Tiesneši pret likumu

Ļaunprātīgos maksātnespējas procesos Latvija septiņos gados zaudējusi vismaz 665 miljonus eiro — šis Ārvalstu investoru padomes pērn aplēstais skaitlis medijos daudz atkārtots. Bet kurš par to ir atbildīgs? Atsevišķos maksātnespējas procesos gaismā celti administratoru pārkāpumi, taču ēnā nedrīkst palikt fakts, ka par visām maksātnespējas lietām Latvijā lemj tiesa. Tāpēc Ir pēta — kuri tiesneši ir gājuši pret likumu, ļaujot negodprātīgam biznesam zelt uz tiesiskuma rēķina?

Pēdējā pusgadā Māra Sprūda karjera spēji aprāvusies, maksātnespējas administratoram nonākot aiz apcietinājuma restēm, taču 2010. gads viņam bija īsts ražas laiks. Dižķibeles vajātie uzņēmumi cits pēc cita bankrotēja, toties uzplauka maksātnespējas «bizness» — šaura profesionāļu kopa pelnīja, pildot valsts deleģētās funkcijas it kā stingri regulētā un tiesas uzraudzītā maksātnespējas procesā.

Savas darbības mērogu un skatu uz pasauli «caur Bentlija logu» Sprūds tolaik iezīmēja retā intervijā, ko sniedza portālam Pietiek. 2010. gadā viņš esot noorganizējis vairāk nekā 900 izsoļu, kas ir «trīs reizes vairāk, nekā 2009. gadā notika izsoles visos maksātnespējas procesos visiem administratoriem kopā», lepojas maksātnespējas administrators.

Savos ienākumos viņš dalījās. 2010. gads ir pirmais, kad Sprūds sāk ziedot partijām. Vispirms pie ziedojumiem tiek Visu Latvijai!, vēlāk arī Zaļo un Zemnieku savienība. Sprūds kopā ar tēvu aizvadītajos gados partijām ziedojuši kopumā 102 tūkstošus eiro, rāda publiski pieejamie dati.

Nākamais loģiskais jautājums, uz kuru atbildi gan nesniedz neviens publiskais reģistrs, — ja maksātnespējas procesos tiek iegūti un zaudēti miljoni, vai administratori savos ienākumos nedalās arī ar tiesnešiem, kuru akcepts vajadzīgs visiem būtiskajiem lēmumiem šādās lietās? Neviens tiesnesis Latvijā nav pieķerts kukuļņemšanā maksātnespējas procesos. Taču aizdomīgu un nelikumīgu lēmumu tiesās ir daudz.

Tiesām cauri izgājuši visdīvainākie gadījumi, kur jau pa gabalu ož pēc krāpšanās. Kādam uzņēmumam kreditoru saistības pa miljoniem lēkā ik pēc pāris nedēļām līdz ar paša uzņēmuma nomainīto juridisko adresi un tiesu, kurā tas cenšas pieteikt maksātnespēju. Citam kreditoru saistības jau pēc maksātnespējas pēkšņi uzblīdušas par vairāk nekā 12 miljoniem eiro, salīdzinot ar iepriekšējo publisko pārskatu.

Vēl citam tieši pirms tiesiskās aizsardzības procesa uzrodas investors no Belizas, kurš aizdevis vairāk nekā 11 miljonus eiro, parādu nodrošinot ar 1955. gadā ražotu auto Pobeda, un šis brīnumainais aizdevējs ļauj jaņos atstāt banku kā nodrošināto kreditoru. Visas šīs darbības vedina domāt, ka notiek fiktīvu kreditoru noformēšana, lai samazinātu īsto kreditoru ietekmi lēmumu pieņemšanā un viņu iespējas reāli atgūt naudu.

Cik plašs tiesnešu loks ir iesaistīts šo dīvaino lēmumu pieņemšanā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, Ir pētījumā pirmo reizi sistemātiski analizēti visi maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesi, kas Latvijā risinājušies krīzes laikā un atkopjoties pēc tās — no 2008. gada sākuma līdz 2014. gada nogalei. Izrādās — aizdomīgās uzņēmumu lietas pirmās instances tiesās nonāk pie salīdzinoši neliela tiesnešu skaita. Par tiem detalizēti stāstīsim nākamajā raksta turpinājumā pēc nedēļas.

Taču problēmas nopietnību pasvītro arī fakts, ka reizēm maksātnespējas «cīņas» risina ļoti augstus amatus ieņemoši tiesneši. Vienā gadījumā Ir atklāja pat Augstākās tiesas priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča iesaistīšanos, par ko paliek līdz galam nenoskaidroti jautājumi, jo viņš uz tiem atbildēt nevēlējās.

Protestē, tad pārdomā

Viens no Māra Sprūda administrētajiem uzņēmumiem, kas nav izpelnījies skandalozu slavu vai apaudzis ar kriminālprocesiem, ir firma Saimnieks-Serviss. Tomēr tās stāsts ir uzmanības vērts, jo protestu pret procesā pieļautām nelikumībām izteicis pats Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs, taču pēdējā brīdī to atsaucis, faktiski tā ļaujot īstenoties Sprūda sazīmētajiem plāniem.

Līdz krīzei 2008. gadā Saimnieks-Serviss bija veiksmīgs uzņēmums, kas specializējās būvmateriālu un santehnikas tirdzniecībā, firmai piederēja veikali Ķīpsalā un Mežciemā. Uzņēmuma gavenie īpašnieki bija divi — vēl 2009. gadā Dienas Biznesa apkopojumā pie «tirdzniecības un pakalpojumu miljonāriem» ierindotais Raitis Tumaševskis kopā ar biznesa partneri Aināru Uzkalnu.

Salīdzinoši jaunāks biznesa atzars bija vērienīgu nekustamo īpašumu projektu attīstīšana Ķīpsalā, kur Saimnieks-Serviss kopš 2007. gada bija lielākais līdzīpašnieks firmā Ziemeļķīpsala. Šajā uzņēmumā caur firmu virknēm uzpeld vēl citi ietekmīgi personāži — ar Aivaru Lembergu labi pazīstamais tranzītbiznesa menedžeris Ivars Sormulis un viņa ģimenes locekļi, Aināra Šlesera biznesa partneris Viesturs Koziols, Ventspils uzņēmējs Igors Skoks, bet kopš 2014. gada Ziemeļķīpsalas valdes loceklis ir Mārtiņš Pevko, kurš jau gadiem darbojies ar oligarhiem saistīto Rīgas ostas uzņēmumu vadībā.

Taču atgriezīsimies krīzes laikā. Tā smagi skāra būvniecības sektoru, strauji saruka pieprasījums pēc būvmateriāliem, un 2009. gada nogalē Saimnieks-Serviss nonāca finanšu grūtībās. Firmas maksātnespēja teorētiski varētu nozīmēt arī šķiršanos no Ziemeļķīpsalas aktīviem. Taču tas nenotika.

Talkā nāca Māris Sprūds un Rīgā, Antonijas ielā 7, praktizējošie profesionāļi, kuri panāca to, par ko daudzi uzņēmēji krīzē varēja tikai sapņot. Firmas parādsaistības pret nenodrošinātajiem kreditoriem bez viņu piekrišanas tika samazinātas par nepilniem 700 tūkstošiem eiro jeb 60% no galveno prasījumu apmēra. Uzņēmums atjaunoja maksātspēju. Kā tolaik vēstīja Dienas Bizness, šis bijis viens no nedaudzajiem uzņēmumiem Latvijā, kas spējis veiksmīgi īstenot tiesisko aizsardzību.

Kā administratoram Sprūdam tas izdevās? Ir atklāj, ka viņa veiksmei šajā lietā roku pielicis arī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Ivars Bičkovičs.

Tiesvedības gaitas Saimnieks-Serviss sāka 2009. gadā, kad pāris dienas pirms Jaungada uzņēmuma maksātnespēju par nepilnu piecu tūkstošu eiro rēķina nesamaksāšanu pieprasīja tā sadarbības partneris Kolle Beton. Par procesa administratori nejaušās rindas kārtībā kļuva Ilze Gulbe, kas ir Sprūda bērna māte. Tomēr Saimnieks-Serviss rēķinu samaksāja, un pēc dažiem mēnešiem tiesa māksātnespējas procesu izbeidza. Sprieduma teksts liek domāt par konfliktu uzņēmuma īpašnieku vidū, jo viens no viņiem — Raitis Tumaševskis — atbalstīja firmas maksātnespējas pasludināšanu, norādot uz nepatiesiem datiem uzņēmuma operatīvajā bilancē un sūdzoties, ka viņam liegta iespēja iepazīties ar grāmatvedības dokumentiem.

Jau mēnesi pēc šīs maksātnespējas izbeigšanas Saimnieks-Serviss pats iesniedza jaunu pieteikumu, šoreiz par tiesiskās aizsardzības procesu, kā administratoru izvēloties Māri Sprūdu. Uzņēmums nomainīja adresi, un lieta nonāca Vidzemes priekšpilsētas tiesā pie priekšsēdētājas Ivetas Krēvicas. Viņa 2010. gada pavasarī apstiprināja Sprūda izstrādāto aizsardzības plānu. Tas gan izskatās baltiem diegiem šūts. Proti, plānu bija saskaņojuši trīs no 394 kreditoriem. Tas paredzēja par 60% samazināt nenodrošināto kreditoru galvenos prasījumus, kuru kopējā summa bija 1,12 miljoni eiro. Savukārt 1,10 miljonu saistības pret nodrošinātajiem kreditoriem pildīt pilnā apmērā.

Lēmumu bija saskaņojuši nodrošinātie kreditori Swedbank un Fora Development, kā arī nenodrošinātais kreditors Sakret, kuru galveno prasījumu summa trijatā veidoja 51% no visiem prasījumiem. Tomēr, tuvāk palūkojoties, redzams, ka Fora Development prasījumu nodrošinošā hipotēka izriet no kāda tikai trīs nedēļas pirms procesa ierosināšanas noslēgta aizdevuma. Tāpat šaubas raisa plānā norādītais, ka kreditori pilnīgi neko neatgūtu, atsavinot vairākus vērtīgus uzņēmuma aktīvus, to skaitā kapitāldaļas Ziemeļķīpsalā.

Taču tiesa neko aizdomīgu nemanīja un ar Krēvicas nepārsūdzamu lēmumu Sprūda plāns stājās spēkā. Jāpiebilst, ka drīz pēc aizsardzības procesa ierosināšanas notika arī būtiskas izmaiņas uzņēmuma īpašniekos — uz pusi saruka Tumaševska ietekme, bet kreditors Fora Development vēlāk kļuva par līdzīpašnieku, pakāpeniski iegūstot kontroli pār daļu vairākumu. Šī uzņēmuma īpašnieki gadiem slēpušies Kipras ārzonā, bet tagad to pēdas ved uz Lietuvu un Baltkrieviju.

Taču 2010. gadā cīņa vēl nebija galā, jo protestu pret tiesneses Krēvicas lēmumu iesniedza Augstākās tiesas priekšsēdētājs Bičkovičs.

Te jāpaskaidro, ka ģenerālprokurora vai Augstākās tiesas vadības protesti ir vienīgais veids, kā iespējami negodprātīgus tiesas lēmumus maksātnespējas lietās var tomēr pārskatīt, jo tie nav pārsūdzami. Kopš 2013. gada šīs iespējas ir vēl sašaurinātas, atstājot protesta tiesības tikai prokuratūrai.

Bet tolaik vēl šādas tiesības AT priekšsēdētājam bija, lai gan praksē viņš tās izmantoja ļoti reti — vidēji divas reizes gadā, kopš 2008. gada kopumā tikai deviņos gadījumos. Un viens no šiem retajiem gadījumiem bija arī Sprūda administrētais process, kura likumību bija apšaubījis viens no uzņēmuma neapmierinātajiem kreditoriem.

Izskatot šo sūdzību, AT priekšsēdētājs secināja, ka tiesnese Krēvica pēc būtības nav pārbaudījusi un vērtējusi Sprūda izstrādātā aizsardzības plāna atbilstību likuma prasībām un pieļāvusi likumpārkāpumus norēķinos ar kreditoriem, tāpēc Bičkovičs iesniedza protestu, lūdzot Augstākās tiesas Senātu šo tiesas lēmumu atcelt un pieteikumu nodot jaunai izskatīšanai citam tiesnesim.

Taču nedēļu pirms jautājuma izskatīšanas Senātā pats Bičkovičs savu protestu atsauca. Līdz ar to prasību neuzturēja arī prokurore, un Senāts ierosināto lietu izbeidza — tiesneses Krēvicas lēmums palika spēkā.

Šis ir vienīgais no Bičkoviča iesniegtajiem deviņiem protestiem, ko viņš pats atsaucis — visi pārējie sekmīgi nonākuši Senātā un atzīti par pamatotiem, panākot pilnīgu vai daļēju pirmās instances tiesnešu lēmumu atcešanu.

Kāpēc Sprūda administrētajā lietā noticis citādi un kādi bijuši AT priekšsēdētāja motīvi, vispirms iesniedzot protestu par likumpārkāpumiem un pēc tam to atsaucot, nav īsti skaidrs.

Uzrunāts klātienē tiesnešu konferencē, Bičkovičs atteicās runāt par maksātnespējas lietām, un vēlāk Ir saņēma arī rakstisku intervijas atteikumu.

Ar AT preses sekretāres starpniecību saņēmām skaidrojumu, ka Bičkovičs protestu atsaucis, jo tas esot sagatavots, pamatojoties uz Rīgas Laku un krāsu rūpnīcas kā nenodrošinātā kreditora lūgumu. Bet pati rūpnīca vēlāk lūgusi šo protestu atsaukt, jo nolēmusi tomēr saskaņot tiesiskās aizsardzības plānu. Kā šī viena kreditora viedokļa maiņa varēja ietekmēt AT priekšsēdētāja vērtējumu par tiesas pieļautiem likumpārkāpumiem, no atbildēm nav saprotams.

Vēl mīklaināka šī lieta izskatās, sazinoties ar Rīgas Laku un krāsu rūpnīcu. Ir neveicās, mēģinot noskaidrot uzņēmuma valdes priekšsēdētājas Larisas Polosuhinas viedokli, toties izdevās sazināties ar grāmatvedi Jevgeniju Štiļu. «Četrdesmit gadus es uzņēmumā strādāju un neatceros, ka mēs būtu gājuši uz Augstāko tiesu, tāds gadījums nav bijis,» viņš saka un pieļauj — varbūt kāda piesaistītā juristu firma ko darījusi uzņēmuma vārdā, taču firmas datubāzēs viņam nekādu informāciju par šo lietu neizdevās atrast. «Es visiem apvaicājos, neviens neatceras un neko nezina par tādu lietu.» Dati par iespējamiem darījumiem vairs neesot pieejami, jo tos uzņēmums glabājot par pēdējiem pieciem gadiem. Saimnieks-Serviss neesot atrodams arī pie uzņēmuma debitoriem.

Savukārt no AT atbildēm izriet — tā kā tiesneses Krēvicas lēmums netika atcelts, tas ir bijis likumīgs. Tātad Sprūds rīkojies likuma rāmjos. Tieši šāds rezultāts tiesu varā varētu būt viens no noteicošajiem faktoriem, kas ļāva maksātnespējas «biznesam» plaukt.

«Ceļotāji»

AT priekšsēdētāja Ivara Bičkoviča gandrīz notikušais protests Sprūda administrētā procesā nav vienīgais gadījums, kad celta trauksme par iespējami nelikumīgiem tiesnešu lēmumiem. Lūgumi pārskatīt spēkā stājušos tiesnešu lēmumus savulaik lielos apmēros plūda uz Augstāko tiesu.

No 2010. gada līdz 2013. gadam AT kā nepamatotus noraidījusi 107 šādus lūgumus. Cik sūdzību ir bijis krīzes pīķī 2008. un 2009. gadā un kāds bijis to liktenis, nav zināms, jo šo gadu iesniegumi «atbilstoši lietu nomenklatūrai ir iznīcināti», informēja AT. Taču kopumā 2008.—2014. gadā prokuratūra vai AT iesniegusi 132 protestus par likumpārkāpumiem maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesos, kuros tiesneši pieņēmuši nepārsūdzamus lēmumus.

Par problēmām maksātnespējas procesos jau gadiem atklāti runājuši arī paši uzņēmēji. Visskaļāk — ārvalstu investori, protestējot pret Latvijas valsts nespēju garantēt ieguldījumu aizsardzību ar efektīvu tiesu varu. Nopietnāko analīzi par problēmu mērogu līdz šim sniegusi Ārvalstu investoru padome, kas 2016. gada pavasarī sadarbībā ar auditorkompāniju Deloitte nāca klajā ar pētījumu par ekonomikai nodarīto kaitējumu. Tajā norādīts, ka simtiem miljonu eiro zaudēti ļaunprātīgos maksātnespējas procesos galvenokārt tāpēc, ka tajos trūkst uzraudzības un kontroles.

Pēc likuma tā nevajadzētu būt, jo par visiem maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesiem Latvijā lemj tiesa — gan par procesa ierosināšanu, gan virkni lēmumu arī pēc tam.

Tad kuri ir bijuši tie tiesneši, kuru uzraudzībā radušies investoru piesauktie zaudējumi maksātnespējas procesos? Lai to noskaidrotu, Ir analizēja informāciju par visiem tiesnešiem visos maksātnespējas procesos, kas ierosināti Deloitte pētījumā apskatītajā laika posmā no 2008. gada sākuma līdz 2014. gada beigām, atsijājot tos procesus, kuros varētu saskatīt pazīmes ļaunprātīgai maksātnespējas procesa izmantošanai.

Kopumā šajā laikā 9513 uzņēmumi izgāja 11 103 maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesus. Procesu ir vairāk nekā uzņēmumu, jo daļa neilgi pirms maksātnespējas iziet tiesisko aizsardzību, vēl citi maina juridisko adresi un pieteikumus iesniedz vairākās tiesās (rekordiste mūsu pētījumā ir kāda firma ar astoņiem maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesiem).

Īpašu uzmanību pievērsām tiem uzņēmumiem, kuri neilgi (līdz pusgadam) pirms maksātnespējas vai aizsardzības ierosināšanas ir pēkšņi mainījuši savu juridisko adresi, jo šo soli var vērtēt kā mēģinājumu trāpīt noteiktas tiesas piekritībā. No visiem uzņēmumiem šādi «ceļotāji» bija 829 jeb gandrīz desmitā daļa.

Tāpāt pievērsām uzmanību tiem uzņēmumiem, kas neilgi (arī līdz pusgadam) pirms maksātnespējas izgājuši tiesiskās aizsardzības procesus, jo šāda notikumu secība ļauj uzņēmumam pašam izvēlēties sev tīkamu administratoru, nevis paļauties uz nejaušo rindas kārtību. Šai pazīmei atbilda 291 uzņēmums.

Iespēju robežās apzinājām tiesnešus arī tādiem maksātnespējas procesiem, kuros varētu būt fiktīvi kreditori. Tādu izskatījām 91, salīdzinot pēdējo gadu pārskatos norādīto saistību apmēru ar kreditoru prasījumiem tiesai iesniegtajos dokumentos un pievēršot uzmanību gadījumiem, kad pēkšņi saistību apmērs ievērojami pieaudzis. Šādi iespējami fiktīvi kreditori maksātnespējas laikā ļauj nodrošināt vajadzīgo balsu skaitu lēmumiem, nereti pārbalsojot īstos kreditorus.

Apkopojām arī informāciju par procesiem, kuru norise vedina domāt par negodprātību, jo tajos izmantotās shēmas jau iepriekš publiski komentējušas kredītiestādes vai citi cietušie. Identificējām 42 šādus gadījumus.

Tāpat lūdzām Augstāko tiesu apkopot informāciju par protestiem, kas šajā pārskata periodā iesniegti par pirmās instances tiesas lēmumiem maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības procesu lietās, — tādu bija 132.

Analizējot šo kopumā vairāk nekā tūkstoš uzņēmumu procesus, noskaidrojām visus tiesnešus, kuru tiesvedīvā tie nonākuši. Kādi ir secinājumi?

Pirmkārt, Latvijā ir tiesneši, pie kuriem uzņēmumi mūsu aplūkotajā laika periodā «ceļoja» ievērojami vairāk nekā pie citiem tiesnešiem.

Pēc Ir lūguma Tieslietu ministrijas apkopotie dati liecina, ka 2008.—2014. gadā maksātnespējas un tiesiskās aizsardzības lietas kopumā skatījuši 206 tiesneši. Tīri aritmētiski izdalot «ceļojošo» uzņēmumu kopskaitu 829 uz visiem šiem tiesnešiem, iegūstam vidējo šādu lietu skaitu, kas apskatāmajā periodā varētu nonākt pie katra tiesneša. Šis skaitlis ir četri, tātad vidēji četras lietas vienam tiesnesim septiņu gadu laikā. Taču realitāte dramatiski atšķiras no šīs aritmētikas. Ir apkopotajā tiesnešu rekordistu sarakstā ir 19 tiesneši, kas šajā laikaposmā skatījuši vismaz desmit šādas «ceļotāju» lietas.

Aplūkojot «ceļotājfirmu» ģeogrāfiju, visbiežāk tie nonāk Rīgas tiesās, taču arī šo tiesu ietvaros izceļas tādi tiesneši, pie kuriem šie uzņēmumi nonāk krietni biežāk nekā pie citiem kolēģiem. Pie šī ierobežotā tiesnešu loka nonākusi trešdaļa visu «ceļotāju» jeb vairāk nekā 300 šo lietu.

Pētot «ceļotājus», redzami daudzi gadījumi, kas vedina domāt, ka nejaušā lietu sadales sistēma Latvijā ir tikai uz papīra. Realitātē uzņēmēji spēj nonākt pie viena tiesneša ar visu savu firmu ķēdi. Pētījumā uzgājām virkni šādu piemēru, kad pēc adrešu maiņas pie tā paša tiesneša nonāk vairāki savstarpēji saistīti «ceļotāji» — vai nu tie būtu radniecīgi uzņēmumi, vai tos vieno kreditori, vai arī vienā prakses vietā strādājoši administratori. Tas nav kāds atsevišķs izņēmums, Ir atklāja virkni šādu gadījumu pie vairākiem pastiprināti pētītajiem tiesnešiem. Tas viss kopumā raisa jautājumus par sistēmiskām problēmām lietu sadales kārtībā un uzņēmēju praktiskām iespējām tikt pie konkrēta tiesneša.

Otrkārt, daļa no šiem tiesnešiem maksātnespējas vai tiesiskās aizsardzības procesu lietās pieļāvuši ievērojami vairāk likumpārkāpumu nekā citi kolēģi. To rāda par viņu lēmumiem Augstākajā tiesā iesniegtie protesti. Par līderu sarakstā iekļautajiem tiesnešiem saņemti kopumā 52 šādi protesti (40% no visu protestu kopskaita), turklāt pārsvarā šie apstrīdētie spriedumi ir atcelti — tikai trijos gadījumos tie atstāti spēkā.

Augstākās tiesas lēmumiem atcelt tiesnešu kļūdainos spriedumus nav bijusi redzama ietekme uz tiesnešu turpmāko darbu — daži no Temīdas kalpiem sistemātiski turpinājuši pārkāpt likumu par ļoti līdzīgām vai pat identiskām lietām.

Vēl vairāk, pētījuma gaitā atklājām, ka atsevišķi tiesneši, kuru tiesvedībā nonācis ievērības cienīgs skaits «ceļojošo» uzņēmumu un kuri procesos pieļāvuši likumpārkāpumus, šo gadu laikā tieslietu sistēmā piedzīvojuši karjeras kāpumu. Piemēram, tiesneses Ilze Celmiņa un Ilze Ošiņa 2010. gadā tika paaugstinātas darbam Rīgas apgabaltiesā, bet iepriekš jau minētajai Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas priekšsēdētājai Ivetai Krēvicai atkārtoti likuma pārkāpumi maksātnespējas lietās nav traucējuši ne vadīt tiesu, ne arī spriest par citu kolēģu disciplinārpārkāpumiem. Kā šī sistēma ir darbojusies, tajā skaitā iesaistot arī politiski atbildīgas personas, stāstīsim turpmākajās divās nedēļās.

Maksātnespējas lietas tiesās

Aizdomīgo lietu rekordisti

 

 

Nākamajā numurā: kuri tiesneši visbiežāk pārkāpuši likumu aizdomīgajos maksātnespējas procesos