fbpx

Ceļā uz sapni par Eiropu* 13

Foto: REUTERS/Scanpix
Rudīte Losāne
Print Friendly, PDF & Email

Eiropa. Brīvā Eiropa. Padomju Latvijas laikā tā bija katra latvieša sapnis. Nostāsti par turīgajiem Ulmaņlaikiem, kad Latvija plaukusi un zēlusi, bija vecākās paaudzes iemīļots temats, ko jaunie labprāt klausījās, un acu priekšā tika uzburtas ainas par bijušo Latviju Eiropas saimē. Drosmīgākie, pieplakuši radioparātiem, klausījās “Brīvo Eiropu”, kad tika raidītas ziņas latviešu valodā, lai dzirdētu nesagrozītu informāciju par to, kā cilvēki dzīvo bagātajā sapņu zemē. Īsta neapmelota Eiropa Latvijā ienāca ne tikai pa radioviļņiem, bet arī ar vēstulēm un paciņām, ko bagātie radi sūtīja no Anglijas, Rietumvācijas un citām zemēm, kurās patvērumu bija atraduši Otrā pasaules kara bēgļi. Krāšņos iepakojumos tika sūtīti dažādi gardumi, kādi Latvijā nebija redzēti, košļājamās gumijas, ar kurām, paslepus pārdodot, varēja labi nopelnīt. Sūtīja arī modernu kvalitatīvu apģērbu, kas izcēlās vienveidīgi pelēkajā padomju pilsoņu masā.

Un dažs labs pat piekrita sadarboties ar drošības iestādēm, ar tā saucamo čeku, lai tiktu pie Rietumeiropas popmūzikas slaveno grupu ierakstiem, kā arī, lai paši varētu izbraukt aiz robežas un savām acīm skatīt sapņu zemi, kurā piens un medus tek.

Tāda valdīja izpratne par Eiropu padomju Latvijas pilsoņiem, ārpus padomju ideoloģijas veidotā Eiropas tēla. Viss tur bija labāk, viss tur bija skaistāk, visi tur bija pārtikuši un tāpēc laimīgi.

Kā atceramies, reizē ar Berlīnes mūra krišanu, kas gan reāli, gan simboliski atdalīja bagāto Eiropu no nabagās māsas, sāka brukt politiskās, ekanomiskās robežas un vārti uz bagāto Eiropu beidzot atvērās.

Katrs latvietis, kurš bija kaut cik nasks, un kurš pats vēlējās redzēt, kurš pats vēlējās baudīt Eiropas labumus, varēja doties turp. Un devās arī.

Uzdrošinos teikt, ka arī šajos gados, kamēr esam Eiropā, kā pilntiesīga Savienības dalībvalsts, daudzus jo daudzus vilina tas pats sapnis par Eiropu, kas padomju laikā – sapnis par bagāto zemi, no kuras nāk labums. Tikai atšķirība ir tā, ka tagad paši varam  doties pakaļ Eiropas labumiem.

Protams, tos vairs nedāvina bagātie radi, bet tie ir jānopelna. Taču būtiskākais ir tas, ka sapnis par Eiropu ir kļuvis par īstenību. Aizbraucēji tagad paši var tapt par bagātajiem radiem, kas sūta uz Latviju Eiropas labumus, tai skaitā nopelnīto naudu.

Par lielo aizbraucēju skaitu valdībai pārmet gan aizbraucēji, gan arī Latvijā palicēji, jo tā nespējot realizēt veiksmīgu reemigrācijas politiku.

Bet te nu vēlos piebilst, ka aizbraucējus dzimtenē nespēs atgriezt nedz politiski lēmumi, nedz kampaņas, jo vaina jau nav valstī, bet cilvēku domāšanā, kuri joprojām sapņo sapni par Eiropu. Tas ir jāizsapņo! Un kad sapnis tiks izsapņots, tad būs atmošanās un tad būs atgriešanās savā zemē, savā kultūrā, pie savām saknēm.

Mēs palicēji sakām: “Mēs arī gribam dzīvot tāpat kā bagātajā Eiropā, mēs arī gribam labklājību, mēs arī gribam, lai mūsu zemē piens un medus tek. Un mēs to sasniegsim!”

Taču ir kāds sprungulis Latvijas ratu riteņos ceļā uz izaugsmi, kas būtu kā Eiropā. Tā ir vecā domāšana daudziem paaudzē, kas izaugusi totalitārisma laikā, kuras apziņa kaldināta padomju skolās un augstskolās, un kas joprojām spēcīgi ietekmē Latvijas attīstības procesus gan politiskajā, gan arī reliģiskajā vidē.

Kaut arī baznīca Latvijā no valsts juridiski ir šķirta, tomēr tās reālā ietekme šodienas situācijā ceļā uz Eiropu ir ievērojama.

Sapņojot par Eiropas labumiem, nedrīkstam aizmirst, ka tie ir sasniegti ilgas demokrātiskas domas attīstības ceļā, brīvas demokrātiskas sabiedrības un brīvas reliģiskās vides (no iekšienes brīvas), veidošanās ceļā. Pamatvērtības, kuras uztur Eiropas ideju ir atlasītas ilgstošā laika periodā. Izdiskutētas, izslīpētas, pārbaudītas pieredzē, adaptētas un ieaudzinātas paaudžu paaudzēs, jo uzskatītas par labām esam. Un tās nav pretrunā ne ar humānisma principiem, ne ar kristīgajām pamatvērtībām.

Taču ir viena atšķirība, kā tās tiek interpretētas Eiropas attīstītajās valstīs un Latvijā. Kā tiek izprasta, piemēram, cilvēktiesību un cilvēka cieņas respektēšana attīstītajās valstīs un Latvijā. Uzdrošinos apgalvot, ka  vienlīdzība un individuālā brīvība vecajā Eiropā tiek izprasta dziļāk un daudzpusīgāk, un tāpēc šī Eiropas daļa lielā mērā ir daudz atvērtāka jauniem izaicinājumiem, kas ietekmē tālāku valsts attīstību.

Kad šāda paplašināta un padziļināta vērtību izpratne ienāk Latvijā, daudzus tā baida un daudziem šķiet, ka tādā veidā izprastas vērtības apdraud sabiedrību. Līdztekus bailēm uzplaukst provinciāla pašpārliecinātība: “Mums taču pašiem pietiek ar savu vērtību izpratni, mēs šajā ziņā esam pašpietiekami. Ar mums viss ir kārtībā!”

Mēs gribam labklājību kā Eiropā, bet daudzi, jo daudzi izvēlas domāt kā totalitārā sabiedrībā, kur viedokļus nosaka autoritātes. Un tāds domāšanas veids vērojams gan politiskajā, gan reliģiskajā vidē.

Kā tipisku piemēru teiktajam, vēlos minēt Stambulas konvencijas ratifikācijas jautājumu. Daudzi, jo daudzi, kuri ir pret konvencijas ratifikāciju, pēc maniem novērojumiem, nav to pat izlasījuši, jo paļaujas uz savu autoritāšu noliedzošā vērtējuma. Bēdīgi, ka šīs ratifikācijas lielākie pretinieki ir atrodami reliģiskajā vidē.

Pietrūkst demokrātiskai sabiedrībai raksturīgās vēlmes pašiem izzināt, pašiem izvērtēt un būt drosmīgiem paust no autoritātēm brīvu viedokli, lai radītu telpu kulturālai savstarpējai diskusijai.

Un tādā veidā mēs kļūstam nevis par īpašiem, bet par īpatņiem Eiropā, saskatot Stambulas konvencijā primāri viltīgu mēģinājumu apdraudēt mūsu sabiedrību, nevis novērst ģimenēs un sabiedrībā kopumā vardarbību pret sievietēm. Tā Eiropa, kura gadu desmitiem ir bijusi latviešu sapņu zeme, tādā veidā kā pie mums, pat neapspriež, vai ratificēt konvenciju, vai nē, jo cieņa pret sievieti ir pašsaprotama vērtība.

Stambulas konvencijas sakarā esmu dzirdējusi tādus izteicienus, kā piemēram: “Mēs paši tiksim galā ar vardarbību pret sievietēm. Mūsu likumdošana ir pietiekama, lai mēs cīnītos pret vardarbību. Stambulas konvencija ir vienpusīga, prasot aizstāvēt sievietes, jo arī sievietes ir vardarbīgas un arī vīrieši no viņām cieš, un vīriešu vardarbība bieži vien pret sievieti izriet no sieviešu vardarbības.” Iebildumos pat nonāk līdz tādam absurdam, ka sievietes jau pašas vainīgas, jo nav paklausīgas vīriem.

Esmu dzirdējusi arī tādus apgalvojumus, ka stāvoklis pie mums jautājumā par vardarbību pret sievietēm nemaz nav tik slikts. Un te es vēlos iebilst. Kalpojot 19 gadus cietumā par kapelāni un strādājot ar notiesātajām sievietēm, redzu, ka stāvoklis ir biedējošs. Ja turklāt vēl atceramies, ka cietums ir sabiedrības spogulis, kā to teicis kāds slavens kriminologs.

Liela daļa sieviešu, pēc maniem novērojumiem, pat lielākā daļa no notiesātajām ar brīvības atņemšanu par slepkavībām, ir sievietes, kuras aizstāvoties noslepkavojušas savus vardarbīgos vīrus vai partnerus. Minēšu tikai dažus piemērus. Kāda sieviete pēc piecpadsmit gadu kopdzīves, aizstāvoties pret vardarbīgā vīra uzbrukumiem, ar kartupeļu mizojamo nazi, iedurot vīrietim cirksnī, viņu ievainoja, kā rezultātā iestājās vīrieša nāve. Kad runāju ar šo sievieti, viņa novilka T kreklu un rādīja uz sava ķermeņa rētas – sistas, durtas un pat dedzinātas, ko bija atstājis vardarbīgais laulātais draugs kopdzīves gados. Kāda cita sieviete, kura jau vairākus gadus atrodas ieslodzījumā par to, ka viņas vīrs seksuāli izmantojis mazgadīgos bērnus un piespiedis sievieti klusēt, tā padarot viņu par sava nozieguma līdzdalībnieci, joprojām nespēj atlabt no vardarbībā iegūtajām psiholoģiskajām traumām. Vēl kāda cita sieviete, aizstāvot savu dēlu invalīdu no tēva vardarbības, afekta stāvoklī situsi varmākam, kurš no sitiena miris. Rezultātā sods ar brīvības atņemšanu. Pirms daudziem gadiem cietumsodu izcieta sieviete, kura nositusi kaimiņu, kas dzērumā esot gribējis izvarot viņas nepilngadīgo meitu.

Šādu stāstu ir daudz. Un daudz ir to sieviešu stāstu, kuras bērnībā cietušas no brāļu, tēvu un patēvu seksuālās izmantošanas, kā rezultātā sākusies dzīve uz ielas, kas novedusi līdz kriminālpārkāpumiem.

Droši varu apgalvot – mūsu sabiedrībā nav viss kārtībā ar attieksmi pret sievieti.

Šajā svētku reizē patiesi negribētos runāt par tik sāpīgām tēmām, taču, no otras puses, tā ir iespēja uzrunāt sabiedrību un atgādināt, ka daudzi, jo daudzi šeit Latvijā savā apziņā vēl nedzīvo kā Eiropā, par kuru sapņojam. Iegūtā juridiskā brīvība vien vēl nespēj transformēt cilvēku domāšanu. Visus neatkarības gadus ar vērienu tika mainīta lietu ārējā fasāde, bet jāsaprot, ka garīgā nobriešana līdz ar pieaugšanu izpratnē par to, kas ir brīvība, notiek stipri lēnāk. Šeit vēlos atgādināt jau daudzkārt dzirdēto Bībeles naratīvā arhetipiski aprakstīto Izraela tautas ceļu ārā no Ēģiptes verdzības Mozus vadībā uz apsolīto zemi, kurā piens un medus tek. Bija jānomainās veselai paaudzei, lai transformētos cilvēku apziņa, lai skatpunkta vektors no vērstības uz Ēģiptes vērtībām, no verga domāšanas, kurā pietika ar pilnu vēderu, apģērbu un jumtu virs galvas, pagrieztos uz vēlmi pēc apzinīgas brīvības.

Šodien arī mēs esam šajā pašā arhetipiskajā ceļā, ejot uz sapni par Eiropu savā zemē. Un es ticu, ka mēs savu sapni piepildīsim. Es ticu, ka mēs sasniegsim arī garīgi brīvu Latviju. Manas un iepriekšējās paaudzes izcīnītā vērtība ir brīvība, kurā mums vēl jāpieaug. Un, ja mēs savu dzīves ceļu godam nostaigāsim, tad nākošās paaudzes baudīs bagāto Eiropu Latvijā.

 

*Mācītājas, cietuma kapelānes Rudītes Losānes uzruna “Eiropas gada cilvēks Latvijā” balvas pasniegšanas ceremonijā 2019.gada 20. decembrī.

Komentāri (13)

Sskaisle 02.01.2020. 15.37

ha ha hā – bulgāriete lielījās, ka šie esot unikāli, jo lustrācija neko, absolūti nelo nemainīja – nu bet salīdzinājumā ar Latviju – kad mums ir upuri , bet nav varmāku – bija čeka , bet nebija čekistu , bija čekas maisi , bet izrādās, ka klaudzinātāju nebija – vieni vienīgi eņģeļi –
ha – lūk, tas tik ir kaut kas – visi citi var iet un atpūsties ar saviem lustrāciju stāstiem – mūsu čekkomunistu fokusus neviens vairs nepārspēs

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/ko-darit-ar-komunistiska-laika-arhiviem-un-agentiem-cetru-valstu-pieredze.a343463/

+3
-1
Atbildēt

1

    Atis Priedītis > Sskaisle 02.01.2020. 16.11

    Palasot šo rakstu kļūst skaidrs, ka Latvijā viss tiek darīts pilnīgi pareizi. Lai kā saka frontes līnijas atdalītu, ir jāsaprot – lielie masu mediji rakstīs tikai par “stukačiem” un VDK. Rakstu komentāri paliks cietušajai pusei. Par vajātajiem lielo masu mediji klusēs. Kopumā jau tīri labs risinājums – bez apvainojumiem un “kara” darbības.

    +2
    -3
    Atbildēt

    0

Sskaisle 02.01.2020. 12.27

”Izdiskutētas, izslīpētas, pārbaudītas pieredzē, adaptētas un ieaudzinātas paaudžu paaudzēs” – nu lūk – atslēgvārds – izdiskutētas

Lūk, bija baznīcas pārstāvju un cilvēk – un sievieštiesību pārstāvju tikšanās Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās, kur tās dullās darbones leca augšā un skrēja prom no sarunu galda, jo tādu baznīcas viedokli nevarot pieņemt ….. tieši tāda ir Stambulas konvencijas aizstāvju un pārstāvju attieksme – bezierunu piekrišana no sbaiedrības visam , ko tās dāmiņas ir izdomājušas it kā visu labā

Tās paaudzes, kuras radīja un nodrošināja Eiropas labpklājību, to panāca ar sarunu, ar citādā un pretējā cienīšanu un kopsaucēja atrašanu. Tad lūk, šodienas visas šīs dāmas , kuras sevi pasludina par cīnītājām – pirmkārt, ir gatavas cīnīties tikai tad, ja viņām bargi samaksā, un otrkārt, tikai tad, ja viņas drīkst citus pazemot un neuzklausīt un sist cauri tikai savu viedokli.

Un lūk, tas rada to situāciju, ka mēs atkrītam atpakaļ savā izejas punktā ….

Skumji par to , protams …..

Un vardarbība pret sievietēm būtu miljons reižu mazāka , ja mēs būtu tiesiska valsts

Tāpat kā tuksneša smiltīs neuzziedēs rozes, tāpat beztiesiskā valstī ari 5 konvencijas neko neizmainīs – jāsāk ar to, ka tiek ievēroti esošie likumi

+3
-1
Atbildēt

1

    lindab456 > Sskaisle 02.01.2020. 14.25

    “vardarbība pret sievietēm būtu miljons reižu mazāka, ja mēs būtu tiesiska valsts” – ar to jāsāk, tur ir atbildes.

    +3
    0
    Atbildēt

    1

    Atis Priedītis > lindab456 02.01.2020. 14.35

    Vardarbība ir vardarbība jebkurā gadījumā. Ja sākas šķirošana tad process kļūst par absurdu.

    +1
    -2
    Atbildēt

    0

Atis Priedītis 02.01.2020. 11.04

Raksts pilns ar puspatiesībām un meliem. Sākot jau ar “stučīšanu”. Ne jau tikai “lai tiktu pie Rietumeiropas popmūzikas slaveno grupu ierakstiem, kā arī, lai paši varētu izbraukt aiz robežas un savām acīm skatīt sapņu zemi, kurā piens un medus tek”. Stučīja lai novāktu konkurentus, un tie tika pat garīgi vai fiziski iznīcināti. Par to rakstā ne vārda. Arī par vardarbību. Ne jau tikai pret sievietēm tā pastāv. Par to vismaz tiek rakstīts. Par šodienas vardarbību pret VDK upuriem vispār ir pilnīgs klusums. Kaut aizliegums masu medijos publicēt VDK vajāto cilvēku atmiņas arī ir vardarbība. It kā jau šāda aizlieguma nav – bet nav taču arī vajāto cilvēku atmiņu publikācijas. Tikai par savu naudu un neatkarīgajās izdevniecībās šobrīd tās ir iespējams publicēt. Tieši tāpēc es ik pa brīdim pareklamēju savas jau izdotās grāmatas. Tās ir izlasījuši jau vairāki tūkstoši cilvēku. Pretējo viedokli, argumentētu ar faktiem tā arī neesmu saņēmis. Tiklīdz kāds mēģina meklēt pretpierādījumus tā apklust. Jo grāmatās publicētie fakti apstiprinās, pie tam darbojošās personas ir Latvijas augstākā līmeņa VIP cilvēki.
https://files.inbox.lv/ticket/3e93d46fd8000e0e44441f53a3ed079d45bc926e/Kristaps_Slepenie_Protokoli_Andris_Marts.pdf
un https://files.inbox.lv/ticket/35ac5d902237cafc898841ae12bb67c5aa4407af/Makets_Prieditis_GanJauRitsMusAtradis_TIPOGR-02.pdf

+3
-1
Atbildēt

0

Saņem svarīgākās ziņas katru darba dienas rītu