Maizes ceptuves Roga-Agro īpašnieku Circeņu bizness ir tik pamatīgs kā rudzu maize, kas pagatavota pēc senas receptes, bet ar jaunām tehnoloģijām
Salaspilī Roga-Agro veikalā no rīta smaržo pēc maizes. Sajūtot plaukstās rudzu maizes siltumu, tā gribas nogriezt biezu šķēli, uzziest sviestu un, ļaujot tam kust, nokost kārtīgu ņuku! Maize ir garda, sātīga. Tās recepte nav mainīta gadu desmitiem ilgi, saka ģimenes uzņēmuma valdes loceklis Valdis Circenis, kurš pārstāv arī Roga-Agro lielāko akcionāru zemnieku saimniecību Jaunstrūkas.
Viņa un sievas Oņegas darba kabinets atrodas tajā pašā namā, kur maizes ceptuve, veikals un kafejnīca, tādēļ svaigi ceptās maizes smarža vējo arī biroja telpā. «Es to vairs nejūtu,» saka Valdis, kura vadītais Roga-Agro ir viens no pirmajiem atjaunotajā Latvijas Republikā dibinātajiem uzņēmumiem, darbojas jau vairāk nekā 25 gadus.
Maizes ceptuvi viņš vada kopš 1992. gada, kad pārņēma šos pienākumus no mammas. Lai saprastu maizes biznesu, 90. gados bija viens no pirmajiem, kurš ieguva maiznieka meistara diplomu. Pašlaik Roga-Agro ir ne tikai viena no senākajām, bet arī veiksmīgākajām Latvijas nelielajām maizes ceptuvēm, kurā top daudzu iecienītā plaucētā rudzu maize, dažādas baltmaizes, pīrāgi un plātsmaizes, bulciņas un kūkas.
Maize jāsaprot
Piegājis pie datora ekrāna, kas piestiprināts pie sienas, Valdis nolasa, cik kilogramu miltu, ūdens un citu izejvielu sajaukts, lai iegūtu baltmaizes mīklu, ko mīklas mīcītājā maisa iekārta. Mīklas katlā, uzrūgusi pāri malām, stāv rudzu maizes mīkla. Pienāk divi baltos halātos tērpti lieli vīri un sagāž katlus tā, ka mīkla iegāžas caurulēs, kas ved no otrā uz pirmo stāvu. Pēc dažām minūtēm stāvu zemāk maiznieces jau veido kukuļus, ar nažiem – šņiks, šņaks – ievelk garenas svītras un liek uz pannām. Lielākā daļa maizes tiks vesta uz netālo Rīgu, daļa – izvadāta pa Latvijas veikaliem, bet daļa paliks Salaspilī Roga-Agro divos veikalos un kafejnīcā.
«Visvairāk pērk vienkāršu rudzu maizi, saldskābmaizi un baltmaizi,» saka ceptuves saimniece Oņega. «Lai gan uztura speciālisti iesaka sēklu maizes, to tik labi nepērk – sēklas sadārdzina maizi. Pirms krīzes gan pirka gandrīz visu, bet pēc tās līdz pat šai dienai dod priekšroku kam vienkāršam un garšīgam.»
Valdis no pieredzes secinājis, ka no katriem desmit jauniem izmēģinātiem produktiem vairums pircēju par labu atzīst tikai vienu. «Cilvēki ir ļoti konservatīvi. Patīk pazīstamas garšas un smaržas, it īpaši, ja tās atgādina bērnību,» saka Valdis. «Jaunā paaudze gan ātrāk maina savus ieskatus.» Oņega stāsta, ka viņu pašu bērni, 16 gadus veci dvīņi, labprāt ēd bagetes vai lavašus.
Lai gan Valdis un Oņega ikdienā nestrādā pie maizes krāsnīm, abi ir maiznieki – Valdim ir meistara, Oņegai zeļļa diploms. Kad Valdis sāka vadīt ceptuves darbu, viņš nolēma – lai bizness būtu veiksmīgs, pašam jāsaprot, kā top maize. Receptes ir zināmas, tajās nav nekāda noslēpuma. Tomēr vienu reizi maize sanāk garda, citreiz – gandrīz ārā metama. «90. gadu sākumā mums te nebija neviena tehnologa vai konsultanta, kam paprasīt padomu. Bija divi maiznieki, bet viņu zināšanas nepilnīgas. Ja kaut kas nebija, kā nākas, nesapratu, kāpēc,» stāsta Valdis. Tādēļ viņš viens no pirmajiem iesaistījās Latvijas Maiznieku biedrības organizēšanā un tikās ar vecmeistaru Albertu Blumbergu, kas savas zināšanas nodeva jaunajiem maizniekiem. Kopš tiem laikiem Valdis labi zina, ka maizes rūgšanas procesu ietekmē visdažādākie faktori, sākot no Mēness fāzēm un beidzot ar vēja virzienu, un rudzu maizi izcept ir daudz grūtāk nekā baltmaizi. «Brīžiem tā ir nesaprotama,» par rupjmaizi saka pieredzējušais meistars.
Pamatos – mantojums
Pēdējos divos gados maizes ceptuves ikdienas darbu organizē Oņega Circene. Valdis vada abas ģimenes zemnieku saimniecības Jaunstrūkas un Irbītes Valkas pusē Trikātas un Plāņu pagastā, kurās audzē galvenokārt graudus un rapsi. «Kamēr tēvs bija pie labas veselības, viņš tur darbojās, bet tagad viņam jau 85 gadi, man pašam ar to jānodarbojas,» paskaidro Valdis.
Circeņu ģimenes bizness sākās 1990. gadā, mantojot padomju varas atņemtos 300 hektārus zemes. Gan Valda mātes, gan tēva vecāki un radi bija lielu zemnieku saimniecību īpašnieki, gandrīz visi, paredzot padomju represijas, 1944. gadā emigrēja. Latvijā palika tikai Valda vecāsmātes ģimene, kura pēc kara labprātīgi pameta dzimtās mājas un pārcēlās uz Kurzemi. Kā paredzot, ka tā varēs izvairīties no 1949. gada izvešanām. Kad tika atjaunota Latvijas neatkarība, Circeņi pamazām atguva īpašumus un aizvadīto gadu laikā ir piepirkuši mežus un lauksaimniecības zemi, tagad viņiem ir 1450 hektāru.
Atgūtā zeme bija starta kapitāls Circeņu ģimenes biznesam. Kamēr Valda tēvs saimniekoja laukos, mamma, bijusī agrofirmas Salaspils ekonomiste, sasniegusi pensionēšanās vecumu, nolēma par pajām izpirkt agrofirmas izveidoto maizes ceptuvi un vadīt to. «Toreiz mani tas nemaz neinteresēja. Tikko biju beidzis LU Ekonomikas fakultāti, vēl gadu nolēmu mācīties Starptautisko attiecību institūtā, kur pasniedzēji deva pirmo priekšstatu, kas ir bizness, kā to sākt un attīstīt,» atceras Valdis. «Es šajā biznesā nokļuvu tādēļ, ka mamma nonāca slimnīcā un kādam bija jāvada ceptuve. Uzņēmos darīt to, par ko man īsti nebija izpratnes.»
Kad Valdis pārņēma vadību, ceptuvē bija no ķieģeļiem mūrētas tuneļa krāsnis, kurās varēja cept tikai rupjmaizi un saldskābmaizi. Ķieģeļu klona metāla virsmas bija uzsildāmas ar elektrību, tādēļ krāsnis patērēja milzumdaudz jaudas. «Uzreiz sapratu – cepot šādās krāsnīs, nenopelnīsim,» saka Valdis. «No Krievijas atvedu citu krāsni, krietni ekonomiskāku.»
90. gadu sākumā milti bija aptuveni piecas reizes dārgāki par graudiem, tāpēc jaunie ceptuves īpašnieki Vācijā nopirka vecas dzirnavas, kuras atjaunoja un ierīkoja bijušās agrofirmas noliktavā. Bija jāpiedzīvo skarba pieredze, lai saprastu – augstas kvalitātes miltus nevar iegūt, vienkārši samaļot graudus. «Nav tā, ka jebkuri milti, kuri ir balti, ir labi,» skaidro Valdis. Svarīgs ir graudu sastāvs, to kvalitāte. «Četrus gadus dzirnavas mums nokalpoja, bet tad malšanu pārtraucām, jo sapratām, ka graudus izdevīgāk pārdot, miltus vairs nemaļam.»
Līdz 1997. gadam Roga-Agro ražoja tikai rudzu maizi, kuru, pēc Valda vārdiem, toreiz labi pirka. Līdz apnikumam bija ēsta formas maize, saukta par ķieģelīti, un pircēji augstu novērtēja īstas rudzu maizes garšu un smaržu. Ar gūto peļņu pietika, lai nomainītu ķieģeļu krāsnis pret jaunām, Itālijā ražotām metāla krāsnīm un sāktu paplašināt produkcijas klāstu ar kviešu baltmaizi. Aizvadīto gadu laikā visas ražotnes iekārtas pilnībā nomainītas trīs reizes. «Ir lietas, kas kalpo ilgi, piemēram, mīklas katli. Tos var lietot gadus 20. Bet pārējās iekārtas nolietojas diezgan ātri, jo maizes mīkla un kukuļi ir abrazīvi,» stāsta Valdis. Modernizācija ir bijusi iespējama, gan investējot uzņēmumā daļu peļņas, gan kopš 2003. gada iegūstot finansējumu dažādos Eiropas Savienības struktūrfondu projektos.
Viesojoties daudzās Vācijas maiznīcās, Circeņi nolēma sekot to piemēram un saglabāt maizes ceptuvi nelielās telpās. Roga-Agro beķereja atrodas Salaspils dzīvojamo māju rajonā uz 2000 kvadrātmetru neliela zemes gabala. Valdis atzīst, ka nebija vienkārši izplānot, kā vienā ēkā satilpināt gan ceptuvi, gan veikalu, kafejnīcu un arī nelielu biroju. «Bet pamazām ierūmējāmies. Viss ir tik racionāli izvietots, ka nav tukšo pārgājienu, lai kaut ko paņemtu vai noliktu. Iekšējā loģistika ir svarīga,» secina Valdis.
Maizes ceļš pie ēdāja
90. gados, kad Circeņu ģimene sāka maizes biznesu, Latvijā bija reģistrēts ap 150 maizes ceptuvju. Aizvadītajos gados lielākā daļa no tām slēgtas. «Lai saskaitītu 30, būtu jāpiepūlas,» saka Valdis, secinot, ka konkurence pēdējos gados kļūst aizvien sīvāka.
«Mēs, mazās un vidējās maizes ceptuves, esam spiestas darīt to, ko nedara lielie, industriālie ražotāji, vai darīt nedaudz citādi,» saka Valdis. Lai gan pircēji apgalvo, ka viņiem patīk roku darbs, veikalā galvenais kritērijs parasti ir cena.
Lai spētu maizi pārdot par cenu, kas pietuvināta lielo ražotāju cenām, Circeņi nolēma, ka Roga-Agro kafejnīca un divi veikali kļūs par top! veikalu tīkla partneriem. Tas dod uzņēmumam iespējas slēgt izdevīgākus līgumus par izejvielu iepirkumiem. «Vismaz kaut kādā veidā samazinām pašizmaksu.»
«Mēs arī eksportējam maizi, bet tas ir tā sauktais neregulārais eksports. Jau vairākus gadus sūtām rupjmaizi uz tā dēvētajiem krievu etniskajiem veikaliem,» saka Valdis, kura vadībā nesen sagatavota krava uz ASV. Sasaldēta vai vakuumā pasterizēta rupjmaize tiek vesta arī uz Vāciju un Austrāliju, taču kopējais eksporta apjoms nepārsniedz 5% no Roga-Agro saražotās rudzu maizes. «Tie nav mazi apjomi,» precizē Valdis. «Parasti mēs vienā reizē sagatavojam vienu konteineru, tās ir vairākas tonnas. 2014. gadā šī eksporta dēļ pie mums bija ieradušies ASV Pārtikas un zāļu pārvaldes inspektori, kas, pārbaudījuši ražotni, izsniedza mums sertifikātu, kas apliecina, ka varam savu produkciju pārdot ASV.»
Valdis neslēpj, ka aizvien biežāk aizdomājas par pērnā gada rudenī starptautiskā maiznieku konferencē Nākotnes garša iepazīto pētījumu, kurā secināts – lai attīstītos, beķerejām jāiemācās atrast ceļu pie katra klienta individuāli. «Dažām maiznīcām jau ir savas lietotnes, kurās klients var izvēlēties maizes sastāvdaļas, piemēram, noteikt, vai maizē būs sēklas, žāvēti augļi vai rieksti. Vai arī, zinot, ka vakarā brauks garām ceptuvei, var pasūtīt tieši sev svaigi ceptu maizi. Mēs ejam tirgū uz produkta individualizāciju. Tā esot perspektīva.» Vai Valdis tam tic? «Varbūt tagad neticu, bet pirms 20 gadiem mēs arī nezinājām, cik daudzveidīgi iespējams izmantot mobilo telefonu.»
Dzinējspēks, kas liek darboties biznesā
Pārliecība par sava darba jēgu.
Lielākā kļūda, kas devusi mācību
Neieklausījāmies intuīcijā.
Vērtīgākais padoms jaunam uzņēmējam
Domā radoši, rīkojies racionāli un negaidi ātru rezultātu!
Komentāri (28)