No kreisās: māceklis (Mārcis Broks), priesteris (Ģirts Krūmiņš) un priesteriene (Dace Eversa). Publicitātes foto
Ivetas Poles un viņas radošās grupas radītais Vecajo kults visvairāk atbilst piemirstajam jēdzienam «hepenings» — tas notiek ar mani
Šos vārdus, ieskatīdamies man acīs, saka Vecajo kulta priesteris — vai Ģirts Krūmiņš pats — un pastiepj dozīti, no kuras izņemu rupjmaizes garoziņu. Jo, raugi, šajā Vecajo kultā ietilpst arī tāda ļoti personiska dalīšanās ar maizi un pazemību. Tur nav nekā svētsvinīga, un, ja kaut kas tāds arī parādās, tad komplektā ar tik lielu pašironijas devu, ka tajā izkūst jebkāds patoss.
Dirty Deal Teatro radītais Vecajo kults, visticamāk, nemaz nav izrāde, un tas arī diez vai ir bijis režisores Ivetas Poles un mākslinieces Katrīnas Neiburgas, un viņu līdzbiedru — komponista Edgara Mākena, dzejnieka Ilmāra Šlāpina un gaismu mākslinieka Nika Ciprusa — mērķis. Man īsti nepatīk arī termins «performance», kurā tomēr skan noteikta un pārāk mērķtiecīga darbība. Man gribētos nosaukt to, ko piedzīvoju, par hepeningu. To vārdu vairs īpaši nelieto, bet tajā ir pati Vecajo kulta būtība — tas notiek. Un notiek ar mani. Un, kā liekas, ar katru, kurš atrodas melnajā skatītāju zāles kastē.
