Trīs aktieri un dziesma

Uz Jasmīnas Rezā Art Dailes teātrī var nesteigties — šī izrāde ies ilgus gadus

Kā viņi dziedāja! Ak, kā viņi, velni, dziedāja! Sargs atslēja šķēpu pret vārtiem un sastindzis klausījās. Viņa acis kļuva valgas, un apdullumā viņš aizmirsa, kur atrodas un ko tur dara. Stop! Vienkāršais kā zeme Vasilijs Šukšins ar savu pasaku Līdz trešajiem gaiļiem ir pilnīgā nelaikā izniris no atmiņas dzīlēm izrādes Art pirmā cēliena finālā, kamēr pati, sentimentāla un atmaigusi, esmu atdevusi sirdi viņiem — trim lieliskajiem. Viņi dzied kaut ko brīnišķu no vecās franču filmas Šerbūras lietussargi un ar skatienu pavada daiļu parīzieti, kas tur aizbrauc, groziņu uz riteņa stūres pakārusi, līdz pazūd kulisēs. Nu, patiešām — kā viņi, velni, dzied!

La femme atrasta

Jasmīnas Rezā Art (šis nosaukums parasti netiek tulkots un tāds ir arī oriģinālā) piederas pie tā sauktajām «labi uzrakstītajām lugām», taču tai bez veiklas konstrukcijas piemīt vēl kāda svarīga īpašība, ko pētnieki trāpīgi nosaukuši par krakšķošo virskārtiņu. Lugas notikumi šķietami rotē uz vietas. Lidmašīnu konstruktors Marks (Artūrs Skrastiņš), dermatologs Seržs (Juris Žagars) un mazāk veiksmīgais Ivans, kas nule pārkvalificējies par kancelejas preču tirgotāju (Ģirts Ķesteris), draudzējas jau 20 gadus. Serža nopirktais moderna mākslinieka audekls — balts laukums ar baltām svītrām — sarīda viņus, liek dažādās kombinācijās diviem vienoties pret trešo niknā strīdā par to, ir vai nav glezna «balts mēsls», kā to nodēvējis lietišķais Marks. Tālākais jau ir režisora izvēles jautājums — ļaut aktieriem palikt šajā apļojumā vai grūst viņus cauri virskārtai, lai meklētu dziļākus slāņus, ko piedāvā amizantais teksts.

Man ir aizdomas, ka Dž. Dž. Džilindžers izvēlējies vēl trešo variantu: bīstamajos momentos, kad draud noslēgties kārtējais strīda aplis, nevis mainīt tā dziļumu, bet izlaist arēnā… sievieti. Par dziedātājas Marijas Naumovas tuvošanos vispirms signalizē papēdīšu klikšķi, tad seko izsmalcināti francisks tēls (kostīmu māksliniece Katja Šehurina) ar mazu drusciņu pārspīlējuma, izkopts šarms un dziesma. Kura gan no mums «neģībst no frančiem», kā teikts vecā labā latviešu filmā, un šīs izrādes mērķauditorija neapšaubāmi ir daiļais dzimums. Savukārt pēc atsvaidzinošas dziesmas, uz kuru visi trīs varoņi reaģē jauki un atbilstoši katrs savam raksturam, strīds var droši sākt jaunu riņķi.

Vienas krāsas skaistums

Scenogrāfs Kristiāns Brekte, nu jau pastāvīgais Džilindžera sabiedrotais, radījis skatuves uzbūvi, kurā konkrēts interjers brīvi pāriet vispārinātā mākslas telpā, taču, pats galvenais, viņš ir maksimāli pietuvinājis aktierus skatītājiem. Un tas ir tā vērts, jo aktieru spēle ir teicama un tuvplānā baudāma. Tieši tāpēc, ka režisors nav viņus grūdis dziļumā, bet ļāvis veidot savu tēlu tā, kā katrs to saprot, ir redzams, cik spēcīgas un interesantas personības ir šie mākslinieki.

Juris Žagars spēlē Seržu ar tikko jaušamu parodiju pats par sevi, palaikam amizanti atļaujoties rādīt, cik aizkustinošs var būt mačo uz asaru robežas. Savukārt Ģirts Ķesteris pēkšņi nemaz neatgādina ierastos, Ugunsgrēka traumētos tēlus un spēlē Ivanu, pašu savās kājās un raksturā sapinušos, tik brīvi un priecīgi, kā sen nav redzēts. Artūrs Skrastiņš kā Marks, man šķiet, nespēlē neko, bet vienkārši ļaujas «dotajiem apstākļiem», pamazām kļūstot par notiekošā centru. Gan tāpēc, ka itin kā pārstāv veselo saprātu, kas lietas redz to īstajā gaismā (kaut gan — turpat divdesmit gados, kopš šī luga parādījusies Latvijas teātrī, mākslas mīļotāju apziņā ir ienācis Marks Rotko, tepat Daugavpilī novērtējams, un monohroma glezna vismaz man vairs nešķiet tik apšaubāma lieta), gan tāpēc, ka režisors tieši viņam ļāvis saspēlēties ar Mariju Naumovu un izveidot mazu muzikālu novelīti par zūdoša mirkļa skaistumu.

Žēl, ka viņi palikuši turpat augšā, to sērsnas garoziņu neuzlauzuši. Drusku bēdīgi, ka Dž. Dž. Džilindžers dziļuma vietā izvēlējies dekoratīvismu un aiz fināla C’est si bon vieglās melanholijas pazudis jautājums par to, ko tad mēs dzīvē vērtējam visaugstāk un kādus upurus esam gatavi nest tā vārdā. Bet.

Šis nu ir gadījums, kad kritiķi var likt vienu, septiņas vai astoņpadsmit bumbiņas. Izrāde ir nolemta pilnām zālēm un ilgmūžībai. Ja man ar tādu šarmu un pašironiju Šerbūras lietussargus dūdo Dailes teātra premjeri Ģirts Ķesteris, Artūrs Skrastiņš un Juris Žagars, tad patiesībā ir vienalga, vai viņi pie tam spēlē Džeroma K. Džeroma Trīs vīrus laivā, Ēriha Kestnera Trīs vīrus kūrortā vai Annas Brigaderes velēnu vecīšus no Maijas un Paijas. Izrādes režisors Dž. Dž. Džilindžers ir atradis veiksmes formulu, kura, ja nav cita piegājiena, noder arī Jasmīnas Rezā lugai Art.

oooc

ART. Nākamās izrādes 25. un 26. novembrī. 5—22 eiro.