Foto — Jānis Deinats.
JRT iestudējums Zalkša līgava piedāvā pretrunīgu estētiku, rada principiālus iebildumus, bet aizrauj
Rakstīt par režisores Ingas Tropas uzvedumu Jaunajā Rīgas teātrī nav viegli, un tam ir daudzi iemesli. Vienkārt, to nevaru nosaukt par izrādi jeb skatuves mākslas darbu, jo teātra estētika un paņēmieni savienoti ar video, radioteātri, mūziku kā nepārtrauktu, patstāvīgu slāni un citiem izteiksmes veidiem. Tas ir savdabīgs multimediāls projekts, kurā piedalās scenogrāfs Miķelis Fišers, komponiste Anna Ķirse, videooperatore inscenētāja Elīna Matvejeva, kostīmu māksliniece Evelīna Deičmane, pamatīga videomākslinieku un mūziķu komanda.
Nenoliedzami Zalkša līgava ir ļoti gudri un pārdomāti radīts darbs ar noteiktām iekšējām likumībām un konsekvencēm. Taču, otrkārt, šīs likumības ne vienmēr ir skaidri nolasāmas skatoties un, manuprāt, palaikam nonāk arī pretrunā cita ar citu.
