Negrib sarunas par kotletēm

Aktrisei un režisorei Ingai Tropai patīk brīvais kritiens, kad šķiet – es tūlīt miršu. Viņa to meklē katrā jaunā darbā. Šonedēļ Spīķeros ir Tropas jaunās izrādes Dvēseļu utenis pirmizrāde – par Latvijas jauniešiem, kuru dzīvi ietekmē pagātnes rēgi

Ingas Tropas lielākais spēks ir nevis viņas pārmiesošanās vai pārsteidzošu pārvērtību spējās, bet gan personības jaudā un īpatnējā harismā, kuras dabu pat grūti raksturot. Vai tas būtu aizturēts spēks? Un skaistas, jaunas sievietes pievilcība? Ingas spēja koncentrēt savu enerģiju kompaktā lādiņā un tad «izšaut» uz skatuves vai kadrā ir pamanīta ne tikai Jaunajā Rīgas teātrī, kura viņa ir štata aktrise, bet arī neatkarīgajos teātros un kino, kā arī visu laiku ilgākajā latviešu seriālā Ugunsgrēks (pēdējo Inga bez kāda snobisma dēvē par pieredzi). Šo mērķtiecīgo enerģiju ļoti jūt arī mūsu sarunā, kura man no jauna atklāj apviļātā teiciena «šeit un tagad» īsto nozīmi – ne miņas no citās intervijās aprobētu teikumu atrunāšanas, katrs jautājums tiek apdomāts, atbildes – trāpīgas.

Par rāmīšiem

Ingas diplomā rakstīts «režisore». Izrāde Dāmas par trim sievietēm – vecmāmiņu, māti un dumpīgi pusaudzi meitu kādā īstā Rīgas dzīvoklī (TeātrisTT) – pagājušogad tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai. Viņas izrādes bērniem – Kā saule gadījās, Baltā grāmata (Dirty Deal Teatro) un Drebošā telts (Rēzeknes teātris Joriks) – izmanto dabiskus materiālus un uzdod nopietnus, mitoloģijā sakņotus lielus jautājumus par pasaules uzbūvi, dzīves un nāves robežu. Tomēr dara to viegli, ievelkot bērnus rotaļā, nevis liekot rātni tupēt skatītāju rindās. Šovasar Inga režisēja divus lielus notikumus, par kuriem sazvērnieciski atzīstas, ka pirms tam «neko daudz par šāda mēroga projektu radīšanu nezināju»: folkgrupas Iļģi jubilejas koncertu un metāloperu Kurbads, kurā suģestējošā inscenējumā apvienoja Skyforger pagānisko metālroku, laikmetīgo deju un aktiermākslu.

Iniciatīva veidot izrādi Dvēseļu utenis, kuras pirmizrāde šonedēļ notiks Spīķeros mītošajā Dirty Deal Teatro, nākusi no sešu aktieru grupas. Tie ir Klāvs Mellis, Āris Matesovičs, Reinis Boters, Anastasija Rekuta-Džordževiča, Igors Šelegovskis un Ance Strazda. Izrāde vēsta par stereotipiem, kuri traucē pa īstam saklausīt un ieraudzīt citam citu. «Biju pagodināta, ka viņi uzrunāja mani,» atzīstas Inga. Jaunie aktieri gājuši pie visdažādāko tautību cilvēkiem, lielākoties saviem vienaudžiem, uzklausījuši viņu stāstus, un pamazām izkristalizējusies atskārsme, ka pat ļoti jaunu cilvēku komunikācijai traucē no vecākiem un vecvecākiem mantotā vēstures izpratne, pagātnes rēgi, kuri šodien vairs nenosaka šo jauniešu dzīvi, tomēr, gluži kā Šekspīra lugā par Monteki un Kapuleti, joprojām raisa nesaprašanos, pat naidu.

«Viņi savāca milzīgu materiālu, atzīšos – visu pat neesmu izpētījusi, jo dramaturģe Justīne Kļava to atlasīja, sakārtoja un pārveidoja oriģināldarbā, lai varam strādāt,» saka Inga. Izrādes dēļ viņa daudz domājusi par stereotipiem, klišejām, priekšstatiem. No vienas puses, tie, tāpat kā rutīna, palīdz orientēties apkārtējā pasaulē. No otras puses, traucē saskatīt patiesību.

«Esmu bieži saskārusies ar situāciju, kad sarunas biedrs atnāk ar saviem priekšstatiem un sarunājas nevis ar mani, dzīvo Ingu, bet ar savām klišejām. Ko tur slēpt, arī es esmu grēkojusi un uzlūkojusi cilvēku caur rāmīti, kurā pati vien esmu viņu ievietojusi.»

Visbiežāk sastopamais stereotips par Ingu saistīts ar viņas atveidoto, no Anglijas pārbraukušo viesnīcas vadītāju Ieviņu seriālā Ugunsgrēks. Aktrise domā, ka dažu skatītāju ieradums identificēt aktierus ar lomu, ko viņš tēlo, un uz ielas uzrunāt personāža vārdā, rodas tieši no tā, par ko ir viņas jaunākā izrāde – ērtībām, ko sniedz stereotipi. «Ir taču vieglāk, ja, lieki neaizdomājoties, pieņemam – šis cilvēks, lūk, ir tāds. Tas prasa mazāk piepūles nekā centieni ieraudzīt īsto cilvēku.»

Adrenalīna medniece

Vairākkārt intervijās Inga Tropa ir atzinusi, ka viņai patīk ekstremālas situācijas un adrenalīns, ko tās izraisa. Agrā jaunībā un pusaudža gados alkas pēc patiesības, pēc ilūziju robežas pārkāpšanas pāris reižu novedušas meiteni pat līdz dzīvības un nāves robežai. Patiesībā šī robeža, tuvošanās tai ir tas, kas Ingu joprojām visvairāk saista. Taču pēdējos gados – mākslā jeb «darbā», kā to sauc viņa pati. «To sajūtu, ka atrodos brīvajā kritienā un šķiet, ka tūlīt miršu, es meklēju un atrodu katrā jaunā darbā,» saka Inga. «Es nedaru sev pāri, jo zinu, ka ikreiz, lai mainītos un attīstītos, sākot kaut ko jaunu, ir jāmetas nezināmajā kā bezdibenī, nenojaušot, vai piezemēšos laimīgi vai ne visai. Tikai izejot cauri šādai teritorijai, es varu augt, varu arvien dziļāk iepazīt sevi un pasauli. Dzīve kā konveijers, kurā es ar pārbaudītām metodēm, paņēmieniem reaģētu uz sevī un apkārt notiekošo, būtu līdzvērtīgs dārzeņa stāvoklim, nāvei.»

Ielēkšanas (tā aktieri sauc situācijas, kad pēc dažiem mēģinājumiem jāaizstāj kolēģis jau gatavā, iespēlētā izrādē) ir viens no Ingas adrenalīna avotiem. «Man patīk ielēkt lomās arī tāpēc, ka režisoriem, pat vislabākajiem, par tevi nereti izveidojas priekšstats, kura dēļ tevi ņem noteikta tipa varonēm. Bet ielecot vari tikt pie tādām lomām, kuras citādi tev netiktu piešķirtas.» Ampluā, kas Ingai mazliet apnicis, bet visbiežāk tiek viņai piemērots, ir liriskā varone, meitenīga, emocionāla būtne. Taču, piemēram, aizstājot Ingu Alsiņu-Lasmani JRT izrādē Austrumvējš rietumvējš, Inga pārvērtusies uzpolsterētā, tuklā, gāzelīgā ķīniešu konkubīnē, no kā guvusi īstu kaifu. Savukārt izrādē Muša «ielecot» jauniņās prostitūtas, cilvēktirdzniecības upura Zāras lomā, Inga atkal izjutusi brīvā kritiena sajūtu. Viens divi mēģinājumi, un viss – aktrisei jāiedzīvojas varonē, kuras iekšējo pasauli un vietu izrādē cita aktrise sastrādājusi divu mēnešu laikā.

«Partneri, protams, mēģina būt pacietīgi, bet, tā kā viņi izrādes zina no galvas, attieksmē drusku var just to «nu, kas ir, Inga, ko tu nesaproti?»,» pasmejas aktrise. «Tad, kad bija jāspēlē Zāra, pirms katras izrādes man bija šī nomiršanas sajūta: vai tiešām man tas jāielaiž sevī, tās briesmas, ko viņa piedzīvo? Varbūt, ja būtu bijis ilgāks laiks sarast ar lomu, mēģināt divus mēnešus, sajūta nebūtu tik saasināta. Bet, ja dota viena diena, nav, kur atkāpties, nav, kur slēpties, nav, ar ko sevi mierināt, ka varbūt izdarīšu un sapratīšu rīt. Citu pēc cita norauj visus blokus, kas sargā tevi un tavu komfortu, un tad manas dvēseles un gara izaugsme notiek ātri un intensīvi.»

Ne maizes dēļ

Inga Tropa nedala savu darbu striktās kategorijās «režisore» un «aktrise». Tās viņai šķiet kā divas takas uz vienu un to pašu teritoriju. Lai arī Ingai patīk sajūta, kad esi procesa vadībā, viņa noteikti nav režisore diktatore. Ļaujas, lai aktieri ar savu redzējumu un intelektuālo pienesumu ietekmē viņas izrādi, nevis tikai izpilda režisores izplānoto. «Bet kā režisore arī zinu, ka dažkārt aktieris iebilst un nevēlas kaut ko darīt tāpēc, ka, gluži dabiski, negrib sevi sāpināt, negrib pamest komforta zonu. Tāpēc kā aktrise esmu ļoti…» Inga meklē vārdu. «Pakļāvīga?» iesaku. «Jā.»

Kad sākušies skatītāju un kritiķu pretrunīgi vērtētās Regnāra Vaivara izrādes Divas māsas un draudzene mēģinājumi Ģertrūdes ielas teātrī, Vaivars aktrisēm teicis: «Sākot no šodienas, jūs darīsit pilnīgi visu, ko es likšu.» Un Inga apņēmīgi sekojusi viņa norādēm, lai gan «dažkārt likās, ak Dievs, Regnār, tu pats saproti, ko dari?». Patlaban Ingai paralēli Dvēseļu uteņa iestudēšanas procesam Jaunajā Rīgas teātrī notiek izrādes Ļeņina pēdējā eglīte mēģinājumi žurnāla Rīgas Laiks redaktora Ulda Tīrona vadībā. «Tīrons – tā ir vesela pasaule. Viņā klausoties, man ir ļoti interesanti. Un man tas ir svarīgi.»

Visbiežāk Jaunajā Rīgas teātrī Inga spēlē Māras Ķimeles izrādēs. Jaunākā no tām – Ingmara Bergmana Rudens sonāte, kur askētiskā, elegantā interjerā drūp un sairst mātes un meitas attiecības. Māru Ķimeli Inga sauc par sev ļoti svarīgu cilvēku. Māras dēļ viņa, atnākot līdzi draugam uz iestājeksāmeniem Kultūras akadēmijā, ne tikai iestājās režijas kursā, bet arī nonāca Jaunajā Rīgas teātrī – Ķimele uzaicināja viņu spēlēt Irinu Čehova Trīs māsās. «Kad es dzirdēju, kā viņa runāja… par teātri, par dzīvi! Tāds līmenis. Esmu laimīga, ka mums izveidojās īpašas attiecības. Kas ne vienmēr nozīmē gludas un mierīgas, mēs mēdzam uzdzirksteļot.» Un Inga ar rokām parāda ko līdzīgu Austrumu cīņas kustībām.

Pie JRT vadītāja Alvja Hermaņa Ingai bijusi tikai neliela loma izrādē Ziedonis un Visums, un šovasar skaļi izskanējusī JRT štatu samazināšana teorētiski varēja skart arī viņu. Inga stāsta, ka viņas viedoklis par šo situāciju nav tas populārākais. «Situācija nav ne slikta, ne laba. Ir jāpastāv konkurencei, un mums visiem ir nemitīgi jāmainās. Gan individuāli, gan kā kolektīvam. Man ir svarīgi, lai man būtu interesanti un es varētu augt un attīstīties. Kamēr man ir interesanti – un Jaunajā Rīgas teātrī tā ir –, es tur būšu, vienalga, štatā vai ne.»

Inga domā, ka sešiem viņas kolēģiem, kuri nupat piedzīvojuši atlaišanu jeb «pāriešanu ārštatā», tas noteikti nav pasaules gals, tas ir jauns sākums. «Es ilgi biju brīvmāksliniece, un man tāpat bija daudz darba. Tad, kad tā nebija daudz, man bija laiks domāt, lasīt, doties manās «ekspedīcijās». Ja ļoti vēlies kaut ko darīt, tu to darīsi, vienalga, kādā veidā un cik tev par to maksā. Neslēpšu, man neatkarīgajos teātros ir projekti, par kuriem kāds uzņēmējs noteikti brīnītos – Inga, ko tu dari? –, jo es tērēju tur savu naudu, tik ļoti man gribas, lai sanāk tas, ko esmu iecerējusi. Bet, ja kādreiz mazliet pietrūkst naudas ikdienas vajadzībām, – nekas, aktrisēm taču esot jābūt slaidām,» Inga no sirds apsmejas.

Jēgpilni brīži

Sarunas laikā bieži izskan «nāve», «mirstu» un līdzīgi eksistenciāli nospriegoti vārdi, kas liekas neparasti tik dzīvības pilnai, enerģiskai būtnei. Inga stāsta, ka jau bērnībā laukos, Degumniekos, bieži aizklīdusi prom viena un savās sajūtās, domās «aizpeldējusi» no cilvēku izdomātās realitātes un pieslēgusies, kā pati saka, patiesajai realitātei, patiesajai lietu būtībai. Kad mēģinājusi par to stāstīt vecākiem, sadūrusies ar neizpratni. «Kāda tā bija laime, kad iestājos Kultūras akadēmijā un sapratu, ka tādu «dīvaiņu» kā es, ir daudz, ka es neesmu vienīgā,» atceras Inga. Kāds gandarījums, ka abās viņas profesijās šāda aizpeldēšana ik pa laikam ir viens no darba instrumentiem.

Pazust Inga mēdz joprojām, jo, lai gan cilvēki ļoti patīk un interesē, viņai nepieciešams zināms laiks vienatnē, pat ja tas sagādā neērtības radiniekiem. «Tas, ko es gribu izpētīt kā aktrise, kā režisore, ir šeit, manī,» Inga pārliecināti pieliek rokas pie krūtīm. «Tur ir tik daudz man pašai neizskaidrojamā, tādi bezdibeņi, kuros gribas, bet arī ļoti bail ielūkoties.» Kad ir no darbiem brīvāks posms (par tādiem Inga sauc periodus, kad ir tikai vienas izrādes mēģinājumi un vakara izrādes!), viņa mēdz uzmest plecos mugursomu un doties – starta brīdī nezinot, kurp. «Varbūt iekāpšu vilcienā un aizbraukšu, varbūt pastaigāšos tepat pa Rīgu. Manai dzīvei īpašu jēgu piešķir brīži, kad satieku kādu, iespējams, pilnīgi svešu cilvēku, un notiek saruna, īsta, klātesoša, nevis formāla un pieklājīgi neobligāta. Man tiešām ir paveicies ar šādiem brīžiem, tie mani uzlādē ilgākam laikam, un ceru, ka kaut kas paliek arī tam sastaptajam cilvēkam, ar kuru pēc sarunas aizejam katrs uz savu pusi.»

Jēgpilna, īsta saruna – droši vien arī Dvēseļu uteņa tuvās pirmizrādes dēļ – ir tēma, pie kuras Inga atgriežas vairākkārt. «Es neciešu sarunas par kotletēm, tā nu tas ir. Es gribu sarunāties pa īstam, gribu ietekmēties no sarunas biedra,» viņa uzsver. Tāpēc retajās reizēs, kad Inga aizbrauc pie vecākiem, viņi jau zina – nebūs nekādas sēdēšanas pie televizora un ziņu apspriešanas. Būs iešana laukā, pastaigas un, ja nesanāks runāties par ko būtisku, – klusēšana. Pie tā pieradis arī Ingas dēls Mihels. «Es viņu vienmēr esmu uztvērusi kā personu, kā cilvēku, ar kuru varēju kā līdzīgu sarunāties jau tad, kad viņš vēl nemācēja runāt. Patiesībā jau tad, kad viņš man bija vēderā.»

Inga ir darbaholiķe un reti nododas pašnožēlai, ka par maz laika pavada ar dēlu. «Viņa pirmos dzīves gadus dzīvojām laukos, un es biju kopā ar dēlu visu laiku. Sākumā mūsu attiecības, no manas puses, bija dziļas, iejūtīgas un patiesas klātbūtnes pilnas. Bet es laikus nenoreaģēju uz signāliem, ka man ir atkal jāsāk radīt – strādāt radošu darbu. Paliku uz vietas daudz ilgāk, nekā manai mainīgajai dvēselei un garam ir nepieciešams. Un kā tas bija? Sūdīgi bija. Bērnam nav jēgas, ja viņam dienu un nakti ir līdzās māte, kura domās ir aizpeldējusi sazin kur.»

Patlaban Inga jūtas stipra un klātesoša (vēl viens mīļš viņas vārds) gan mājās, ar tuviniekiem – «man ar viņiem ļoti paveicies, viņi pilnībā saprot mana darba īpatnības» -, gan teātrī.