2019_02_Andris-Ogriņš-copy_50.png
===
divkājains sumatras tīģeris ar mēli pieskaras ausij un es
sadzirdu cilvēkmīlestības izlādes
dziļi viņa kažoka attālākajos svītrojuma nostūros kā manā rīta
lapā ar trotuāra bruģi rūtiņu vietā
pierakstiem kuri seko pēc pamošanās un līdzi vilkuši lokus visu
cauru bet viegli salāpāmu nakti
no pēdām izspraukušās zāles ķeramos tīklus metušu neko ēdamu
nenotvērušu iegrozāmies atpakaļ papīra gultā
no kuras tas nācis lai pie tās vienmēr atgrieztos no jauna vaktējot
tumsas neaizskaramos
violetā mēle ir āķīga
ieķeras manā karpas lūpā spēlē akordeonu vienlaicīgi vibrēdama
čuksta fonu
… nomierinies izmesta krastā līdz galam neizžūsi…
gruzdot kā pergamenta lidmašīna uz vienmuļas atziņas skrejceļa
strinkšķināsi starta līniju
meditēdama par vienu no manām neskaitāmajām svītrām
ēdīsi vēršus kā es šobrīd saulē izmērcētus stiebrus
bez sāta un tavas kājas (pie kājas) aiz salmu arhipelāga aizsperta
sālstrauka
