Viena no filmas varonēm — režisore Māra Ķimele 60. gados. Foto — Māra Brašmane
Vērienīgs atskats uz 60. gadu Rīgas bohēmas epicentru
No leģendārās padomjlaiku kafejnīcas Vaļņu ielā, kas kafijas automātam Casino par godu bija iesaukta par Kazu un kurā 60. gados pulcējās brīvdomātāji dzejnieki, mūziķi, mākslinieki un arī ekscentriski dīkdieņi, nav saglabājies neviens kinokadrs. Radošas dīkdienības ainiņas varam redzēt tikai Māras Brašmanes un citu līdzgaitnieku fotogrāfijās, Maijas Tabakas gleznās, kā arī veidot savu redzējumu no aculiecinieku atmiņām. Domubiedri, kurus vienoja ītlu mūzika, pantomīmas ansambļi, Maskavas kinofestivāla apmeklējumi, ceļojumi uz Kaukāzu, vēlreiz sapulcināti Laimas Žurginas dokumentālajā filmā Kaza kāpa debesīs.
Pirms preses seansa režisore minēja, ka sevi pieskaita pie «vecā jaunā viļņa» — līdzās Hercam Frankam, Ivaram Seleckim, Aivaram Freimanim, Uldim Braunam, poētiskā dokumentālā kino veidotājiem, kas pagājušā gadsimta 60. gados vēstīja tik daudzslāņainā kino valodā, ka šķiet, viņiem būtu pa spēkam notvert to brīvo garu, kas valdīja leģendārajā Vaļņu ielas kafejnīcā. Laima Žurgina, veidojot filmu par «kazistiem» — saviem laikabiedriem, draugiem un paziņām, izvairījusies no inscenētām epizodēm, tās aizstājot ar daudzu gadu garumā veiktām videointervijām, fotomateriāliem, televīzijas un kino hronikām.
