Kulturēlie spaidi: ”Novaja volna” jāizbeidz

Sadarbībai ar Krievijas režīmu ir ētiskā dimensija

Jaunā viļņa veidotājs, izcilākais dzīvais francūzis Žans Liks Godārs lentes ”Histoire(s) du cinéma” 1998.gada versijā, kad jau bija uzņemta 3(b) daļa ”Une Vague Nouvelle”, pārieskaņoja filmas 1(a) daļu ”Toutes les histoires”, papildinot ar dziestošām rindām “Savos trīsdesmit piecos gados, ieslodzījumā kā Vijons, ķēdēs kā Servantess.. sāku savu testamentu”, kas dzīves pēdējos brīžos piederēja Robēram Braziļakam – romānistam, kinematogrāfa vēstures autoram, kritiķim un publicistam, kuru notiesāja par kara propagandu un kūdīšanu.

Neraugoties uz izcilāko pasaules kultūras darbinieku, tajā skaitā Fransuā Moriaka (Ž.L.Godāra otrās sievas vectēva F.Moriaks bija R.Braziļaka ienaidnieks, kuru Braziļaks Višī periodā dažādi publiski apsmēja un gānīja), Žana Kokto un Albēra Kamī, apžēlošanas lūgumiem Šarlam de Gollam, nošāva 1945.gada 6.februārī. Tā bija sēru diena Godāru namā. Vēlāk Ž.L.Godārs psalmiski plašāk atsaucas uz Braziļaku arī ”Éloge de l’amour” 2001.gadā.

Galveno kolaboracionistu Filipu Petēnu par kara noziegumiem tiesāja maršala uniformā un viņu gan apžēloja. Braziļaka un Petēna likteņi uzjundīja plašu diskusiju par “intelektuāliem noziegumiem” un iezīmēja sākotni plašajai lomai, kuru Rietumu pasaule atbildībā par necilvēcību lēnām atzina arī “māksliniekiem”, kuri ar savu darbu tikai sekmēja kūdīšanu, mīksto varu un propagandu.

Par kolaboracionismu liek cietumā
Francijā pēc kara tika tiesāti, ieslodzīti un atstumti daudzi kultūras darbinieki, kuri ar savu darbību bija vien uzturējuši neģēlīgās iekārtas normalitātes ilūziju. Arī dziedošo aktieri Tino Rosi, kura tirāža pārsniedz 500 miljonus, notiesāja. Jaunā viļņa režisors Fransuā Trifo ir teicis: ”Atdotu visas savas filmas par iespēju būt ”Paradīzes bērnu” filmētājs.” Tomēr šīs lentas galveno aktrisi Arletī tāpat ieslodzīja. Viņu nodarījums: kolaboracionisms ar noziedzīgu režīmu.

Karš – starptautiskais terorisms, nepieteikta karadarbība, okupācija un inkorporācija, dažādi kara noziegumi, masu slepkavības, marodierisms, genocīds, līķu apgānīšana, laulības gredzenu novilkšana civilā lidmašīnā noslepkavotajiem Rietumeiropas valstu pilsoņiem, bandītisms, civiliedzīvotāju masveida nonāvēšana, masu kapi ezerā un citi jautājumi – tie ir temati, kurus pasaules plašsaziņas līdzekļi uzdod ne vien Putina režīmam, bet arī Krievijas Federācijai kā valstij par pēdējo mēnešu notikumiem. Uz šiem jautājumiem tiesisku atbildi sniegs starptautiskais kriminālais tribunāls, taču arī šobrīd, ārpus jautājumu juridiskās dabas, eksistē ētiskā dimensija sadarbībai ar Krievijas valdošo režīmu.

Krievijas Federācijas oficiālā raidorganizācija ”Viskrievijas televīzijas un radio kompānija” (VGTRK) ir galvenais Kremļa maigo varu īstenojošais propagandas instruments. Latvijas Republikas oficiālās institūcijas oficiāli ir aizliegušas šī paša VGTRK kanālu ”Rossija RTR” par kara propagandu un naida kurināšanu. Neatkarīgi no īpašnieku un producentu struktūras neitrālam vērotājam ir acīmredzams, ka publiskajā telpā ”Novaja volna” ir pazīstama kā VGTRK kanālu ”Rossija-1″ un ”RTR-Planeta” sarīkojums.

Dzīres kopā ar kara noziedzniekiem
Kas nejaušajam Krievijas Federācijas pilsonim, kurš ar alus kausu, tējas krūzi vai šņabja glāzi ir iekārtojies pie televizora, ir ”Novaja volna” sociālās realitātes konstrukcijas diskursā?

”Novaja volna” ir naktssargs, kas saka Krievijas pilsoņiem: ”Rīgā viss ir mierīgi”, nostaļģisks revanšists ar ”Mūsu Piebaltija”, ”Tuvā pierobeža”.

”Novaja volna” ir advokāts, kas pauž: ”Eiropas Savienības viedoklis: masu slepkavība – dzīves norma”, ezotēriskais fatālists ar ”Karš plosās, dzīve turpinās”, kas var dot tika divu veidu signālus – vai nu, ka Eiropas Savienība ir labvēlīga pret kopīgu izklaides telpu ar kara noziegumu režīmu, vai arī, ka Latvijas Republika nav Eiropas Savienība, bet Krievijas telpa.

Diezin vai 1941.gada Londonā vai Ņujorkā ”kulturēlās tuvināšanās” ietvaros notika vienas no ģeniālākajām pasaules māksliniecēm Lēnijas Rīfenštāles filmu retrospekcija ar autores ievadvārdiem par kino estētiku. Un te nu ”Novaja volna” kā kultūras sarīkojuma aizstāvjiem jājautā, ”Kāpēc gan ne? Nekad nav bijusi nacionālsociālistiskās strādnieku partijas biedre, ne politiķe, nevienu nav aiztikusi… nesaprotami, kāds politikai sakars ar kultūru?”

Ļoti vienkārši – valsts ir viena persona. Kara gadījumā agresora civilie pilsoņi neatbild juridiski, bet atbild morāli par savu valdību.

Ētikas normām neatbilst apstākļi, kad vienā vietā iekaro Eiropas valsts teritoriju, anektē to, atbalstīti teroristi notriec civilu lidmašīnu, nogalinot miermīlīgus Eiropas Savienības pilsoņus, bet citi šīs valsts pārstāvji kā privātpersonas lok šampanieti televīzijas placdarmā, kuru piedāvā cita Eiropas Savienības valsts – Latvija.

Maigā vara – ne maza, ne smieklīga ”Kulturēlās tuvināšanās” biedrības ar SPRS (Sociālistiskā Padomju republiku savienība – tā tolaik latviski atveidoja PSRS) tautām dibināšanas sarīkojumā 1929.gada 3.jūnijā Nacionālajā teātrī kādreizējais tā direktors un izglītības ministrs Jānis Pliekšāns norādīja: „Lielkrievi mums bij jau tuvu [..] tie bija kultūras spaidi, nevis iespaidi.”Dzejnieku par biedrības valdes priekšsēdētāju ievēlēja, viņam pašam klāt neesot otrajā sēžu dienā. Spriežot pēc protokoliem, viņš piedalījies tikai vienā valdes sēdē (Bonifācijs Daukšts, ”Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām (1929-1940). Rīga: Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds, 2012., 20.-23.lpp.).

Šādas biedrības virzīja Viskrievijas biedrību kultūras sakariem ar aizrobežu (VOKS), militārā izlūkdienesta un citu PSRS specdienestu rezidenti, lai projektētu legālu formu graujošās darbības īstenošanai. Lai arī daudzi intelektuāļi vadījās no tīriem, apolitiskiem mērķiem, par daļu tuvināšanās aktīvistu zināms, ka tie bija PSRS aģenti, arī tas pats Augusts Kirhenšteins, par kuru jau 1934.gadā VOKS pilnvarotais slepeni ziņo, ka uztur tiešus, individuālus sakarus kā ar PSRS lojālu aktīvistu[6]Turpat, 36.lpp..

Mīksto varas instrumentu paleti Kremļa rokās mēdz apsmiet, ignorēt vai mazināt tās nozīmi līdz kodēšanas izrādei ”Krivoje zerkalo”, bet te vairs nav nekā maza vai smieklīga. Masu slepkavību fakts un pasaules uzmanības pievēršana Krievijas Federācijai šajā lietā nav noliedzama. Holandes prokuratūra Hāgā ierosinājusi kriminālprocesu par kara noziegumiem notriektās lidmašīnas sakarā. VGTRK kara propagandas faktu arī diez vai kāds apšaubīs. Nerunājot par VGTRK informācijas telpas patērētājiem Latvijā. Nedomāju, ka mums ir Krievijas pilsoņu un starptautisko tribunālu vietā kriminālprocesos jātiesā visi Putina režīma kolaboracionisti vai jāvērtē katra individuālā vaina. Taču Latvijas zeme nedrīkst būt ideoloģiskā ārzona un propagandas miskaste.

Kas tēlo ”Novaja volna” kā mākslu, tas var droši dibināt, no papīra izgriezt un publiski nēsāt apvienoto Jūlija Lāča, Viļa Lāča un Augusta Kirhenšteina ordeni.

Jo tie taču vien rakstnieki un vitamīnu profesori ar traģisku likteni, kuriem esot nepalaimējies. Taču jebkurai civilizētai valstij vajadzētu jebkuru ar VGTRK saistītu sarīkojumu savā teritorijā izbeigt, liedzot iebraukšanu Eiropas Savienībā jebkuram žurnālistam, producentam un māksliniekam, kas ar to ir saistīts. ”Novaja volna” ir viens kaunpilns simbols ”kulturēlai tuvināšanai”, kas jāierobežo un jāizbeidz. Valsts un pašvaldību institūcijām ir pietiekamas normatīvo aktu jaunrades un administratīvas sviras, lai to paveiktu.

Nemānīsim sevi – ”Novaja volna” nekur nav kultūras. Tas ir sistēmiskas ideoloģiskās propagandas ledlauzis, kurš izpilda to, ko teica Rainis – spaidus.

Didzis Šēnbergs ir partijas ”Vienotība” Ētikas komisijas priekšsēdētājs. Rakstā pausts vienīgi personiskais viedoklis, nevis partijas Ētikas komisijas lēmums par ”Novaja volna” neapmeklēšanu un neatbalstīšanu.