Stāsta fragments
Žurnāls Domuzīme, 2025, nr. 3
Dievs ir apdomīgs. Tā Grosīte vienmēr bija teikusi. Te nu viņa bija, beigta un pagalam, nokritusi pie savas kumodes, tērpta cēli plānā, sīkziedainā batista naktskreklā, ar plikām pēdām un marmorbaltu vaigu, skaisti akcentēta ar slīpu loga gaismas projekciju uz pelēkās dēļu grīdas. Līdzsvarota un aizkustinoša kompozīcija, Grosītei patiktu. Viņa jaunībā bija ņēmusi zīmēšanas stundas pie paša Kurberga, tā bija viena no atmiņām, ko cilāja kafejklačās ar draudzenēm. Draudzenes bija divas, vairāk nesanāca, Grosīte bija caur karu izglabājusi tikai trīs porcelāna tasītes no Kuzņecova servīzes, kafeja tomēr jādzer ar šiku…
Aizgājējas pēdas klātas ar biezu, saplaisājušu ādu, rokas zilganas, bet seja gluda jo gluda. Viņa jau vienmēr izskatījusies divdesmit gadus jaunāka par savu vecumu, tur nekaitēja pat zobu trūkums. Grosīte nespēja pierast pie protēzēm, tās glabājās kumodes augšējā atvilktnē, blakus Bībelei, opīša bilžu sainītim un Amora pasta kartītei, ko viņš viņai sūtījis pažarnieku ballē. Pēc tam gadu cerējās, tā pieklājās. Viss viņai bija bijis, kā pieklājas, lepnajai Gudrunai Puķītei, geboren Gross. Laikam pirmslaulību uzvārds mazbērnu mutēs pārtapis par Grosīti. Bet varbūt tas bija saīsinājums no Grossmutter? Pilnīgi noteikti viņa nebūtu gribējusi saukties par vecmāmiņu, tik nefeini. Kaimiņu Austra, savā bibliotēkas darbā izsijājusi visus novada un pasaules vēstures rakstus latviešu, krievu un vācu valodā, Grosu vācbūšanu necik augstu nevērtēja, latvieši jau esot visādi iztaisījušies, lai tiktu no «bauriem» par «herriem». Tad Grosīte ar Monas Lizas smaidu uz lūpām turēja garu pauzi, pēc kam karaliskā mierā pavēstīja: ja viņa būtu tāds «āmeljons», būtu šais laikos izmanījusies pārsaukties par Grozniju... Zem batista naktskrekla maliņas rēgojās paliela sinepju krāsas pļocka. Apdomīgais Dievs bija līdzējis aizgājējai iztukšot vēderu, lai vieglāks ceļš.
