Izlases kapteinis Kaspars Daugaviņš par komandas lielāko problēmu uzskata pārcenšanos
Uzbrucējs Kaspars Daugaviņš devies uz Pasaules hokeja čempionātu Čehijā, lai izpildītu izlases uzdevumu – iegūt katrā spēlē vismaz trīs punktus, sasniegt ceturtdaļfinālu un noturēties A grupā. To hokejists apliecināja intervijā žurnālam Ir. Daugaviņš ir kluba Maskavas Dinamo spēlētājs, ar pieredzi NHL un Latvijas izlasē spēlējis vairākos pasaules čempionātos. Abās pārbaudes spēlēs ar Slovākiju kapteinis kopumā iemeta trīs vārtus, un latvieši uzvarēja.
Pārbaudes spēlēs lielākoties zaudējāt. Norvēģijai pat ar 7:3.
Jā, švaki, taču svarīgi, ka treneris redzēja, kā mēs reaģējam uz spēli, kad iet sūdīgi. Un saprata, kur piestrādāt. Visu pagājušo nedēļu tika labotas kļūdas, strādāts pie taktikas.
Pirmie pretinieki būs kanādieši. Cik reāli spēcīgo komandu uzvarēt?
Neviens negaida, ka Latvija uzvarēs. Cer, bet negaida. Tad jānotiek brīnumam.
Pērn olimpiādē Sočos jau gandrīz brīnums notika, jo Latvija ļoti labi spēlēja pret Kanādu, rezultāts bija 1:2.
Jā. Tas tāpēc, ka neviens negaidīja, ka vinnēsim. Mums nebija psiholoģiskās nastas, ka jāuzvar. Vienkārši ej un sities, un baudi hokeju. Spēlē ar milzīgu pašatdevi, saliedētību. Pāris epizodēs jau kanādieši mūs vazāja kā bērnus, un sāpīgi bija zaudēt, bet tomēr arī prieks – varam!
Kur tad tā varēšana pazūd, tiekoties ar vājākām komandām?
Pagājušajā čempionātā vinnējām somus, amerikāņus, bet baltkrievus ne. Jo pārcentāmies. Tā ir Latvijas izlases problēma – pārcenšanās. Zini, ka vajag vinnēt, liela atbildība, un tā centies, ka aizmirsti domāt. Lai tā nenotiktu, ir savā starpā jārunā, jānoskaņojas. Nedrīkst aizmirst plānu, ko uzliec pirms spēles.
Un tas būtu?
Iesist pirmajiem. Kad iemet pretinieks, steigā mēģina vārtus atgūt, un ielaiž vēl vienus. Nevajag visu uzreiz izdarīt. Mierīgi! Spēlē ir 60 minūtes.
Kuru no pretiniecēm varētu būt pa spēkam – Kanāda, Čehija, Zviedrija, Šveice, Vācija, Austrija vai Francija?
Es tik tālu nerēķinu. Kalkulēt – kā būtu, ja būtu – ir žurnālistu darbs. Es domāju tikai par pirmo spēli. (Padomā). Nūū, varbūt Šveici varētu, jo Sočos tas izdevās. Tikai viens «bet» – olimpiādē bija Latvijas izlasei pilns sastāvs ar līderiem. Šveice tagad gribēs atspēlēties. Ar Šveices spēlētājiem esmu labās attiecībās un zinu, ka pēc Sočiem treneri par zaudi «iedeva iekšās».
Kā kopumā citas izlases raugās uz latviešiem?
Mūs uzvarēt grib visi. Izdzīt no A grupas. Jo – kā tas var būt, ka tik maza valsts bez nekādas hokeja infrastruktūras turas tajā tik ilgi! Skauž taču, ka ne tiem latviešiem savas spēcīgas iekšējās līgas, paši spēlē dažādos ārvalstu klubos, bet atbrauc un paņem priekšā viņu [Šveices] izlasi!
Ko tev nozīmē spēlēt izlasē?
Tie ir svētki. Katrs esam savā pasaules malā, tāpēc kopā uzspēlēt ir prieks. Visi esam arī labi draugi, un, kad satiekamies, iet jautri. Pirmajā treniņā gan vairs nav nekāda bakstīšanās ar nūjām. Jāspēlē. Spēlēt izlasē ir gluži kā sākt jaunu sezonu: ja negāja savā klubā, tad čempis ir otra iespēja pierādīt sevi. Labi spēlējot, var arī tikt pie kontrakta ar kādu klubu. Pāri visam, protams, ir lepnums par valsti. Spēlēt izlasē – goda lieta! Un, ja vēl tādi līdzjutēji… svētki!
Komandā šogad nav vairāku labu spēlētāju – Girgensona, Ķēniņa, Karsuma.
Un daudzu citu. Latvijā hokeja resursi nav nekādi lielie, tāpēc mums pietrūkst ikviena. Ne tikai Girgensona. Taču komanda ir perspektīva. Jā, trūkstot pieredzes un pārliecības, taču tas ir labs sākums – braukt uz pasaules čempionātu ar jaunu izlasi un mēģināt noturēt spēles līmeni.
Komentāri (18)