LV100+1

Pārmaiņas sākas, kad noticam savas balss spēkam

Šo vēlēšanu ieskaņā daudz trokšņa. Politikas diskusijas gluži vai visos medijos, partiju piemērīšanas testi, kampaņas sociālajos tīklos, spiediens «neizmet savu balsi vējā!» vai «nesabojā dzīvi Latvijā, balsojot no ārvalstīm». Apziņa, ka likmes ir augstas. Tas piesātina izvēles telpu, un aģitācijas vienas dienas «gavēnis» pirms vēlēšanām šķiet daudz par īsu, lai visu paspētu sakārtot pa vērtību plauktiņiem. Bet arī šim troksnim cauri vīd būtiskais — politiķu spēja vai nespēja līdz šim radīt ko vairāk kā skaistus tekstus un kaismīgus videorullīšus. Tāpēc savu izvēli jau esmu izdarījusi. Mani vadīja mērķa apziņa par to, kādu vēlos Latviju redzēt nu jau jaunā brieduma posmā «LV100+1».

Pirmkārt, man svarīgi, lai Latvijā tiktu sadzirdēta ikviena balss. Tieši iestāžu vai politiķu kurlums cilvēkus nereti dzen populistiskā protestā, apātijā vai pat emigrācijā. Bet dzirdīgums spēj pārvarēt neuzticēšanās plaisu starp politiku, pārvaldību un cilvēku. Tas nozīmē ne tikai saskaitīt vēlēšanu zīmes, bet arī iesaistīties sarunā vienmēr, kad top kāds sabiedrībai nozīmīgs lēmums, arī ja tā skartais cilvēks mīt tālu no Rīgas vai pat Latvijas. Tas nozīmē «veiksmes stāsta» aizsegā neatstāt nepamanītus līdzcilvēkus, kam neveicas tik labi, un iekļaut arī tos, kam ir atšķirīga pārliecība, orientācija vai invaliditāte. Tas nozīmē politiķiem cilvēkus un sabiedriskās organizācijas uztvert kā pilntiesīgus partnerus, ne tikai kā nodokļu maksātājus, svētku svinētājus vai pat potenciālus kaitniekus. Tas nozīmē deputātiem uzklausīt vēlētājus ārpus vēlēšanu laika.

Mančestras domes leiboristu grupā ievēlētā latviete Dzidra Nūra tiekoties stāstīja, kā ik nedēļu — saule, lietus vai sniegs — kājām dodas klauvēt pie šīs pusmiljona pilsētas iedzīvotāju namdurvīm, lai apjautātos, kā uzlabot pilsētas vidi un konkrētā cilvēka dzīvi. Tas nozīmē arī brīžos, kad politiķis devis pamatu sabiedrībai šaubīties par savu godprātību, uzņemties politisko atbildību. Sarunās ar Zviedrijas latviešiem reiz mulsām, kā īsti tā izpaužas Latvijas valdībā, kamēr Zviedrijā vēlētāji var panākt ministra atkāpšanos pat ceļu satiksmes pārkāpuma vai nesamaksāta TV nodokļa dēļ.

Otrkārt, man svarīgi, lai Latvijā attīstītos noturīga, idejās balstīta politika. Tamdēļ jābeidz vīpsnāt par «mazām partijām». Ceļš sākas ar pirmo soli, un pārmaiņas — ar pirmo balsi. Manai izvēlei būtiskāk par mirkļa reitingiem ir tas, ka partija ir nevis biznesa interešu klubiņš, bet gan stabila ideju apvienība, kas spēj izturēt vieglas naudas, rampas uguņu alkstošu seju vai valstij draudīgu starptautisko partneru vilinājumu. Vairāk nekā trešā daļa vēlētāju vēl neesot droši, par ko balsos. Turklāt jau esošajos reitingos lielais nezināmais ir diaspora. Ārvalstīs dzīvojošo vēlētāju nodomi neparādās nevienā sabiedriskās domas aptaujā. Bet, diasporā reģistrētajiem 130 tūkstošiem vēlētāju (vēsturisks rekords!) aktīvi balsojot, no ārvalstīm var ievēlēt pat astoņus Saeimas deputātus. Diasporas vēlētāju vērtībskala un balsis var mainīt partiju spēku samērus. Ja apzināmies neskaitāmos cilvēkus, kas šaubās par savu izvēli, 5% slieksnis ir ātri kliedējams bubulis. Mēs katrs esam daļa no šiem 5% un vairāk.

Treškārt, mums vajadzīgi politiķi, kuri neattaisnojas ar frāzēm par «mazo Latviju». Nav labāku vārdu kā Raiņa teiktais par mazo cilti, kas liela tik, cik viņas griba. Dzīvojot Luksemburgā, redzu, kā šī ģeogrāfiski par Latviju daudz mazākā valsts ir spējusi no Otrā pasaules kara skartas lauksaimnieku zemes izaugt par AAA reitinga valsti ne tikai finanšu, bet arī sociālās drošības jomā, un ieņemt pasaulē nozīmīgu lomu augstas pievienotās vērtības nozarēs, piemēram, kosmosa resursu apguvē, biomedicīnā vai loģistikā. Tas paveikts, apvienojot veselīgu nacionālo pašapziņu ar eiropeisku solidaritāti, tālredzīgu lēmumpieņemšanu ar mērķtiecību.

Mēs jau esam uz pareizā ceļa un pat radošāki un sīkstāki nekā luksemburgieši. Lai viņus noķertu, mums jāredz divi soļi uz priekšu un jāuzdrīkstas veidot progresīvus risinājumus rītdienai, nevis klusiņām jālīmē plāksteri uz vietām, kur plīst pārmantotie. Ja esam kultūras un inovāciju lielvalsts, tam jāiet rokrokā ar radošo cilvēku, zinātnieku un pētnieku mūsdienīgas sociālās drošības sistēmas izveidi, kas tiek galā ar nestandarta nodarbinātības formātiem, nevis cilvēkus nolemj vienreizēju pabalstu lūgšanai un maksas medicīnai. Ja esam viedvalsts, mūsu drošības stratēģijā vērts papildus bunkuru rakšanai inovatīvi domāt par datu sistēmu drošību, piemēram, Igaunija tamdēļ drošā ārvalstī atvērusi pasaulē pirmo «datu vēstniecību».

Ja viens no mūsu ekonomikas izaicinājumiem ir profesionāļu aizplūšana no novadiem un Latvijas, jāuzrunā citas valstis līdzīgā situācijā un jāmeklē kopējas atbildes, sākot ar svaigu skatu uz mobilitāti un kohēziju Eiropas Savienības mērogā. Tāpēc man ir svarīgi, lai Latvijai būtu spoži parlamentārieši un ministri, kuri spēj domāt un prasmīgi darboties starptautiskā mērogā. Nemangot, bet rosināt. Nežēloties, bet mūs ieaust Eiropas vērtībtelpā, ekonomiskajā, politiskajā un drošības zemapziņā. Arī Latvijas balsij ir spēks — tikai jāprot to paust.