Latvijas futbolam vajadzīgas mājas

Kāpēc mazajai Islandei ir izdevies gūt panākumus tur, kur daudz lielākā Latvija to nav spējusi?

Šāgada Eiropas čempionāta finālturnīrā futbolā, visai pasaulei par sevi lika ierunāties mazās Islandes lielais pārsteigums. Neizšķirta spēle ar spēcīgo Portugāles izlasi sacīkstēs apakšgrupā. Uzvara astotdaļfinālā pār futbola dzimtenes Anglijas pārstāvjiem. Tikai ceturtdaļfinālā Islande, kurā ir tikai aptuveni 330 000 iedzīvotāju, kapitulēja Eiropas un Pasaules kausu ieguvējai – čempionāta rīkotājai Francijai.

Interesanti. Visā Islandē ir aptuveni divreiz mazāk iedzīvotāju nekā vienā pašā Latvijas galvaspilsētā Rīgā, un tas nav kavējis šo valsti izveidot pašlaik vienu no stiprākajām futbola izlasēm Eiropā. Šā Eiropas čempionāta priekšsacīkstēs ar Islandi divreiz tikās arī Latvijas izlase, viesos nospēlējot neizšķirti 2:2 un mājās sagrāvnieciski kapitulējot ar 0:3.

Kāpēc mazajai Islandei ir izdevies gūt panākumus tur, kur daudz lielākā Latvija to nav spējusi? Vai Latvijā ir mazāk potenciālo talantu? Vai sliktāki ir mūsu treneri? Vai neattīstītāka ir futbola skola un jauno spēlētāju sagatavošanas sistēma? Vai futbolam trūkst finansējuma? Vai Latvijas iedzīvotājiem nav vikingu un Vinlandes atklājēju pēcteču cīņasspara?

Domāju, ka šie jautājumi varētu būt vieni no primārajiem, ko pārrunāt valsts sporta sistēmas funkcionāriem un Latvijas Futbola federācijas pārstāvjiem.

Daudziem, iespējams, joprojām šķiet, ka spēcīgas futbola izlases ir tikai lielām valstīm – tādām kā Vācija, Brazīlija, Itālija, Lielbritānija.

Islandes, Dānijas un Grieķijas panākumi pasaules futbola arēnā (abas pēdējās ir bijušas Eiropas čempionu godā) šo priekšstatu gan apgāž. To apgāž arī izcili neizteiksmīgā spēle, ko kontinenta elites komandu parādē nodemonstrēja Krievija. Valsts, kurai pēc iedzīvotāju un dažādās līgās reģistrēto futbolistu skaita bezmaz vai automātiski vajadzētu būt vienai no pasaules līderēm.

Kāpēc futbola attīstība Latvijā līdz šim nav bijusi pārāk veiksmīga? Domāju, ka Latvijas neveiksmju iemesls nav skaidrojams ne ar mazo iedzīvotāju skaitu, ne ar nacionālās pašapziņas trūkumu. Pat ne ar masu mediju attieksmi un brīžiem pasīvo līdzjutēju izturēšanos. Neveiksmju iemesls drīzāk meklējams valsts un pašvaldību attieksmē pret šo sporta veidu.

Nekronētais sporta spēļu karalis, kas pulcē vislielāko līdzjutēju un spēlētāju skaitu pasaulē – futbols -, Latvijā allaž bijis tādā kā pabērna lomā, nesaņemot ne pienācīgu uzmanību, ne atbalstu.

Savā ziņā tas ir pat paradoksāli, jo futbols ir visdemokrātiskākā spēle pasaulē, kas vismaz sākotnējos līmeņos neprasa ne speciālu ekipējumu, ne sarežģītas inženiertehniskas būves, lai cilvēki varētu ar to nodarboties. Parādiet kādu puiku vai pat meiteni, kas, gūstot pirmās prasmes, futbolu nav spēlējuši mājas pagalmā vai skolā! Cik daudziem ir izdevies šo spēli turpināt, pievēršoties tai nopietnāk? Dažiem. Valstī joprojām trūkst gan stadionu, gan sporta skolu, gan treneru.

Atšķirībā no hokeja vai basketbola futbolam Latvijā ir pietrūcis arī lielu starptautisku panākumu, kas uz ilgāku laiku piesaistītu masu mediju, sabiedrības, sporta funkcionāru un sponsoru interesi. Dotu papildus stimulu sekmēt šī sporta veida attīstību.

Tajā pašā laikā daudziem, šķiet, ir piemirsies, ka panākumi ir atkarīgi no ieguldītā darba un resursiem. To nebūs, ja izpaliks mērķtiecīgas investīcijas šā sporta veida attīstībā. Diemžēl līdz šim sporta karalim piešķirtais valsts un pašvaldību finansējums ir nodrošinājis tikai minimālu izdzīvošanu.

Latvijas vadošie futbolisti daudzreiz norādījuši, ka valstī trūkst gan futbola attīstībai nepieciešamās infrastruktūras, gan labvēlīgas attieksmes pret šo sporta veidu.

Kā dažu sporta spēļu līdzjutējam, mediķim un cilvēkam, kurš uzskata, ka mūsdienu tehnokrātiskajā laikmetā ir jāpieliek papildus pūles, lai veicinātu sporta un veselīga dzīvesveida attīstību, arī man ir grūti saprast valsts un pašvaldību inerto attieksmi pret futbola attīstību valstī.

Nu, piemēram, man joprojām nav skaidrs kāpēc nebūt ne tik nabadzīgā Latvija ir palikusi pēdējā valsts Eiropā, kurai nav sava UEFA standartiem atbilstoša futbola stadiona, lai pienācīgi aizvadītu nacionālo izlašu spēles un Eiropas kausu spēles.

Jau kopš 2010. gada runājam par jauna moderna futbola stadiona celtniecību Rīgā – projekts “Futbola mājas”, kura izmaksas pašlaik tiek lēstas uz aptuveni 14,6 miljoniem eiro, kas šāda mēroga celtnei nemaz nav tik daudz, taču galvenās ieinteresētās puses tajā ir tikai Eiropas Futbola asociāciju savienība (UEFA) un Latvijas Futbola federācija (LFF). UEFA stadiona būvniecībai ir piešķīrusi vairāk nekā astoņus miljonus eiro, vēl vienu miljonu eiro Latvijas futbolam gatava piešķirt Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA), taču… nekādu interesi par šo projektu nav izrādījusi valsts.

Latvijai jeb pareizāk laikam būtu teikt – lielākajai tās politiķu daļai nerūp ne jaunā stadiona būvniecība, ne valsts nevarīgais tēls starptautiskās futbola sabiedrības acīs. Tajā pašā laikā valsts plāno investēt aptuveni 7 miljonus eiro vērienīgā “Daugavas” stadiona pārbūvē. Piesaistot vēl aptuveni 40 miljonus eiro Eiropas Reģionālā attīstības fonda līdzfinansējuma, “Daugavas” stadiona teritorijā plānots izbūvēt gan vieglatlētikas manēžu, gan ledus halli, gan tenisa kortus un kartinga trases. Stadions tiks pielāgots pat Dziesmusvētku rīkošanai. Diemžēl arī pēc rekonstrukcijas tas tomēr pilnībā neatbildīs UEFA prasībām starptautisko futbola spēļu rīkošanai.

Atbalstu Latvijas futbolam ir izrādījusi Rīgas dome, par velti uz 10 gadiem (ar tiesībām pagarināt līgumu) iznomājot stadiona būvniecībai teritoriju Kr. Barona ielā 116A, kas neapšaubāmi ir pozitīvs žests. Tajā pašā laikā no LFF tiek pieprasīts labiekārtot un apzaļumot stadiona apkārtni, izbūvēt piekļuves infrastruktūru, noasfaltējot vai nobruģējot ceļus, pievelkot komunikācijas. Kā līdzfinansētāja Rīgas dome šajā projektā tā arī nav gatava piedalīties, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka pilsēta no šā sporta objekta izbūves būtu tikai ieguvēja. Latvijas izlases un valsts spēcīgāko klubu spēles brauktu skatīties gan citu reģionu iedzīvotāji, gan arī ārvalstu līdzjutēji.

Kamēr Latvijas un Rīgas vadošie politiķi vēl domā, vai tām vajag atbalstīt futbolu un vai valstsvienība nākamreiz Islandi nevarētu mēģināt uzņemt, draudzīgi uzspēlējot futbolu kaut kur Ventspils vai Jūrmalas pludmales smiltīs, mazā, bet lepnā Islande var lepoties gan ar daudz lielāku un komfortablāku stadionu, gan ar vairāk nekā 20 000 skatītāju rekordu mājas spēlē, gan ar citu attieksmi pret futbolu.

Latvijas futbolam vajadzīgas mājas. Vispirms tikai mājas, tad jau varēsim runāt par attīstību un panākumiem. Latvijas hokeja un basketbola klubu un izlašu veiksmīgie starti liek aizdomāties par to, ka arī futbolā Latvija varētu sasniegt daudz. Tiesa gan, lai kaut ko saņemtu, no sākuma kaut kas ir arī jāiegulda vai jādod pretī.

Autors ir neiroķirurgs, Latvijas futbola izlases līdzjutējs