Pa(o)pulisma stils: opozīcijas destrukcija vai apzināta “viltus ziņa”

Ievada daļu sk. B. Lulles raktā “Papule: Šuplinskai nav nedz naudas, nedz reformu plāna”, NRA.lv, 19.06.2019

Par prioritātēm

2019. gada 26. februārī Ministru kabinetā izskatīts un akceptēts informatīvais ziņojums “Par nepieciešamajiem pasākumiem kvalitātes nodrošināšanai visos izglītības līmeņos”. Tajā skaidri ir izdalītas trīs IZM darbības prioritātes deklarācijā par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību:

• izglītības kvalitāte, pieejamība un konkurētspēja;
• zinātnes un pētniecības rezultāta komercializācija un pārnese tautsaimniecības jomu attīstībā;
• sporta nozares pārvaldības un finansēšanas modeļa pilnveidošana.

Savukārt, runājot par vispārējā izglītībā iesāktajām reformām, tai pašā ziņojumā tikpat skaidri ir izcelts, ka ikviens pasākums un likuma grozījums, kas tiks gatavots, ir pakārtots 2016. gadā uzsāktā projekta “Kompetenču pieeja mācību saturā” – “Skola 2030” ieviešanai.

Projekts “Skola 2030” paredz attieksmes maiņu – no hierarhiskā modeļa skolotājs – skolēns, kurā skolēnam ir vairāk pasīva loma, uz sadarbības modeli, kurā skolotājs ir konsultants, ierosinātājs, skolēns – aktīvs mācību procesa veidotājs, prasmes mācīties, problēmrisināšanas, kritiskās un radošās domāšanas, citu caurviju prasmju attīstītājs.

Mācību saturs kompetenču izglītībā tiek strukturēts, ņemot vērā holistisko pieeju, tādējādi prasot no skolotāja papildu sagatavošanos un augstu profesionalitāti, jo tā ir nepārtraukta sadarbība ar citu priekšmetu skolotājiem un izaugsme savā jomā.

Pats svarīgākais – reformas pamatbūtība ir saistīta ar bērna spēju, prasmju un talantu attīstību, virzoties uz izglītības kvalitātes celšanu.

Piebilde skeptiķiem – tiek respektētas pamatzināšanas, taču to apguve: 1) respektē bērna pieredzi un piedāvā elastīgu metodoloģiju mācību satura apguvē; 2) akcentē teorijas sasaisti ar praksi, uzsverot funkcionalitātes, pielietojuma aspektu, 3) izceļ likumsakarības zināšanu uzkrāšanas un izpratnes procesā.

Tas pats ziņojums atklāj, ka “tieši projekta ieceres ambiciozitāte (kā izglītības konceptā, tā ierobežotajā laika grafikā) paātrina arī pārējās reformas, kas iesāktas šajā laikā”. Tāpēc arī šī informatīvā ziņojuma beigās ir piedāvāti risinājumi:

1. Turpināt izglītības satura reformu, ieviešot kompetenču pieeju mācību saturā (“Skola 2030”), tai pašā laikā:

• stiprinot pedagogu atbalsta sistēmu un meklējot papildu līdzekļus skolotāju sagatavošanas kursu nodrošināšanai, gādājot par pedagogu motivāciju kvalitatīvai izglītībai, primāri ievērojot Ministru kabinetā pieņemtos pedagoga darba samaksas noteikumus un algu grafika pieauguma ievērošanu.
• sakārtojot skolu tīklu, respektējot pašvaldību izglītības stratēģijas, saskaņojot un plānojot tās administratīvi teritoriālās reformas ietvaros, ievērojot principu, ka sākumskola, pamatskola atrodas pēc iespējas tuvāk izglītojamajiem, vidējās izglītības iestādes koncentrējot attīstības centros.

2. Skolu tīkla optimizācijas procesā, risinot izglītības pieejamības un valsts drošības jautājumus, īpašu uzmanību pievērst ES pierobežas skolu saglabāšanai, nodrošinot izglītības kvalitātes kritērijus, t.sk. ieviešot novadmācību (latgaliešu rakstu valodu) un valsts aizsardzības mācību šajās skolās jau 2020. gadā.
3. Pārskatot kvalitātes kritērijus, celt izglītības prestižu un konkurētspēju, saglabāt pieejamību un iekļaujošās izglītības raksturu, izmantot visus cilvēkkapitāla un finanšu resursus bērnu un jauniešu spēju, prasmju un zināšanu stiprināšanai, līdz ar to arī Latvijas izaugsmei un nākotnei.
4. Vidēja termiņa budžetā plānot pakāpenisku finansējuma pieaugumu:

• Ministru kabineta apstiprinātā pedagogu darba samaksas grafika īstenošanai;
• atbalsta instrumentu izveidei izglītības iestādēm un skolotājiem Skola2030 ieviešanas periodā, kā arī pedagogu profesijas attīstībai;
• ilgtspējīga pieaugušo izglītības piedāvājuma izveidei;
• Augstskolu likumā un Zinātniskās darbības likumā noteiktā budžeta palielinājumam augstākajā izglītībā un zinātnē, t.sk. 3 pīlāru modeļa ilgtspējīgam nodrošinājuma, zinātnes bāzes finansējumam, valsts pētījumu programmu un fundamentāli lietišķo pētījumu finansēšanai.

Savukārt otrā informatīvā ziņojuma “Par skolu tīkla sakārtošanu” (2019. gada 21. maijā) protokollēmumā ir norādīts laika grafiks un aktivitātes, kā sakārtot skolu vidi, skolotāju atalgojumu, standartos nepieciešamās izmaiņas, lai 2020. gada 1. septembrī atsevišķās klasēs (1., 4., 7. un 10.) varētu startēt kompetenču pieejas apmācība.

Līdzība

2019. gada 16. aprīlī notika Nacionālā trīspusējas sadarbības sēde, kuras laikā tika uzsvērts, ka skolotāju atalgojuma pieauguma grafiks tiks respektēts un algas pieaugums (no 710 eiro uz 750 eiro) tiks ieviests jau ar 2019. gada 1. septembri. Tai pašā laikā LIZDA vadītāja Inga Vanaga norādīja, ka paralēli IZM tiek realizētas vairāk nekā 20 reformas un ka tas traucē izglītības procesa norisei. Pie reformām uzskaitot dažādas izglītības pakāpes un līmeņus: vispārējā, profesionālajā, speciālajā un augstākajā izglītībā.

IZM atbild par visu iepriekš nosaukto izglītības līmeņu, arī par zinātnes, jaunatnes un valodas politikas, sporta nozares attīstību. Ja iedomājas, ka IZM ir augļu dārzs, kurā katrs izglītības līmenis (pat, ja neņem vērā sportu un zinātni) ir kāds augļu koks, tad, kopjot dārzu, ir jārespektē katra augļu koka augšanas, kopšanas un ražas novākšanas īpatnības. Var, protams, kopt tikai vienu augļu koku sugu, pārējām nepievērst uzmanību, var mēģināt kādas vienas augļu sugas īpatnības (augšanas, augļu novākšanas grafiku) pielāgot pārējām. Abos gadījumos cietīs kvalitāte. Proti, var ķiršus novākt kopā ar rudens āboliem, bet nez vai tur vispār būs ko novākt…

Tas par daudzajām reformām, kas īstenībā ir 21. gadsimta mūžizglītības dabīgs process. Mūsdienās nav iespējams nepilnveidot savas prasmes un kompetences, to nosaka arī straujā zinātnisko atklājumu un tehnoloģiju attīstība. Tātad – tas, ko joprojām sauc par atsevišķu reformu, bieži vien ir kādas noteiktas funkcijas, metodes, modeļa ieviesums, kas paplašina darbinieka redzesloku un dažādo darbības iespējas. Jo ātrāk mūsdienu sabiedrība to pieņems par pašsaprotamu personības izaugsmes un pilnveidošanās procesu, jo ātrāk sasniegsim domājošas sabiedrības kritisko masu. Un attīstība visās jomās varēs notikt dinamiskāk un atbildīgāk.

Par termiņiem un naudu

Par daudzām neizdarībām sociālie un sadarbības partneri, NVO un valsts organizāciju, iestāžu pārstāvji atzīst, ka laika grafiki netiek ievēroti, risina, precīzāk, aktualizē kādu jautājumu, jau 10 +/- gadu garumā. Līdzīgi kā tiesu sistēmā – procesi tiek ierosināti, bet spriedumu nav gadiem… Arī šīs pārdomas rosinošajā intervijā var atrast ilggadējās IZM darbinieces, daudzu reformu attīstītājas E. Papules atzinumu: “Jau kopš 2005. gada domājām par kvalitātes monitoringu, kam efektīva, sistēmiska risinājuma nav joprojām.”

Te atkal ir jāatsaucas uz IZM sagatavoto pirmo informatīvo ziņojumu (26.02.2019), kurā izceltas trīs vispārīga rakstura problēmas, kas bieži vien ir Latvijas attīstību (vistiešākajā mērā arī izglītības nozari) kavējošie faktori:

• kāda reforma, pasākumu kopums norit projekta ietvaros. No vienas puses, tas ierosina pārmaiņas, no otras – veicina sasteigtu lēmumu vai tādu, kas ir pielāgoti projekta rezultātiem, pieņemšanu, kas ne vienmēr saskan ar optimālo problēmas risinājumu, bieži vien nepiedāvājot risinājumu ilgtermiņā un neplānojot attiecīgo finansējumu;
• tiek sagatavots atbilstošu dokumentu kopums, kam vajadzētu atvieglot, sistematizēt un paātrināt kādas problēmas risinājumu, tomēr realitātē bieži vien daudz kas paliek “uz papīra”. Konjunktūras “gaumei” veidoti dokumenti (atskaites, pārskatus, informatīvos ziņojumus utt.) ir mūsu pārvaldes sistēmas sastāvdaļa (bremzējoša..);
• ir dominējis politiskās gribas trūkums valstiski atbildīgai domāšanai, un, pirmām kārtām, budžeta plānošanai ilgtermiņā, domājot par ekonomisko izaugsmi, stabilitāti un tautas labklājību.

Kādu laiku darbojoties šajā vidē, var pielikt vēl ceturto – ierēdniecības nesteidzību, norobežošanos no atbildības. Laikam šī doma būtu izvēršama garākā rakstā, aicinot mainīt valsts pārvaldes darbības mehānismu, bet svarīgākie tās trūkumi: 1) visās jomās pieprasa rezultativitāti, ierēdniecībā joprojām strādā uz procesu ierosināšanu un darbības imitāciju, 2) ministrijās trūkst stratēģiski domājošu, analītisku cilvēku (ārpakalpojumi visās funkcijās, kas saistās ar jaunu ideju vai konkrēta pakalpojuma, pētījuma, datu kopas izstrādi), 3) domājot par procesu sakārtošanu, reformu iekustināšanu, “atsperas” no tā, kā tas juridiski izskatīsies “uz papīra” un cik reglamentējošie dokumenti būs jānomaina, nevis, vai tas pēc būtības kaut ko mainīs un palīdzēs sakārtot realitātē. Tāpēc termiņu ievērošana, resursu ekonomiska izmantošana ir visai nosacīta.

Ir skaidrs, ka jebkuras valsts izaugsme un attīstība sākas ar tās ieguldījumiem izglītībā un zinātnē, jo izglītots cilvēks, domājoša personība ir garants valsts nākotnei. Diemžēl arī 2019. gada budžeta veidošana (kā jebkurš gads pēckrīzes periodā) butaforijas statusā saglabā augstākajā izglītībā un zinātnē esošus likumus: Augstskolu likums, kur pret noteikto virzību uz 2% no IKP 2017. gadā tiek ieguldīts 1,2%, un Zinātniskās darbības likums, kur pret noteikto valsts finansējuma apjomu 1% no IKP 2017.gadā tiek kopā ar privāto sektoru ieguldīts vien 0,51%.

Līdzīgi tas varēja notikt arī ar pedagogu darba samaksu, jo, apstiprinot 2019. gada budžetu, finansējums skolotāju algu pieaugumam patiešām tika rasts pēdējā brīdī, aktualizējot dialogu starp LIZDA, IZM un valdības pārstāvjiem.

Taču nenotika, jo līdz marta beigām tika gaidīti pašvaldību redzējumi skolu tīkla sakārtošanā administratīvi teritoriālās reformas kontekstā. Jāpiebilst, ka lielākā daļa novadu gan šo redzējumu sniedza visai formālu, to tikai nosacīti varēja izmantot, veidojot pozīciju skolu tīkla sakārtošanā. 17. aprīlī Izglītības pārvalžu vadītāju seminārā tika prezentēts skolu tīkla sakārtošanas modelis, atkārtoti gaidot pašvaldību rosinājumus un papildinājumus līdz aprīļa beigām. 14. maijā MK tika sagatavots informatīvais ziņojums “Par skolu tīkla sakārtošanu”, norādot arī prioritārās darbības līdz 2019. gada beigām.  Proti, konsekventi tika ievērots IZM piedāvātais laika grafiks un notika sarunas ar dažāda līmeņa sociālajiem partneriem.

Tai pašā laikā nedēļu ilga aizkavēšanās (gadiem procesi stāvējuši uz vietas!) gan no LIZDA, gan no Saeimas opozīcijas puses tika interpretēts kā plāna un finansējuma neesamība. Arī atsevišķu mediju fokusēšanās lēmumu pieņemšanas niansēm (ka tik kaut kas nenotiek situācijas gaidīšana un mušas izpūšana par ziloni, jo, redz, grozījumu izsludināšana pāris nedēļas kavējas, FM saka – reformas nenotiek utt.), nevis būtību, bieži vien veicina atsevišķu jomu un nepieciešamo pārmaiņu stagnāciju. Tāpēc satura reforma skolā ir vitāli vajadzīga arī attieksmes maiņas stiprināšanai un kritiskās domāšanas “masas” palielināšanai sabiedrībā kopumā.

Var jau teikt, ka B. Lulles intervijā E. Papules teiktais ir nebūtiska kļūme: “Ja ārpus kārtas pēdējā sēdē pirms budžeta pieņemšanas tajā iebalso starpbrīdī atrastus 70 miljonus eiro pedagogu algām, tas neliecina par mērķtiecīgu darbību vai deklarācijas nopietnību.” Tai pašā laikā runa ir par 7 miljoniem… Ja tie būtu 70 miljoni, tad visas IZM paredzētās prioritātes tiktu pie atbalsta sistēmām jau 2019. gada budžetā. Taču līdzīgi kā E.Papules pārmetumi par nihilistisko komunikācijas stilu IZM, visa intervija ir vērsta uz nihilistisku hiperbolu un notiekošo procesu tīšu nepamanīšanu.

Dīvaini šķiet tikai tas, ka daudzi procesi ir ar pašas Saeimas deputātes E. Papules vēsturiskās atmiņas un neizdarības piegaršu, taču baļķi ieraudzīt cita acī problēmu joprojām nav. Arī uzvelt baļķi darbībai un pārmaiņām, kas lēnām, bet ienāk izglītības un zinātnes telpā, liela māka nav vajadzīga.

Un tomēr – tos, kas nešaubīgi tic un redz, cik svarīga ir domāšanas paradigmas maiņa aktīvai rīcībai, aicinām pulkā pārmaiņu īstenošanā!

Un atgādinājumam – 18. jūnija MK sēdē tika apstiprināti grozījumi, kas nosaka pedagoga algas pieaugumu no 2019. gada 1. septembra no 710 uz 750 eiro. Tā ir zemākā atalgojuma likme. Der piebilst, ka skolu darbības pārskati liecina, ka 2018./19. mācību gadā vidēja darba slodze nedēļā pedagogam ir 23 stundas un slodzes vidējais atalgojums valstī 803 eiro. Ir svarīgi katru procesu skatīt kontekstā, tāpēc IZM arī turpmāk strādās pie izglītības kvalitātes stiprināšanas. Skolotāja labsajūta, atbalsta mehānismi, atalgojums un prestižs ir viena no būtiskākajām darbības jomām kompetenču izglītības ieviešanā.

 

Autore ir izglītības un zinātnes ministre, JKP