudz lielāks. Bet tagad es guļu mierīgi.
Rietumu pasaulē daudzi jaunie investori aktīvi investē akciju tirgos ar mērķi uzkrāt pietiekamu kapitālu, lai 40—50 gadu vecumā nestrādātu un baudītu dzīvi. Kāds ir jūsu mērķis — agrāk pensionēties, nopirkt lielu māju, kaut kas cits?
Nopirkt lielu māju noteikti nav mans mērķis. Kad strādāju Nordea ar turīgiem klientiem, es sapratu, ka māja nozīmē palielus izdevumus, kurus reti kurš jau no sākuma saprot. Jo viena lieta ir māju uzcelt, bet tad vēl vajag to iekārtot. Ir diezgan lielas ekspluatācijas un uzturēšanas izmaksas. Doties pensijā 50 gados — arī ne, būs garlaicīgi. Drīzāk gribu sev nodrošināt stabilu nākotni jebkurā laika posmā — tagad vai vecumdienās. Lai es jūtos drošs, un lai mana nauda pelna. Vienkārši turēt naudu kontā — būsim godīgi: inflācija to apēd.
* Ej pa straumei, esi laimīgs — angļu val.
** Cietā piezemēšanās — angļu val.
Kā investēt? 6 principi
1. Īstā laika, kad sākt investēt, nekad nav. Pareizāk sakot, vienmēr ir īstais laiks kļūt par ilgtermiņa investoru. Esmu sācis ar mazām summām, bet pamazām tās akumulējušās, veidojot manu turīguma līmeni.
2. Pirms investēt, ļoti detalizēti jāiepazīstas, kur tu ieguldi, kāds tas fonds (vai akcijas) ir, kādas nākotnes tendences, piemēram, Apple vai Amazon ir perspektīvu nesošas, vai nav runa vairāk par īstermiņa svārstībām, kā bija, piemēram, ar Teslu.
3. Ja sākumā nav zināšanu vai pieredzes, vai vēlmes tērēt laiku un sekot līdzi, ir gatavi risinājumi — investīciju fondi. Sākumā es tā arī darīju: pirku fondu daļas un ilgi turēju.
4. Iepazīties ar visām komisijām un izmaksām, nodokļiem, lai pēc tam nav pārsteigumu.
5. Diversificēt riskus — es tos sadalu starp akciju un obligāciju fondiem. Sadalījums manā portfelī mainās. Sākumā bija 30% akciju fondos un 70% obligācijās, tas ir labs variants, kad esi iesācējs. Pēc tam bija 50:50, tad vienā brīdī biju agresīvāks un 70% turēju akciju fondos. Tagad atkal ir 50:50.
6. Labāk atteikties no lielāka ienesīguma, ko potenciāli var nest atsevišķas akcijas, un ieguldīt pārsvarā fondos, jo tur uzņēmumu un segmentu kopums ir daudz plašāks. It īpaši ņemot vērā, ka iesācējam, kuram kapitāls nav liels, būs grūti nopirkt atsevišķi kaut vienu Amazon akciju, kas maksā relatīvi dārgi (februārī vienas Amazon akcijas cena bija virs 2000 dolāriem). Bet, ieguldot tehnoloģiskajā fondā, tev ir maza daļiņa no visām šīm akcijām.
CV Rolands Zauls
Banku sektorā strādā kopš 2012. gada.
Sākumā — klientu konsultants kreditēšanas un investīciju jomā Nordea,
no 2017. gada — investīciju padomnieks un projektu vadītājs Luminor,
no 2019. gada — projektu vadītājs un investīciju eksperts Swedbank.
Hobijs: skriešana, ultramaratonists.
Pagaidām nav neviena komentāra