Latvijas okupācijas hronika. Aculiecinieku vēstījums

Latvijas neatkarības iznīcināšanas pirmais posms: 1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

Vēsturnieks Ēriks Jēkabsons pirms pāris gadiem sastādīja Latvijas okupācijas 1940.gada hronoloģiju. Kā pats raksta “Ir”, – “pārskatu, izmantojot Rietumos populāro metodi – caur liecinieku teikto”.

Latvijas okupācijas notikumi 1940.gada vasarā šodien velk skaudras paralēles ar notikumiem Ukrainā, kur svētdien Krimā notiks “referendums” zem Krievijas armijas stobriem par “brīvprātīgu” autonomijas pievienošanos Krievijai. 

Notiekošais Ukrainā liek domāt arī par Latvijas neatkarību šodien, tās trauslumu un paralēlēm Eiropā. Šīs paralēles ne reizi vien jau vilktas arī citu autoru rakstos portālā Ir.lv, pieminot gan Austrijas anšlusu, gan minhenismu.

Publicējam Ērika Jēkabsona sastādīto Latvijas okupācijas hronoloģiju aculiecinieku vēstījumā.

1940. gada 14. jūnijs-augusta sākums

1939. gada 23. augusta Vācijas un PSRS neuzbrukšanas līgumā Somija, Latvija un Igaunija, bet 28. septembrī abu šo valstu līgumā par draudzību un robežām – arī Lietuva tika iekļautas Padomju Savienības „interešu sfērā”. Sekoja Polijas valsts bruņota iznīcināšana, ko saskaņoti veica Vācija un PSRS, un, tai vēl nebeidzoties, pirmie ultimāti Baltijas valstīm, pieprasot savstarpējās palīdzības līgumu parakstīšanu. Katra no Baltijas valstu valdībām, nostādītas no vienas puses atklātu agresijas draudu un.

No otras puses – neatkarības saglabāšanas solījuma priekšā parakstīja līgumus, kas paredzēja padomju karaspēka bāzu izveidi to teritorijā (bāzu garnizonu skaitliskais sastāvs bija līdzvērtīgs vai pat augstāks par nacionālo armiju skaitlisko sastāvu). Ultimātam nepakļāvās vienīgi Somija, sekoja ilgs un asiņains karš ar PSRS, teritorijas un cilvēku zaudēšana, taču tika saglabāta neatkarība. 

Somijas valdība izpelnījās nosodījumu no ievērojamas savas sabiedrības daļas – Baltijas valstis pieņēma ultimātus, nezaudēja teritoriju un tūkstošiem kritušo, kas par to, ka ielaida padomju garnizonus? Šādi pārmetumi skanēja tikai līdz 1940. gada jūnijam… Pēc tam to vairs nebija.

1940. gada jūnija sākumā – laikā, kad visas pasaules skatieni bija pievērsti lielvalsts Francijas agonijai zem Vācijas triecieniem Eiropas rietumos, PSRS valdība izšķīrās par militāru agresiju pret Baltijas valstīm. 4.-7. jūnijā pie to robežām tika sakoncentrēts milzīgs karaspēks, kas bija apmēram desmit reižu lielāks par Baltijas valstu armijām: vismaz 541 000 kājnieku, 3938 tanki, 2516 lidmašīnas, jūras un gaisa desanta vienības, karakuģi un NKVD karaspēks, kurš gatavojās veikt tūlītējas masveida deportācijas (cita starpā 10. – 15. jūnijā NKVD sagatavoja 56 000 Baltijas valstu armiju karagūstekņu izvietojuma plānu biju nometnēs-arī aprīlī nošauto poļu virsnieku vietās).

Naktī no 5. uz 6. jūniju un 7. jūnija vakarā uzbrukuma plāns tika apspriests Kremlī paša Staļina vadībā. 13. jūnijā Sarkanās armijas Galvenās Politiskās pārvaldes priekšnieks Ļevs Mehliss pavēlē armijas politiskajiem darbiniekiem paziņoja, ka „Lietuva, Igaunija un Latvija kļūs par padomju priekšposteņiem…Sarkanā armija palīdzēs darba tautai atbrīvoties no kapitālistu-muižnieku kliķes kundzības…Gatavošanās uzbrukumam jātur vislielākajā slepenībā.”

14. jūnijs. Ārlietu tautas komisārs telegrammā pilnvarotajiem pārstāvjiem Lietuvā, Latvijā, Igaunijā un Somijā norādīja: nav likvidēta 1934. gadā noslēgtā un vienīgi diplomātisko sadarbību paredzošā Baltijas Antante (1939. gada oktobrī viņš pats bija paziņojis Latvijas ārlietu ministram V. Munteram, ka tā viņu neinteresē „ne mazākā mērā”), aktivizējusies militārā sadarbība (militārpersonu savstarpējas vizītes), žurnālā „Revue Baltique” Lietuvas premjerministrs neesot neko cildinošu pateicis par PSRS. Ziņojums bija domāts „orientācijai”, taču faktiski bija gatavojamo ultimātu izklāsts diplomātiem. Šajā pašā dienā Sarkanā armija un flote uzsāk pilnīgu Baltijas valstu blokādi no jūras puses un Igaunijas gaisa telpas blokādi, bet pusdienas laikā padomju kara lidmašīnas notrieca Somijas pasažieru lidmašīnu, kas bija no izlidojusi no Tallinas uz Helsinkiem. Visi apkalpes locekļi un pasažieri gāja bojā jūrā.

Tajā pašā dienā tika iesniegts ultimāts Lietuvai, prasot nomainīt valdību, ievest neierobežotu karaspēka „papildkontingentu” un tiesāt „par padomju karavīru nolaupīšanu” atbildīgās amatpersonas.

Nakts uz 15. jūniju. Plkst. 3 apmēram 100 padomju robežsargu uzbruka Latvijas Robežsargu brigādes 3. Abrenes bataljona sardzes namam Masļenkos, pārsteidzot un nogalinot trīs robežsargus, divas robežsargu sievas un vienu bērnu, bet 10 robežsargus un 27 civilpersonas aizvedot sev līdzi pāri robežai un ēku nodedzinot. Latvijas puse nākošajā rītā izveidoja izmeklēšanas komisiju, kura uzsāka darbu.

Lietuvas valdība, pēc garas nakts sēdes, plkst. 7.00 rīta izlēma pieņemt padomju prasības. Tajā pašā naktī notika padomju karavīru uzbrukums lietuviešu robežsargu postenim, nogalinot vienu robežsargu.

15. jūnijs. Plkst. 17.15 padomju tanki sasniedza Kauņu, Lietuvas prezidents bēga uz Vāciju un vakarā Lietuvā ieradās padomju valdības „īpašais pārstāvis” V. Dekanozovs, uzsākot jaunas valdības veidošanu. Rīgā Ārlietu ministrija sazinājās ar ASV, Francijas un Vācijas sūtņiem, taču viņi izteikuši tikai nožēlu par padomju rīcību – viņu valdībām šajā brīdī, „kad rietumos plosās karš, nav iespējas iejaukties Austrumeiropas notikumos.”

Jau dienā visās Latvijas armijas daļās izsludināta trauksme, arī Aviācijas pulka kaujas lidmašīnas devās uz rezerves lidlaukiem. Aviācijas pulka kaprālis Žanis Tomsons: „Kaujas personāls nakti pavadīja pie lidmašīnām… Klusums, draudīgs klusums. Pie radio stacijas, kopš vakardienas pēcpusdienas staigāja lidlauka vecākais virsnieks kapteinis J. Pagrods, staigā ar savu ļoti, ļoti garo papirosu, kam uguns laikam neizdzisa arī ēdot….”

2.Ventspils kājnieku pulka 5.rotas kareivis Boriss Golubovs: „Šodien visi karavīri staigā satraukti un drūmi. Visus satraucis radio ziņojums. Padomju karaspēks pēkšņi pārgājis robežu. Notikusi sadursme ar Latvijas robežsargiem. Trīs latvieši nošauti, apmēram desmit paņēmis pad. karaspēks. Un kāpēc viņiem ienāca prātā tādā veidā rīkoties? [..] Sākas! [..] Pēc vakariņam pavēle: sagatavot pilnu kaujas formu un pārgājienu somā visas nepieciešamās mantas [..] visi mūsu puiši uzņēma šo lietu diezgan mierīgi. Pat kārtojot mantas, bļaustījās un dziedāja dziesmas. Domāju, ka tas tāpēc, ka daudzi vēl nesaprata stāvokļa nopietnību [..] Daudzi aizgāja gulēt pusizģērbušies. Visu nakti gaidījām pavēli par došanos ceļā. Bet uz kurieni?”

16. jūnijs. Plkst. 13 Maskavā sūtnis Fricis Kociņš ieradās Ārlietu tautas komisariātā ar Masļenku incidenta iepriekšējās izmeklēšanas rezultātiem. Tika uzaicināts pie telefona un Molotova sekretārs pieprasīja sūtņa ierašanos Kremlī plkst. 14 (plkst. 13 pēc Latvijas laika). Tur Molotovs nolasīja PSRS ultimātu un paziņoja, ka atbilde tiks gaidīta līdz plkst. 23.00. Viņš pieprasīja valdības atkāpšanos un paziņoja, ka sarunas ar K. Ulmani par jaunas valdības sastādīšanu vedīs PSRS pilnvarotais pārstāvis vai speciāla pilnvarota persona.

Molotovs nepievērsa uzmanību Kociņa pēc iepazīšanās ar tekstu paustajiem iebildumiem par to, ka Lietuva nav pievienojusies Igaunijas un Latvijas 1923. gadā noslēgtajam militārās sadarbības līgumam, kā arī mēģinājumiem panākt ultimāta termiņa pagarināšanu, lai varētu personiski izlidot uz Rīgu ar ziņojumu, un kategoriski pieprasīja atbildi noteiktajā laikā. Tāpat viņš paziņoja, ka Latvija „pagaidām” tiks ievesti papildus divi armijas korpusi. Tieši tāds pats ultimāts iesniegts arī Igaunijas valdībai.

Plkst. 16 Kociņam izdevās sazvanīt Ārlietu ministriju Rīgā un viņš nolasīja ultimāta tekstu V. Munteram. Rīgā K. Ulmanis apspriedās ar armijas vadību: tā apliecinājusi, ka nav iespējams sekmīgi pretoties, tas nozīmētu ne tikai armijas iznīcināšanu, bet arī tautas daļas bojāeju, jo aviācija un artilērija sagrautu pilsētas. 

Pretoties varētu vienīgi gadījumā, ja valstī neatrastos padomju karaspēka bāzes un arī tikai gadījumā, ka visas trīs Baltijas valstis to darītu vienoti.

Plkst. 19 Ministru kabinets sanāca uz sēdi, piedaloties K. Ulmanim, V. Munteram, iekšlietu ministram K. Veidniekam, kara ministram K. Berķim, tieslietu ministram H. Apsītim, tirdzniecības un rūpniecības ministram J. Blumbergam. Ārlietu ministrs ziņoja par ultitmātu. Militāri bezcerīgā situācijā kabinets nolēma pieņemt prasību un atkāpties. Plkst. 22.00 sēde tika slēgta.

Plkst. 19.45 Kociņš ieradās Kremlī un nodeva Molotovam valdības atbildi, kuru acīmredzot K. Ulmanis bija akceptējis vēl pirms valdības sēdes sanākšanas: „Latvijas valdība, nevarēdama atzīt par pamatotiem motīvus, kas pamudinājuši Padomju Savienības valdību uzstādīt Latvijas valdībai ultimatīvas prasības, deklarē, ka viņa arvien godīgi pildījusi un arī turpmāk pildīs 1939. gada 5. oktobra savstarpējās palīdzības līgumu, Latvijas valdība gatava nodrošināt brīvu Padomju savienības karaspēka caurlaišanu, bet, lai tā norisinātos kārtīgi, tad viņa lūdz steidzami paziņot, pa kādiem punktiem, ceļiem un apmēram kādā skaitliskā sastāvā grib nākt vismaz pirmās karaspēka daļas…”

Latgales Dziesmu svētkos Daugavpilī neierodas prezidents K. Ulmanis un plkst. 17.00 atklāšanas runu saka pa radio. Žurnālists Konstantīns Karulis: „Himna skan svinīgi, to dzied viss nepārskatāmais ļaužu pulks. Atkārto vēl un vēl, trīs reizes himna pārskan Stropus, vienodama tūkstošu tūkstošus. No prezidenta vārdiem ļaudis manījuši, ka notiek kas ārkārtējs. Sirdis ir baisu nojautu pilnas un himnas vārdus pavada asaras. [..] Starpbrīdī manāmas pirmās satraukuma pazīmes: aizsargiem jāpulcējas pie automašīnām un tūdaļ jādodas uz saviem pagastiem. Šī ziņa iet caur dziedātāju grupām un klausītāju rindām un ļaudis mulsi skatās cits citā. Kas gaidāms? Varbūt jau ir noticis?”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Diena vilkās neizturami gara. Sēžot piesprādzējies savā iznīcinātājā un gaidot signālu kaujai, pārdzīvoju sajūtu, ko nevaru uzrakstīt, atstāstīt – tā ir katram jāpārdzīvo pašam.”

7. Siguldas kājnieku pulka virsnieka vietnieks K. Osis Alūksnē: „Pulks novietojis visus kaujas ratus ārpus novietojuma un nomaskējis. Tie visi pildīti ar tikko saņemto munīciju no noliktavām. Sastāda štatus pēc slepenas kaujas un mobilizācijas pavēles. Ierodas no Rīgas arī piecas tanketes un novietojas uz laukuma aiz karavīru mītnēm. Katra veida atvaļinājumus pārtrauc. Visiem jāierodas mītnēs un jābūt kaujas gatavībā. Viss tiek kārtots cīņai…” Zemūdenes „Ronis” komanda Liepājā pieņēma lēmumu atstāt novietojumu kara ostā, lai būtu gatava cīņai vai evakuācijai uz Zviedriju. Zemūdenes komandieris komandkapteinis Hugo Legzdiņš: „16. jūnija pēcpusdienā attauvojāmies. Kara ostā stāvošie padomju kuģi mazliet traucēja. Uz komandtiltiņa bijām četratā – kapteinis Mamis, stūresvīrs, signālists un es. Pagrieziena brīdī seržants Daniēls pēkšņi iesaucās: „Komandiera kungs, uz mums tēmē ar ložmetēju!” Tiešām, pie ēkas, kas atradās uz moliņa, stāvēja ložmetējs, un ap to rīkojās karavīri. Tomēr uguni viņi neatklāja (..)” Zemūdene uzņēma pārtikas krājumus un gaidīja…

2.Ventspils kājnieku pulka kareivis Boriss Golubevs: „7 vakarā jauna pavēle: sagatavoties pārgājienam [..] 9.30 visiem komanda stāties. Sagatavojām gāzmaskas, visiem izsniedza kaujas patronas 30 gab. Patšautenes magazīnas piepildītas ar patronām. Līdzi 6 magazīnas (magazīnā ieiet 47 patronas) un rezerve ar munīciju vezumā. E-e! Tas nozīmē, ka nav joka lieta. Daudziem ģīmji izstiepās, bet pilnīgs miers. Taisni jābrīnās. Plkst. 10 devāmies ceļā Spāres virzienā. Mums sacīja, ka, iespējams, pa ceļam satiksim padomju karaspēku. Tas nozīmē kauju? Bet cik ilgi mēs varam noturēties? Līdz pēdējai patronai? Bet tomēr kauja var notikt [..] Priekšā iet patruļnieki. Mēs kustamies kā klusējošas ēnas. Tikai pieliekam soli. Nogurumu nejūtam [..] Pusceļā uz Spāri satikām mūsu rotas komandiera ziņnesi. Visi sasprindzināja uzmanību. 

Jauna pavēle: nešaut nekādā gadījumā, pat tad, ja atklās uz mums uguni. Palaist padomju karaspēku un apiet to. No šīs pavēles man iekšā viss sagriezās. Turēt rokās ieroci un tikt nošautam bez jebkādas pretošanās! [..]

17. jūnijs. Plkst. 5 no rīta vairākās vietās pāri Latvijas robežai pārgāja PSRS karaspēka daļas. 3. armijas daļas virzījās uz Rīgu, kuru no plkst. 10.00 pārlidoja padomju lidmašīnas, savukārt Kurzemes ieņemšanā piedalījās tur izvietotās padomju garnizonu daļas. Plkst. 13 padomju spēki sasniedza Rīgu.

Agri no rīta uz Bigosovu nokārtot ar „papildkontingenta” ievešanu saistītos jautājumus devās Latvijas armijas delegācija ar štāba priekšnieka palīgu pulkvedi Oto Ūdentiņu priekšgalā. Taču Krustpilī tai tika paziņots, ka jāierodas nevis Bigosovā, bet Jonišķos. Tur plkst. 9.40 – 13.00 notika sarunas ar ģenerāli Pavlovu, taču tās bija ļoti formālas – faktiski pārstāvji jutās kā ķīlnieki, kuriem laiku pa laikam tika paziņots jau par notiekošām padomju karaspēka kustībām Latvijas teritorijā (cita starpā Pavlovs ņirgājoties paziņoja, ka avarējusi lidmašīna, kurai bijis jānomet bumbas uz prezidenta pili). Latvijas armijas virsnieki tika turēti Jonišķos tik ilgi, kamēr padomju karaspēks nebija ieņēmis visus stratēģiski svarīgos objektus Latvijā. 

Delegācijas loceklis kapteinis Alfrēds Krimuldēns: „…Pulkvedis Ūdentiņš apjautājās: Kādas būs tālāk mūsu attiecības un kādi ir jūsu nolūki?”- Tagadējā Ulmaņa valdība ar viņas politiku mums nav pieņemama. Pie jums būs jauna, mums draudzīga valdība, un mēs būsim sabiedrotās armijas. Mēs jūs apbruņosim ar moderniem ieročiem no galvas līdz kājām… Atpakaļceļā no Jonišķiem uz Rīgu mēs apdzinām dažādas padomju armijas apakšvienības, kas virzījās uz Rīgas pusi. Pārsteidza tas, ka, lai gan vienības virzījās gājienā, bez sadursmēm, ļoti daudz tanku stāvēja sabojāti gan ceļa malās, gan ceļa vidū, un apkalpes pūlējās, tos remontējot. Visi karavīri bija sliktos tērpos, noputējuši un izskatījās ļoti noguruši. Vairākās vietās platā šoseja bija „aizdambēta” ar tankiem un smagām mašīnām…”

Situāciju neizprotošais (tika uzskatīts, ka ienākošais karaspēks ir zemē jau esošo padomju garnizonu „papildinājums”) Latvijas Armijas štābs komandēja pretī Sarkanās armijas daļām pulkvežleitnantu Jūliju Ķikuli informēt, ka pagaidām varot novietoties Rīgā Uzvaras laukumā. Viņš automobilī izbraucis un uz Jelgavas šosejas plkst. 12.00 stādījies priekšā padomju komandierim, kas izbrīnīts paskaidrojis, ka viņam ir kaujas uzdevums ieņemt Rīgas pastu-telegrāfu, radiofona un Spilves lidlauku.

Plkst. 10.00-12.50 notika vēl viena valdības sēde, kurā ultimātam formāli piekrita arī tie ministri, kuri bija atgriezušies no Latgales dziesmu svētkiem.

Daugavpilī Sarkano armiju sagaida ap 300 cilvēku, Kārsavā – ap 1000 cilvēku. Rīgā Stacijas laukumā darbadienas beigās sapulcējies ap 1500 cilvēku, kuri vēro tankus. Plkst. 13.30 no Pārdaugavas nākošie padomju tanki izvietojās Stacijas laukumā. Vēsturnieks Aivars Stranga: „Līdz 15.30 stāvoklis, bet tad… pūlis auga un kļuva arvien agresīvāks, un sāka izvērsties asas sadursmes ar policiju, kas acīm redzami neko tamlīdzīgu nebija gaidījusi…” Plkst. 16.00 PSRS sūtniecība pieprasīja policijas prefektam atbrīvot laukumu, draudot – ja tas netiks izdarīts, varu pārņems Sarkanā armija (jāpieļauj iespēja, ka tas tika darīts mērķtiecīgi, cerot, ka policija netiks galā ar pūli, kurā darbojās vismaz daži komunistiskās pagrīdes dalībnieki – PSRS aģenti). Pūlis sāka uzbrukt policistiem ar akmeņiem un pat nažiem. Sadursmēs bija cietuši 57 policisti (trīs no viņiem – sadurti ar nažiem), bija cietuši vairāki demonstranti, divi no kuriem – Iļja Tihomirovs un Pāvels Krišs no ievainojumiem mira. 26 demonstrantiem (9 ebrejiem, 9 krieviem un 8 latviešiem) tika pasludināts administratīvs sods.

K. Ulmaņa režīmam opozicionārais advokāts Jānis Breikšs par redzēto rakstīja: „…no Latgales (Maskavas – Ē. J.) priekšpilsētas puses parādījās šaubīga izskata cilvēki, rokās nesdami ziedus, sniedza tos sarkanarmiešiem un skaļi lūdza pēc maizes, jo ciešot badu. Šo komisko demonstrāciju bija noorganizējuši vietējie pagrīdnieki…”

A. Stranga, kurš šos notikumus pētījis īpaši, raksta: „Pilsētā bija ievērojams bezdarbnieku skaits, bet rajonā ap stacijas laukumu – Maskavas piepilsētas pusē – dzīvoja diezgan daudz proletārisko vai pusproletārisko iedzīvotāju, kuriem, iespējams, vispār nebija nekādas nodarbes; netrūka arī huligānu un pat īstu bandītu, kuriem 17. jūnijs kļuva par vistumšāko instinktu svētku dienu.”

No rīta padomju sūtniecība mutiski paziņoja Rīgas radio direktoram – par padomju karaspēka ierašanos nedrīkst dot nekādu citu informāciju, kā tikai to, kas nāks no sūtniecības, brīvi drīkst atskaņot tikai mūziku. Atsūtītais paziņojums tika nolasīts krieviski, taču sūtniecība palika neapmierināta ar kvalitāti – atsūtīja savu darbinieku, kas to nolasīja otrreiz. Radio žurnālists K. Karulis: „Pulkstens ir drusku pāri divpadsmitiem. Pēkšņi no lejas atskan liela rūkoņa un burkšķēšana: K. Barona ielas otrā pusē piebrauc tanks. Brīdi manevrē, kāpurķēdes slīd pa gludo asfaltu un vietām ieķerdamās atstāj dziļas rievas. Tanks pavirzās ar priekšgalu tieši pret nama stūri. Burkšķis beidzas, tad redzam, ka lēni ceļas lielgabala stobrs. Ceļas, ceļas, līdz pavirzās tieši pret mūsu logu…”

Plkst. 16.00 K. Ulmanis dodas braucienā pa ielām ar sekretāru un adjutantu vaļējā automašīnā, Marijas ielā saucieni no pūļa „Lai dzīvo Latvija!”, „Lai dzīvo prezidents!”

Plkst. 21.00 Stacijas laukumā ieradās Armijas štāba bataljona vienība, kura izklīdināja tur esošo pūli. Turpmāk varasiestādes pilnībā kontrolēja situāciju galvaspilsētā.

Plkst.21.30 sākās Ministru kabineta un armijas vadības apspriede. 

Pēc tās plkst.22.15 K. Ulmanis radiouzrunā (tai bija jāsaņem PSRS sūtniecības atļauja) paziņoja par valdības atkāpšanos un savu palikšanu valsts prezidenta amatā. Radiorunā tika apgalvots, ka viss notiek saskaņā ar abpusēju vienošanos un ienāk „draudzīgais karaspēks. Izskanēja vārdi: „Es palieku savās vietā, jūs palieciet savās!” Pēc runas prezidents ienācis pie blakuskabinetā esošajiem žurnālistiem. 

K. Karulis: „Pēkšņi ierunājās kolēģis Mahtuss: Prezidenta kungs, vai tomēr nevajadzēja karot”? Pārējie esam pārsteigti, nemaz tik kareivīgs mums Mahtuss nešķita. Kolēģis viņš ir labs. Kaut ebrejs, viņš nevainojami runā latviski, dienējis Daugavgrīvas artilērijā. Prezidents pagriežas ieslīpi pret viņu: Jūs tā domājat? Un vai daudz tā domā? Mahtuss saka: Jā! – Un ko tas dotu? – Prezidenta balss ir nogurusi, tanī nav parastā spraiguma. Prezidents pagriežas un ieiet sēžu zālē.”

Kaprālis Ž. Tomsons: „Pienāca atkal nakts un pagāja… 17. jūnija rītā saules aptumsums… Latvija ieslīka tumsā – padevās pārspēkam, brutālai varai… Mēs nespējām vairs skatīties draugiem acīs, mēs nerunājām, bet skatījāmies kaut kur prom tālē, kur vēl mūsu brīvā debess. Mūsos bija kaut kas liels, varens pārlūzis… 

Kā pātagas cirtiens klusumu pārtrauca pretgaisa aizsardzības telefoniskais ziņojums skaļrunī: „Krievu lidmašīnas virs Daugavpils!..” Sekoja augstums un virziens. Visu skati vērsās pret kapteini, kas ar savu garo papirosu nebeidza staigāt ap radio staciju, acīmredzot vēl ko gaidot. Gaidot pavēli kaujai. Bet klusēja radio stacija, klusēja plecīgais kapteinis. Tikai tā pleci likās kā sasēdušies, mugura kā ielīkusi…”

Komunistiskās pagrīdes dalībnieks Eduards Berklavs: „Ieraudzījuši 1940. gadā tankus Rīgas ielās, mēs bijām tikpat pārsteigti, kā jebkurš cits Latvijas iedzīvotājs, kaut gan es tajā brīdī biju pirmais vadītājs jaunatnes pagrīdes organizācijā. Kā vadītājs es piedalījos sanāksmē Mazā Jaunielā Vecrīgā, kur mūs pulcināja PSRS sūtniecība. Kā vēlāk visiem kļuva skaidrs, nolūkā nomaskēt savas nelietības ar mums – it kā sociālistiskās revolūcijas organizētājiem. Lai mēs būtu tie Ulmaņa varas gāzēji un jaunas valdības izraudzītāji. Īstenībā mēs nebijām ne vieni, ne otri.”

Metāldarbnīcas strādnieks Visvaldis Lāms: „Dienas vidū Marijas ielas bruģi sadrebināja tanku kāpurķēdes. Tās nebija nelielās karaspēka daļas, kas no Grīziņkalna kazarmām gāja garām mūsu darbnīcai uz 11. novembra parādi Uzvaras laukumā; milzu tērauda lavīna gāzās šurpu – tanks aiz tanka – pirmais kaujas rats zuda pie Pērnavas ielas, bet pēdējais nebija saskatāms. Nāca un nāca.. Brīdi pārtraukums, un atkal rūca motori, dimdēja tērauds. Bruģis bija balti nodauzīts, bet izturēja…”

Armija bija spiesta noraudzīties uz notiekošo, jo tāda bija pavēle. Neizturēja Vidzemes divīzijas komandiera vietnieks ģenerālis Jānis Ezeriņš, kurš mutiski pavēlēja 9. Rēzeknes kājnieku pulkam izrādīt pretošanos ienākošajiem padomju spēkiem un gatavojās tādu pavēli dot arī Madonas garnizonam. Kara ministrs un armijas komandieris pavēlēja Vidzemes divīzijas komandierim J. Ezeriņu atcelt no amata un apcietināt (tā tika izpildīta daļēji, atlaižot J. Ezeriņu atvaļinājumā).

18. jūnijs. No rīta pozīcijas Daugavā pretī Rīgas pilij ieņēma padomju karakuģis „Minsk”, savu lielgabalu stobrus vēršot pret prezidenta logiem. Šajā dienā Rīgā ieradās PSRS valdības „sevišķais pārstāvis” – Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētāja vietnieks, bijušais redzamāko personības kulta paraugprāvu ģenerālprokurors A.Višinskis. Ieradies pie K. Ulmaņa runāt par jaunās valdības sastādīšanu, tas centās ievērot etiķeti un, pats galvenais, līdzīgi visām padomju oficiālajām personām iepriekš, iestāstīt, ka Latvijas valstiskā neatkarība kā tāda tiks noteikti saglabāta, un tam gribēja ticēt gan K. Ulmanis, gan armijas vadība, gan Latvijas iedzīvotāji. Jo vairāk nekas neatlika.

Valsts pilnīga okupācija bija noticis fakts, turpmākajās dienās tika sākts okupēto teritoriju aneksijas process. Vēsturnieks, Saskaņas centra 10. Saeimas deputāta kandidāts Valdis Blūzma: „Ņemot vērā 16. jūnija ultimāta tekstu Latvijai, varētu runāt par garantijas okupāciju. Tiek ievests karaspēks, lai it kā izpildītu 1939. gada Savstarpējās palīdzības līgumu. Tādi gadījumi ir zināmi, piemēram, Otrā pasaules kara laikā Irānā, kad to okupēja PSRS un Lielbritānija, lai nepieļautu Vācijas karaspēka ienākšanu. Tomēr Latvijas 1940. gada okupācijai sekoja inkorporācija un aneksija. Līdz ar to jāsecina, ka tā tomēr nebija garantijas okupācija, bet tai bija citi, tālejošāki mērķi. Juridiski pēc 1940. gada 5. augusta, kad Latvija tika «uzņemta» PSRS, izveidojās stāvoklis, kad Latvija de iure bija okupēta, bet de facto – anektēta”.

19. jūnijs. Liepājā notika divi gājieni. Plkst. 15 apmēram 500 rūpnīcas „Tosmare” strādnieku ar sarkaniem karogiem devās uz PSRS konsulātu. Ņemot vērā pastāvošo aizliegumu pulcēties vairāk par 4 cilvēkiem, Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks Viktors Hasmanis plānoja lietot izklīdināšanai militāru spēku, taču saņēma padomju komandieru kategorisku aizliegumu. Tāpēc viņš pats devās pretī demonstrācijai un vienojās ar priekšā ejošajiem, ka tiks ievērota kārtība. Pēc tam pats nostājās gājiena priekšā un gāja tam pa priekšu, bet gar malām sekoja policisti un karavīri. Vienlaicīgi gājienam sekoja divas padomju bruņumašīnas un divas smagās automašīnas, pilnas ar apbruņotiem matrožiem. Pie konsulāta tika izsaukti saukļi par draudzību ar Padomju Savienību. Otrs neliels gājiens notika vakarā, ap plkst. 20, un tajā skanēja pret K. Ulmani vērsi saukļi. Šajā dienā padomju karaspēks pārņēma savā kontrolē arī Liepājas tirdzniecības un dzelzceļa tiltus.

Oficiants Aleksandrs Bāris Rīgā: „Kāds krievs izkāpj no tanka. Tūdaļ steidzāmies pie viņa. Mums bija liels pārsteigums, jo krievs ar mums negribēja runāt un likās ļoti izbrīnījies. Īsi un strupi viņš mums paskaidroja, ka atsūtīts uz Latviju, lai atbrīvotu strādniekus. No kā viņš mūs gribēja atbrīvot, neuzdrošinājāmies jautāt, jo visiem bija zināms, ka dzīves standarts Padomju Savienībā ir daudz zemāks nekā Baltijas valstīs.”

Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Kopā ar sūtni Brīvdabas muzejā. Juglas šosejas malā neskaitāmas krievu karaspēka nometnes: ložmetēji, tanki, smagās mašīnas, pontoni. Viņi bez apstājas nāk no Ļeņingradas…”

20. jūnijs. PSRS karaspēks pilnībā pārņem varu Liepājā. No pagrīdes iznākušie komunisti organizē vēl vienu demonstrāciju, kuras likvidēšanai V. Hasmanis gatavojās izmantot armiju, karavīriem iepriekš atņemot patronas un durkļus, taču no Rīgas sekoja kategorisks K. Ulmaņa un kara ministra K. Berķa aizliegums lietot spēku pret demonstrantiem. Ģenerālis Komisarovs viņu patur mājas arestā, neļaujot dot nekādus rīkojumus, turklāt paziņo, ka uz tiltiem atrastas mīnas, kas bija pilnīgs izdomājums. Sarkanarmiešu apsargātie un pat vadītie (gājiena priekšgalā gāja bruņoti padomju karavīri) demonstranti ieņēma Aizsargu namu, prefektūru, pastu, laikrakstu redakcijas un cietumu, visur atstājot sarkanarmiešu sardzes vienības. Pēc tam pie V. Hasmaņa ieradās padomju flotes garnizona komandieris, pieprasot pilsētā esošo Latvijas armijas daļu pārvietošanu uz Kara ostu, kur kopš 1939. gada oktobra atradās padomju garnizons. V. Hasmanis prasību noraidīja, taču uzreiz pēc tam padomju matrožu vads ieņēma garnizona štābu.

Savukārt Rīgā iepriekšējā dienā iebraukušais A. Višinskis no rīta vēlreiz ierodas pie K. Ulmaņa un iesniedz PSRS sūtniecības sastādīto jaunās valdības sarakstu, turklāt rada valdības veidošanas šķietamību, apspriežot to ar K. Ulmani, kā arī ar vairākiem bijušajiem valstsvīriem – Ati Ķeniņu, Jāni Breikšu, Ansi Buševicu, kaut arī jaunās valdības sastāvs, tāpat kā Igaunijā un Lietuvā, jau saskaņots PSRS sūtniecībā vēl pirms 16. jūnija). Viņš praktiski nepievērš uzmanību brīvībā esošajiem nedaudzajiem Latvijas Komunistiskās partijas vadošajiem darbiniekiem.

Saraksts tika iesniegts K. Ulmanim reizē ar kārtējo apliecinājumu, ka tas patiesi nozīmē vienkārši valsts valdības maiņu. Un prezidents to izsludināja, turklāt, kā pierādījās vēlāk, tam bija noticējuši arī paši jaunās „valdības” locekļi, ieskaitot premjeru: Ministru prezidents un ārlietu ministra vietas izpildītājs Augusts Kirhenšteins (savas augstās balss dēļ sabiedrības ļauno mēļu ķircinātais mikrobioloģijas profesors, kuram nebija ne jausmas, ka viņa jaunākais brālis Rūdolfs – PSRS Izlūkošanas pārvaldes pulkvedis nošauts jau 1938. gadā…), iekšlietu ministrs – Vilis Lācis (rakstnieks, vēl pavisam nesen sēdēja blakus K. Ulmanim pēc sava romāna uzņemtās filmas „Zvejnieka dēls” pirmizrādē), sabiedrisko lietu ministrs – Pēteris Blaus (žurnālists un aizsargu komandieris), kara ministrs – atvaļināts ģenerālis Roberts Dambītis, tautas labklājības ministrs – Jūlijs Lācis (rakstnieks), tieslietu ministrs un finanšu ministra vietas izpildītājs – Juris Pabērzs (jurists, bijušais ministrs), Jānis Japers – satiksmes ministrs (inženieris). Dažas vietas valdība tika rezervētas komunistiem, ar kuriem pagaidām neviens neapspriedās. Par armijas komandieri tika iecelts pēc 1934. gada apvērsuma atvaļinātais ģenerālis Roberts Kļaviņš (šī iemesla dēļ dziļi patriotiskais, bet aizvainotais ģenerālis 1939. gada decembrī bija piekritis sadarboties ar PSRS izlūkdienestu).

Žurnālists Konstantīns Karulis: „Vakarā piezvanu A. Kirhenšteinam. Viņš ir stipri nervozs. Kad jautāju par trūkstošajiem ministriem, viņš sapīcis saka: „Vai jūs domājat, ka tos var tā, uz ātru roku paņemt? Ir kandidāti, arī tādi, kas paši piesakās, bet ne katru [PSRS] sūtniecība atzīst par labu. Un, ko atzīst, tie paši negrib nākt.” Jautāju, vai Sarkanā armija paliks Latvijā arī tad, kad jaunā valdība būs nostiprinājusies? „Es jūsu jautājumu nesaprotu. Mēs taču esam pilnīgi atkarīgi no sarkanās armijas. Kur viņa gribēs, tur viņa būs, un mums ar to ir jārēķinās. Padomju Savienība ir mūsu draugs, un mums no sarkanarmijas nav jābaidās!” „Vai Latvijai draud pievienošana Padomju Savienībai?” „Kādas muļķības jūs runājat! Višinskis vakar, kad bijām pie viņa ar visiem ministriem, pateica, lai stingri vēršas pret baumām, it kā Padomju Savienība grib okupēt Latviju. Latvija būs joprojām patstāvīga un neatkarīga valsts, un sarkanarmija Latvijas lietās neiejauksies. Tā nodrošinās mūsu neatkarību, un mēs varam būt droši, ka mums nedraud karš. Mūsu uzdevums tagad ir atjaunot valstī demokrātisku iekārtu!” 

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 20. jūnijā: „Mums šeit nav ilga palikšana. Latvijas aneksija Padomju Savienības sastāvā jau gandrīz notikusi, un latvieši ir izmisumā…”

21. jūnijs. Jaunās valdības sēdi atklāja Valsts prezidents K. Ulmanis, pasludinot to par sastādījušos. Savu atklāšanas runu viņš beidza ar ieteikumu „lojāli sadarboties ar mūsu zemē atrodošos Padomju Savienības karaspēku…” Atbildē A. Kirhenšteins sacīja: „Mēs centīsimies labi pildīt tos smagos pienākumus, ko esam uzņēmušies šai grūtā brīdī. Mēs pateicamies jums par jūsu darbību. Mums sen ir pazīstamas jūsu rūpes par tautas labklājību, izglītību un veselību… Šajā grūtā brīdī Jūs esat veicinājuši labas attiecības ar ārvalstīm, sevišķi ar lielo kaimiņu – Padomju Savienību. Mēs solāmies strādāt par Latviju, turpināt, varbūt citādām metodēm, to darbu, ko jūs, valsts prezidenta kungs, esat sākuši!” (K. Ulmanis paliek amatā līdz pat 21. jūlijam).

Tajā pašā dienā valdība pieņēma likumu par politisko ieslodzīto amnestiju, un 21. jūnijā no cietumiem tika atbrīvoti 253 politieslodzītie (apmēram puse no visas Latvijas Komunistiskās partijas biedriem). Vienlaicīgi Rīgā tika organizēta strādājošo demonstrācija, kuru pie PSRS sūtniecības nama uzrunāja PSRS sūtnis V. Derevjanskis un A. Višinskis, kurš runu beidza ar vārdiem latviešu valodā „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo Latvijas Republikas un Padomju Savienības draudzība!”Pie valdības nama demonstrantus uzrunāja A. Kirhenšteins, solot sagatavot konstitūciju, un V. Lācis, solot atjaunot vispārdemokrātiskās tiesības un brīvības. Tajā pašā dienā sākās komunistiskās partijas juridiska legalizācija, kas faktiski jau bija noticis fakts.

Strādnieks – demonstrācijas dalībnieks Rīgā Visvaldis Lāms: „… Mēs likāmies turpu – protams, godīgi pa ietvi, kā visi citi ziņkārīgie. Droši varu apgalvot, ka šo ziņkārīgo skaits krietni vien pārsniedza pa ielas vidu maršējošo skaitu. Demonstranti nesa dažus sarkanos karogus [..] kaut kur Matīsa ielā, starp baptistu templi un Ziedoņdārzu, ziņkārīgie gājēji un demonstranti saplūda vienā blīvā pūlī. Tur dalīja skrejlapas [..] Tanki, bruņumašīnas visapkārt. Viens tanks nostājies Avotu un Matīsa ielas krustojumā, vienkārši uz tramvaja sliedēm, un mazliet komiski izskatījās, kā satiksmes regulētājs rāda brīvu ceļu demonstrantiem, aizšķēršļo ceļu tramvajam…Vai nu tramvajs tankam virsū triektos? [..] Cietuma vārti vaļā, pagalms pilns. Kāds no pagalmā iebraukušajiem tankiem grozīja savu bruņutorni un „riktēja” lielgabala stobru pret korpusa logiem…”

Žans de Boss: „16.30. Ejam uz Elizabetes un Kalpaka ielas stūri skatīties komunistu gājienu. Vairāki tūkstoši vīriešu un sieviešu ar sarkaniem karogiem, plakātiem, Staļina portretiem, Ulmani zākājošiem un Staļinu, Molotovu, Sarkano armiju un revolucionāro Latviju apsveicošiem saukļiem latviešu un krievu valodā….Dziesmas un izsaucieni, bet citādi tiek ievērota kārtība. Mums garām defilē visas priekšpilsētu padibenes – kurš ar sarkanu kokardi, kurš ar sarkanu apsēju vai sažņaugtu dūri. Tāds iespaids, ka taisnā ceļā ejam uz aneksiju [..] Šis gājiens man precīzi atgādina Maskavā 1930. gadā redzēto. Tie paši karogi, tie paši lozungi un saukļi.”

Šajās dienās komunistu partijas biedri veica aizsargu atbruņošanu dažos pierobežas pagastos un Grīvas pilsētā Ilūkstes apriņķī. Grīvas komunists Ksenofonts Stoļarovs 1970. gadā: „…Mūsu rīcībā jau bija daži desmiti šauteņu un visādu marku pistoles. Nolēmām arī atbruņot Nīderkūnos dzīvojošo policistu un dzelzceļu policistu, kas dzīvoja Grīvas stacijā [..] dzelzceļu policists, ieraudzījis, ka viņa mājai tuvojas apbruņoti cilvēki, aizslēdza durvis un sāka šaudīt. Viņš šāva pa vairākiem logiem cauri stiklam, skriedams no viena loga pie otra. Vai viņš šāva mērķtiecīgi vai tikai biedēja – nav zināms, jo neviens no ārā stāvošajiem necieta. Atbruņotāji vairākas reizes deva atbildes šāvienus logos [..] Nākamais uzdevums bija atbruņot aizsargus uz laukiem [..] Pēcpusdienā sakarnieki mums paziņoja, ka atbruņošana jāizbeidz, jo Tautas valdība pieņēmusi lēmumu, ka aizsargiem pašiem jānodod ieroči.”

Savā darba kabinetā nošāvās Robežsargu brigādes komandieris ģenerālis Ludvigs Bolšteins. Atstātajā vēstulē viņš raksta: „Esmu cīnījies par Latvijas neatkarību un piedalījies tās uzbūves darbā. Nevēlos piedalīties Latvijas neatkarības iznīcināšanā.”

Jaunieceltais armijas komandieris R. Kļaviņš pirmajā pavēlē uzsver: „Mana pirmā prasība no ikviena un jums visiem ir – strādāt mierīgi to darbu, kāds katram uzticēts. Ikvienam virsniekam, instruktoram un kareivim ir jāsaprot, ka politiskie apstākļi, kur puse Eiropas deg kara liesmās, pavēloši no mums prasa visiem spēkiem un pēc labākās gribas izpildīt tās saistības un pienākumus, kādus mums uzliek ar padomju Savienību noslēgtais savstarpējās palīdzības līgums; pateicoties šim līgumam mēs esam bijuši pasargāti no kara un arī vienīgi šis līgums spēs mūs turpmāk pasargāt no tā…”

22. jūnijs-1. jūlijs. 22. jūnijā Višinskis un Derevjanskis pieprasa no Maskavas atsūtīt 10-15 cilvēkus, kas būtu „droši palīgi jaunajiem ministriem”. Jaunā valdība piesardzīgi reorganizē veco iekārtu – tiek likvidētas vairākas iestādes, uzņēmumos veidotas „strādnieku komitejas”, aizsargiem 3 dienu laikā jānodod ieroči (22. jūnijā), nomainīti vairāki ierēdņi, izveidots t. s. „policijas palīgdienests” (neraugoties uz to, V.Lācis 26. jūnijā norādīja policijai piedalīties kārtības nodrošināšanā gājienu un sapulču laikā, uzdodot šajos jautājumos stāties sakaros ar vietējo padomju garnizonu, kas norīkos šim uzdevumam karavīrus), atjaunota Latvijas pilsonība dažiem ārpus valsts esošajiem sociāldemokrātu līderiem (Bruno Kalniņam, Fēliksam Cielēnam, A. Rudevicam).

23. jūnijā Bolderājā notiek konflikts sadzīves līmenī starp Sapieru pulka virsnieka vietnieku Staņislavu Skuķi un trim brāļiem Kožeļeviem no Maskavas priekšpilsētas: karavīrs viņiem uzbrucis, jo tie saukuši „Lai dzīvo Staļins un Vorošilovs”. Policijas prefekts ziņoja: „Viens no Kužeļeviem ziņojis par notikušo Padomju Savienības karavīriem. Uz Bolderāju izraukušas 2 bruņu mašīnas. 2 virsnieki ieradušies notikuma vietā, ieradies arī Sapieru pulka pulkvedis-leitnants Konstants un dežūrvirsnieks. Ievadīta izziņa.”

25. jūnijā Aizsargu organizācijas štābam jāatstāj plašās telpas Bruņinieku (tolaik Aizsargu) ielā, pārceļoties uz mazākām Stabu ielā. 

Žana de Bosa ieraksts dienasgrāmatā 25.-26. jūnijā: „Ātri atjaunojas Latvijas komunistiskā partija. Demonstrācijas ir nedaudz rimušās. Turpretī krastmalā pretī pilij sarkanie karogi izkārti pie visiem laternu stabiem. Jo Ulmanis joprojām ir Republikas prezidents, un ap viņa mītni uzrodas arvien jauni apvainojoši uzraksti. Tomēr avīzes aicina ievērot mērenību, un krievi pārmet latviešiem, ka tie neprot organizēt demonstrācijas. [..] Masveida atstādināšana no amatiem, aizsargu – līdz šim visnopietnāko valdības aizstāvju un kārtības uzraugu – atbruņošana. Runā arī par nacionalizāciju, par to, ka valsts pārņems lielos nekustamos īpašumus… Iestāžu tīrīšana rit pilnā sparā. Par policijas priekšnieku iecelts kāds bijušais dzelzceļnieks, kurš tikko izlaists no cietuma. Avīze „Segodņa” pieņēmusi jauno padomju rakstības stilu. Parādās jaunas komunistu lapeles. Kādas muļķības var lasīt avīzēs! Ja ticētu presei, it īpaši komunistu presei, iepriekšējās iekārtas laikā vispār nav bijis iespējams dzīvot, bet Latvija taču tika ļoti gudri pārvaldīta! Tas viss liecina par cilvēka nožēlojamo dabu. Rozā afišas latviski un jidišā vēsta par lielu mītiņu šovakar. Līdz šim tik tīrā pilsēta pamazām sāk zaudēt savu agrāko izskatu. Tik korektos policistus daudzviet nomainījuši noskranduši krievu zaldāti, kuri, kā pagadās, regulē satiksmi, vicinot sarkanu vai baltu lupatu nūjas galā.”

Vienlaikus A. Kirhenšteins turpināja pieņemt apsveikumus no amatpersonām un apjukušos ārvalstu diplomātus (26. jūnijā), jūnija beigās anulēja 1923. gada savienības līgumu ar Igauniju un vienošanos par Baltijas Antanti, vienlaikus īpašās apspriedēs spriež par to, kā turpmāk jāattīstās valsts ārējai tirdzniecībai. Tas notika veidā, kas apliecināja arī „valdības” pārliecību, ka Latvija saglabās neitralitāti. Turklāt pats A. Kirhenšteins apņēmās noskaidrot PSRS iestādēs, kā šajā virzienā jāplāno turpmākā darbība (ar kurām valstīm sadarboties, ar kurām nē).

Arī armijā tika uzsāktas t. s. karavīru komiteju vēlēšanas, Latvijas armijas daļām bija jāatstāj kazarmas, tās nododot Sarkanajai armijai, pašām izvietojoties skolās un citās nepiemērotās vietās. Rīgā tiek pieprasīts atbrīvot no iedzīvotājiem daudzas ēkas, nododot Sarkanajai armijai. 29. jūnijā kara ministrs R. Dambītis Rīgas radiofonā paziņoja, ka „katram karavīram jāzina un jāsaprot, ka Latvijas un Padomju Savienības draudzība ir varens un reāls spēks, kas kalpo mūsu valsts neatkarības, drošības un mierīga darba nodrošināšanai.” Armiju sāka dēvēt par „tautas” armiju.

Jūnija beigās, nesekojot nekādai starptautiskajai reakcijai uz notiekošo, Maskavā tiek nolemts sākt aneksijas procesu, dodot attiecīgu rīkojumu A. Višinskim Rīgā. No šī brīža visus lēmumus pieņēma Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja (LKP CK), ko kontrolēja divi Komunistiskās internacionāles ierēdņi no Maskavas („S. Sergejevs” un „V. Vladimirovs” – personas ar pieņemtiem uzvārdiem), nevis „valdība”, kura tagad tikai apstiprināja šos lēmumus kā savus, nododot tos tālāk izsludināšanai K. Ulmanim.

Žans de Boss 28. jūnijā: „Pamatīgi izstaigāju Maskavas priekšpilsētu. Vairs neredz neviena policista. Tagad policijas vietā ir ne vien krievu zaldāti ar šauteni un zaldātu somu plecā, bet arī no visādiem iedzīvotāju slāņiem, precīzāk sakot, starp īstiem komunistiem savervēti palīgi. Nevīžīgi ģērbušies, neskuvušies, kailām galvām, sarkanu apsēju ap roku viņi pamanāmi jau pa gabalu. Nabaga pilsēta, kas agrāk bija tik rūpīgi uzturēta [..] Bet latvieši noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa.”

1. jūlijā komunistiskās partijas centrālkomiteja nosaka tautas saeimas vēlēšanu datumu uz 14.-15. jūliju (tajās pašās dienās „parlamenta” vēlēšanas tiek paredzētas arī Igaunijā un Lietuvā).

2. jūlijs. No izraidīšanas Zviedrijā atgriežas viens no sociāldemokrātu līderiem B. Kalniņš un pēc dažām dienām tiek iecelts par armijas politisko vadītāju. Kompartijas vadība paziņo, ka ieņems četru ministru posteņus valdībā.

B. Kalniņš vēlāk rakstīja: „Uzņēmos Latvijas armijas politiskā vadītāja amatu uz valstiskiem un nacionāliem motīviem nolūkā aizstāvēt nacionālās armijas intereses. Šo amatu uzņēmos uz tiešu armijas vadības lūgumu, un sarunas šajā lietā ar mani veda ģenerāļi Kļaviņš, Jeske un Hartmanis. Arī ģen. Balodis man paziņoja, ka viņš vēlas, lai es uzņemtos šo amatu [..] Padomju okupācijas pirmajās nedēļās armijas vadība un latviešu karavīru lielākā daļa vēl cerēja, ka varbūt padomju valdība turēs savus solījumus un ka, sadarbojoties ar Kirhenšteina valdību, var izdoties saglābt Latvijas neatkarību un pasargāt mūsu armiju.”

4. jūlijs. A. Kirhenšteina valdība pieņēma likumu par politiskajiem vadītājiem armijā un likumu par Saeimas vēlēšanām un nolēma nosūtīt pateicības telegrammu „PSRS tautu un visas pasaules darbaļaužu lielajam Vadonim Josifam Visarionovičam Staļinam”, kurā tika vēstīts par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, kuras atdod tautai brīvību: „Šajā lielajā vēsturiskajā brīdī Latvijas republikas valdība Latvijas tautas vārdā sūta Jums, visas pasaules darba tautas ģeniālajam Vadonim, pateicību par atgūto brīvību un taisnību. Lai dzīvo Latvijas un PSRS draudzība, lai dzīvo ciešā un nesaraujamā Latvijas Republikas un PSRS savienība, lai dzīvo darba tautas vadonis un labākais draugs Josifs Visarionovičs Staļins!”

Žans de Boss par redzēto braucienā no Kauņas: „Zaldātu vads, ko iesēdina blakusvagonā, ir vēl sliktāks par tiem, ko jau esmu redzējis: drūmas un trulas sejas, netīras un salasītas uniformas, šautenes iesietas auklās vai lupatās, apātiska izteiksme. Patiesi, krievu armija ir „daiļa” – vai nu tie būtu sargkareivji, kurus redz visās malās, zaldāti, kas klīst apkārt, vai nevīžīgi un slikti uzturēta tehnika – man neizdodas atrast nekā, kas viestu uzticību.”

5. jūlijs. Ministru kabinets pieņem lēmumu uzdot visām valsts un pašvaldības iestādēm iegādāties PSRS karogu. Vakarā LKP CK deva rīkojumu organizēt demonstrācijas zem Latvijas un PSRS karogiem, paužot atbalstu Saeimas vēlēšanām. Pēc tam, kad tika izskanēja lozungs par pievienošanos Padomju Savienībai, A. Višinskis, kurš vēl atzina to par pāragru, savā runā sacīja: „Es gribu jūs brīdināt, ka mēs stāvam šeit Jūsu priekšā kā Padomju Savienības pārstāvji. Mēs apzināmies visu tā vēsturiskā brīža nozīmīgumu, ko pārdzīvo Latvijas valsts un Jūsu draugi – Pad. Savienība. Mēs nepieļausim, ka jūsu domas un jūsu galvas pārņem kāda neprātīga fantāzija [..] Nost ar provokatoriem, kuri sēj jūsu vidū neapmierinātību, kuri tīko sašķelt mūsu rindas, kuri izplata visādas baumas un baumiņas un kuri cenšas graut uzticību jaunajai valdībai un mūsu kopējiem pūliņiem celt stabilu un nesatricināmu Latvijas un Padomju valsts savienību. Visi kā viens uz vēlēšanām, visi balsojiet par Latvijas darba tautas bloku!” Pēc šīs runas arī LKP CK pārstāvis bija spiests paziņot: „Latvijas Komunistiskā partija nav izgājusi ar lozungu par Latvijas pievienošanu Padomju Savienībai. Ar šādu lozungu izgājuši mūsu ienaidnieki, kas šodien iekļuvuši mūsu rindās. Tāpat Komunistiskā partija nav pret tautas pašnoteikšanās tiesībāmun izsludinātām Saeimas vēlēšanām.”

Īresvaldes darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Žans de Boss: „Par [vēlēšanu] rezultātiem nav šaubu – mēs varēsim pārliecināties, kā valsts, kurā deviņdesmit procentu ir antikomunistu, Saeimā var ievēlēt deviņdesmit piecus procentus deputātu komunistu. „Labprātīgi un brīvprātīgi lūgtā” aneksija pienāks ātrāk, nekā mēs to gaidījām. [..] Plkst. 5.00 pils apkārtni apsargā bruņumašīnas un Sarkanās armijas posteņi. Baznīcas priekštelpa pilna ar karavīriem, un man ar pūlēm izdodas tur iespraukties. Šoreiz kārtību uztur krievi. Ap plkst. 6.00 demonstrantu kolonnas dodas gar [Francijas] sūtniecību. Tāds pats skats, kā pirms trijām nedēļām: cilvēki iet rindās ar neskaitāmiem sarkaniem karogiem rokās. Mazāk saukļu ar Ulmani, toties pirmo reizi uzraksti latviešu un krievu valodā, kas prasa pievienošanos PSRS. Tiek pieminēta četrpadsmitā sociālistiskā republika.”

6. jūlijs. Publicēta „Latvijas darba tautas bloka” vēlēšanu deklarācija „Par mieru, par maizi, par tautas brīvību”. Vairāki bijušie politiskie un sabiedriskie darbinieki ar dzejnieku Ati Ķeniņu, rakstnieku Kārli Skalbi u. c. priekšgalā izveido „Demokrātisko bloku” un gatavojas piedalīties vēlēšanās. Saraksta iesniedzēji saņem klusu piekrišanu savai darbībai personiski no A. Višinska PSRS sūtniecībā un no varasiestādēm, ieskaitot sabiedrisko lietu ministru un LKP sekretāru.

Šajā dienā notiek līdz šim lielākā cilvēku arestu akcija, kaut arī atsevišķi gadījumi regulāri notika jau kopš 17. jūnija. Tiek arestēti desmitiem nacionāli noskaņotu latviešu un krievu monarhistisko organizāciju locekļi Rīgā, Daugavpilī un Rēzeknē. Turpmākajās dienās arestu intensitāte turpinās pieaugt un līdz augusta beigām tiks apcietinātas apmēram 500 personas (no viņiem – vismaz 104 krievi). Lielai daļai no viņiem tiks piespriests nāvessods.

7. jūlijs. Saeimas Centrālā vēlēšanu komiteja konstatēja, ka ierodas cilvēki, „lai aiz bezpartejiskas maskas kopotu visus tos elementus, kas nav izpratuši, ka vecā, demokrātijai naidīgā politika sabrukusi un ka mēģinājums stāties lielajam atjaunošanas darbam ceļā un bojāt mūsu attiecības ar mūsu lielo austrumu kaimiņu netiks ciests.” Tika uzstādīta nepieciešamība līdz ar kandidātu saraksta iesniegšanu uzrādīt vēlēšanu platformu „ar pierādījumiem, ka šī platforma darīta pieejama atklātībai.”

8. jūlijs. Iekšlietu ministrs, faktiski savdabīgi papildinot iepriekšējās dienas Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu par sarakstu iesniedzējiem izvirzāmo prasību, aizliegumu tipogrāfijām pieņemt „jebkāda veida uz Saeimas vēlēšanām attiecošus iespieddarbus, kā arī izdot pasūtītājam jau iespiestos bez Sabiedrisko lietu ministrijas atļaujas.”

Vēl pirms šī rīkojuma „Demokrātiskais bloks” paspēj Rīgā iespiest savu vēlēšanu platformu, kurā paziņo savu vēlmi saglabāt brīvu, neatkarīgu Latviju un cieši sadarboties ar PSRS, paplašināt strādniecības un darba zemniecības tiesības, demokrātisko tiesību paplašināšanu, tās detalizēti uzskaitot.

Ministru kabinets pieņēma un K. Ulmanis pēc divām dienām izsludināja lēmumu par Aizsargu organizācijas likvidēšanu, sakarā ar to, ka „jaunajos varas apstākļos” tā „zaudējusi savu agrāko nozīmi” un „vispār nepieciešams visas militārās organizācijas sakļaut ar Latvijas armiju.”

9. jūlijs. Pārtraukta „Demokrātiskā bloka” vēlēšanu biroja darbība, to slēdzot. KP CK laikraksts „Cīņa” raksta: „…vēlēšanās visiem jānodod negrozīti un nesvītroti Latvijas darbaļaužu bloka kandidātu saraksti.” Vēl šajā dienā prese raksta: „Jaunais darba demokrātijas laikmets mūsu zemē nāk ar lietišķību. Nav vajadzīgas nekādas kandidātu saraksta sacensības, vajadzīga drošība, ka tautas intereses patiesi ir saeimā pārstāvētas, saprastas un piepildītas. Un ir skaidrs, ka citu reālu kandidātu saraksts nemaz nevar būt. Latvijas darba ļaužu bloks ir aptvēris visus, kas sastāda tautas pozitīvos, radošos spēkus; kas paliek ārpus tā, ir pagātnes atliekas. Tādos apstākļos ikviens tālāks saraksts nozīmētu politisku spekulāciju.” 

Kā „demokrātijas sasniegums” tika atzīmēts apstāklis, ka vēlētājs nedrīkst sarakstā neko svītrot vai pierakstīt klāt.

10. jūlijs. Presē iespiests aicinājums „nepadoties musinātājiem, kas grib graut Latvijas darba tautas vienoto fronti”, tālāk raksturojot „Demokrātiskā bloka” mēģinājumu piedalīties vēlēšanās, „neraugoties uz to, ka visi patiesi demokrātiskie Latvijas iedzīvotāji jau pievienojušies Latvijas darba tautas blokam [..] Mūsu drošības sargi šo politisko avantūru ir laikā atklājuši un nodevuši lietas noskaidrošanu un atrisināšanu prokuratūrai.”

11. jūlijs. PSRS aizsardzības tautas komisārs izdod pavēli par Baltijas kara apgabala izveidi, uzdodot līdz 1. augustam izveidot tā pārvaldi Rīgā.

13. jūlijā: „Cīņa” raksta: „…Nevienam viņa privāto īpašumu neatņems, sevišķi sīkiem un vidējiem īpašniekiem neko neatņems [..] Urnā jāiemet vienīgi Latvijas darba tautas bloka kandidātu saraksts […] Sarakstā nedrīkst strīpot kandidātu vārdus, ne arī pierakstīt jaunus. Saraksts jānodod negrozīts…”

14.-15. jūlijs. Notiek tautas saeimas vēlēšanas 1250 iecirkņos visā valstī. Otrajā vēlēšanu dienā Sabiedrisko lietu ministrija aicina tos, kuri vēl nav balsojuši: „Šodien ir vēlēšanu pēdējā diena, tāpēc pasteidzaties, lai vēlāk tiem, kas tagad šaubās – balsot vai nebalsot, nebūtu jākaunas no sevis, no saviem darbabiedriem, no līdzpilsoņiem, no visas Latvijas patriotiem un no saviem personiskajiem dokumentiem, kuros trūks iespieduma par piedalīšanos šī gada Saeimas vēlēšanās. Tāpēc visi, visi šodien pie vēlēšanu urnām!” Savukārt laikraksts „Rīts” 14. jūlijā paziņoja, ka katrs, kurš atturēsies no balsošanas ir „neapšaubāms tautas ienaidnieks”

Latvijas kara flotes virsnieks Hugo Legzdiņš, kurš šajā dienā bija Rīgā: „Tika dota īpaša pavēle: Piedalīties balsošanā! Paņēmu personības dokumentus un gāju uz 2. vidusskolas telpām Valdemāra ielā 3. Pie galdiņa ar uzvārda burtu L saņēmu vienu lapiņu ar tā saucamajiem Darba tautas bloka kandidātiem un norādījumus, lai balsojot. Sāku prasīt pēc citiem sarakstiem. Atbildēja, ka tādu neesot. Ko darīt? Pie urnas stāvēja divi krievu virsnieki ar pistolēm pie sāniem. Tātad, ja nebalsosi, bruņoti vīri visu novēro. Situācija nedroša – paņēmu biļetenu un gāju pie urnas…”

Vēlēšanu rezultāti: Nobalsojuši 94,8% no visiem vēlētājiem, no kuriem 97,8% atdevušas savu balsi par vienīgo kandidātu sarakstu.

16. jūlijs. Siguldā apcietināts un izvests uz Voroņežu bijušais ārlietu ministrs Vilhelms Munters ar kundzi un bērniem. Apcietināšanas brīdī klātesošais Rumānijas pilnvarotais lietvedis G. Nikolesku-Bučesti: „Vairāki padomju aģenti kopā ar jauno iekšlietu ministru ieradās vasarnīcā. Viņi paziņoja bijušajam ministram, ka viņš tiks pārvietots uz Krieviju kopā ar sievu un diviem bērniem, dodot vienu stundu laika sagatavoties ceļam [..] Aresta brīdī Munters sacīja man, ka padomju apsūdzībai nav pamata un ka tā tiek izvirzīta tikai kā iegansts padomju akciju attaisnošanai pret Baltijas valstīm un to eliti. Kā jūs redzat, G.P.U. nevēlas gaidīt lēmumu par Latvijas iekļaušanu Krievijā – cik drūma aktivitāte!”

Prese atreferē kompartijas sekretāra Ž. Spures runu, kurā tas, iedrošinot zemniekus, saka: „Neviens tagad par kolhozu ierīkošanu nav domājis un nedomās. Kolhozi mums neder.”

17. jūlijs. Sabiedrisko lietu ministrs pasludina, ka uzrunās un rakstos ir nepieļaujami lietot uzrunu „kungs” vai „kundze”, kuras vietā jālieto „pilsonis” vai „pilsone”.

18. jūlijs. Rīgā un citur tiek organizētas manifestācijas par godu jaunievēlētajai Saeimai. Rīgā manifestantus uzrunāja A. Višinskis: „Lai dzīvo brīvā Latvija! Lai dzīvo darba tautas bloks! Lai dzīvo darba Latvija! [..]Uz priekšu! Uz jaunu, priecīgu un laimīgu dzīvi ciešā, nesaraujamā un mūžīgā savienībā ar jūsu draugu lielo Padomju Sociālistisko Republiku Savienību! [..] Ir ļaudis, kas domā, ka šīs Saeimas vēlēšanas [..] it kā nozīmē Latvijas nacionālās brīvības, Latvijas valstiskās neatkarības beigas, Latvijas kultūras beigas un Latvijas tautas nākotnes, brīvās Latvijas, tautas beigas. Šīs runas, šo provokatorisko pļāpāšanu var viegli atspēkot. Paskatieties tikai uz austrumiem, kur uzlēkusi saule – gaiša saule – īstas nacionālās vienlīdzības saule, kur iznīcināta nacionālā nevienlīdzība, šovinisms, kur desmitiem un simtiem lielu un mazu tautu godina lielā Staļina vārdu[..]” Savukārt PSRS sūtnis V. Derevjanskis sacīja: „Latvijas tautas ienaidnieku mēģinājumi sašķelt vienību un kavēt darba tautas masu saslēgšanos ar provokatoriskām baumām un zemu, riebīgu aģitāciju cietuši pilnīgu neveiksmi. Strādnieki, zemnieki, karavīri un darba inteliģence nodeva savas balsis par Darba tautas bloka kandidātiem, jo strādājošie zina, ka šo bloku vada Latvijas komunistiskā partija [..]

Aviācijas pulka karavīrs Emīls Briedis: „Demonstrācijā vajadzēja piedalīties arī pulka pārstāvjiem. Atkal jaunums. Pavēle nāca no augšas. Valdemāra ielā no Ārlietu ministrijas balkona uz demonstrantiem noskatījās jaunās valdības ministri, jaunievēlētie Saeimas deputāti un arī visu notikumu organizētājs Latvijā – Višinskis, kuru bija apstājuši mūsu jaunie zemes saimnieki, sniegdami viņam paskaidrojumus. Garāmejošie pēc komandas sauca iemācītos saukļus un bļāva „urā!” Višinskim acīmredzot gribējās zināt, ko demonstranti izkliedz, un viņš jautājis blakusstāvošajam [kompartijas I sekretāram] Kalnbērziņam: Chto oni, svolochi, orut?” – bet turpat atradies mikrofons, un Višinska repliku saklausījuši ielas pretējā pusē zem liepām stāvošie.”

Īresvaldes kancelejas darbiniece Rīgā Vallija Veščūne-Jansone: „…arī mums obligāti bija jāiet tautas demonstrācijā, jo kancelejas pārzinis tiem, kas neieradīsies, draudēja ar atlaišanu no darba. Nosodīt viņu grūti, viņš taču pats baidījās par vietu. Bet es viņu apmānīju! Man bija tāds kā maciņš, kā somiņa, kuru es, garām ejot, atstāju uz divričiem. Pēc pāris minūtēm notēloju izbrīnu un bailes – sak, mans maks pazudis. Pārzinis nezināja, ko darīt, beidzot palaida, piebilzdams, lai skrienot mudīgi! Man tik to vajadzēja…”

Sabiedrisko lietu ministrija izdod rīkojumu ASV laikraksta „Chicago Tribune” speciālkorespondentam Donaldam Dejam 24 stundu laikā atstāt valsti, jo viņš „sistemātiski izķēmojis, sagrozījis un sakropļojis īsto priekšstatu par stāvokli Latvijā un vispār amerikāņu presi apgādājis ar melīgām un viltotām ziņām”.

19. jūlijs. Ministru kabinets pieņem un K. Ulmanis izsludina likumu, saskaņā ar kuru no saeimas sanākšanas brīža Valsts prezidenta amatu izpilda ministru prezidents A. Kirhenšteins.

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. De Bosa dienasgrāmatā: „Vairākās lauku saimniecībās vēlēšanu laikā bijuši pacelti Latvijas karogi, bet pusmastā. Par to liels sašutums avīzēs. Cilvēki taču pauda Latvijas patiesās izjūtas.”

20. jūlijs. Vakarā Rīgā notiek bankets par godu valdības un Saeimas locekļiem, kurā piedalās A. Višinskis, V. Derevjanskis un Sarkanās armijas kontingenta vadošais sastāvs, kā arī Maskavas Lielās teātra mākslinieki.

A. Kirhenšteina sekretārs Vilis Stalažs: „Par profesora Augusta Kirhenšteina visai vājo orientēšanos tajā vidē, kurā viņš bija ierauts, vēl spilgtāk liecina šāds gandrīz neticams gadījums. Atzīmējot spožās sekmes Latvijas pārtaisīšanā, Rīgas pilī tika rīkots rauts. Pie visai bagātīgi klātā galda Baltajā zālē sēdēja viss varas nesēju augstākais slānis ar profesoru Kirhenšteinu kā „mājastēvu” galda galā. Kad jaunās sabiedrības elites prāti jau bija no rudzīša un „Aldara” pudelēm manāmi iesiluši, no savas vietas otrā galda galā piecēlās Latvijas kompartijas sekretārs Žanis Spure. Viņš palēcās uz krēsla, uzkāpa uz galda un parādes solī, ar kājām apgāzdams dzērienu pudeles un šķaidīdams porcelāna traukus, devās uz otru galda galu. Pie profesora Augusta Kirhenšteina bālās sejas Žaņa Spures kurpes apstājās. Iestājās klusuma brīdis. Tad Spure pacēla galvu kā gailis pirms dziedāšanas un pār siekalainajām lūpām izkliedza: „Jums jāredz, kas ir Cekas sekretārs!” Izbiedētie apkalpotāji saplēstos traukus gandrīz nemanot novāca, un dzīres turpinājās ar mūziku. Tās bija brīvās Latvijas bēres. Mūsu valsts jau bija nobendēta, nāca kārta latviešu tautai. Otrā dienā profesors, būdams ne vien ministru, bet arī valsts prezidents, man bailīgi čukstēja: „Vai Jūs zinājāt, ka tas Spure ir čekas sekretārs? Kas to būtu domājis!” Es jutos ārkārtīgi pārsteigts, ka profesors jauc Ceku, tas ir, Centrālkomitejas nosaukuma saīsinājumu, ar Čeku, kā saīsinājumā bija parasts dēvēt Viskrievijas Ārkārtējo komisiju – VČK. Krievu politiskie emigranti jau divdesmitajos gados šim biedējošajam saīsinājumam bija devuši savu ironisko atšifrējumu: „Vsjakomu cheloveku krishka”. Es atturējos profesoram viņa pārpratumu skaidrot, lai nepasvītrotu viņa gaužām vājo orientēšanos apstākļos, kuros tam uzdots spēlēt tik vadošu lomu [..] Profesors bija kā apsēsts uz vitamīniem. Sūkādams mežrozīšu tabletes, A. Kirenšteins bija nolēmis uzcelt vitamīnu fabriku arī Rīgā un šim nolūkam bija noskatījis kādu panīkušu vai bankrotējušu farmaceitisku ražotni ganību dambī. Atceros, ka profesors man lika sastādīt jaunā uzņēmuma tāmi. Es no sākuma pūlējos iztēlot, ka mums ar tāda uzņēmuma radīšanu nav vērts noņemties, jo Krievijā jau vitamīnus ražo, tātad tur ir veikti attiecīgie zinātniskie pētījumi un apgūta vajadzīgā tehnoloģija. „Nu ko Jūs!” iesaucās Kirhenšteins, „ko tie krievi jēdz un ko viņi var pienācīgi apgūt? Pie šīs ļoti perspektīvās lietas ir jāķeras klāt mūsējiem!”

Ieraksts Francijas sūtniecības sekretāra Ž. de Bosa dienasgrāmatā 20. jūlijā: „Vairs nav nekādu ilūziju. Cilvēki ir satriekti. Visas līdzšinējās vērtības ir apsmietas, noliegtas, sagrautas. Cik gan traģisks ir šo nabaga ļaužu liktenis, kuri nevar pat doties uz ārzemēm, jo latviešiem, lietuviešiem, igauņiem un poļiem izbraukšanas tiesības ir pilnīgi liegtas.”

21. jūlijs. Turpinās plašas virsnieku atvaļināšanas no armijas un atbildīgo ierēdņu nomaiņa. Prese ziņo par Autotanku brigādē notikušu virsnieku apspriedi, kurā politiskais vadītājs konstatējis trīs iespējas: „Strādāt laika garā, palikt malā vai strādāt pretī. Pēdējā iespēja nemaz nav diskutējama, jo tā izslēdz cilvēku no pārējiem, apzīmējot viņu par tautas ienaidnieku. Arī otrā iespēja nav vēlama, jo, visiem paliekot malā, mēs vairs nebūsim paši savas dzīves veidotāji. Atliek iespēja – strādāt laika garā, apzinoties, ka labi padarīts darbs būs labākais patriotisma pierādījums.”

Rīta prese raksta: „Latvijai uzlec jauna saule – miera un darba sargātāja, par kuru liela pateicība pienākas mums draudzīgajai, lielajai Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai un tās varenajai Sarkanajai armijai, kas ir stingrākais pasaules miera balsts. Padomju Savienība ar tās neuzvaramo Sarkano armiju ir ņēmusi savā apsardzībā Latvijas darba tautu un tās materiālās un kultūras vērtības [..]”

Plkst. 12.00 Vērmaņparkā sākas Baltkrievijas atsevišķā kara apgabala deju un mūzikas ansambļa koncerts „plašām tautas masām” un Nacionālajā teātrī sapulcējas jaunā Saeima. Izteiktajās runās skan slavinājumi padomju un nopēlums bijušajai Latvijas iekārtai. 

Ž. Spure: „Izlemjot jautājumu par valsts varas raksturu Latvijā, mums vēlreiz jāvērš skati uz Padomju Savienību. Lielā vēsturiskā Padomju Savienības pieredze mums māca, ka tikai padomju vara ir īstā darbaļaužu aizstāve un sargātāja. Tikai padomju vara ir patiesa tautas vara, kur valda pati darba tauta – bez kapitālistiem, bez muižniekiem, bez lielajiem zemes īpašniekiem un tautas apspiedējiem [..] Izpaužot visas Latvijas darba tautas gribu, Saeima no šī brīža pasludinās padomju varas nodibināšanos visā Latvijas teritorijā. Latvija tiks pasludināta par Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku [..] Iekšlietu ministra biedrs V. Latkovskis: „Vispirms – sirsnīgs un patiesi izjusts paldies visas tautas labākajam draugam un vadonim, lielajam progresīvās cilvēces ģēnijam biedram Staļinam. Paldies par to, ka esam pasargāti no imperiālistu kara vētrām, paldies par to, ka esam atbrīvoti no mūsu pašu plutokrātiem, no mūsu pašu pseidonacionālajiem vienotājiem, saimnieciskajiem uzurpatoriem un garīgajiem mākleriem. Paldies brašajai, varenajai un neuzvaramajai strādnieku un zemnieku Sarkanajai armijai par īstā laikā sperto atbrīvošanas soli! [..]” Tiek pieņemta deklarācija par iestāšanos PSRS: „Tagad, kad Latvijas tauta ir gāzusi veco režīmu, apspiestības un beztiesības režīmu, un stājusies uz plaša un gaiša jaunas dzīves, jaunas valsts un sabiedriskās celtniecības ceļa, ir situsi lielā vēsturiskā stunda, kad galīgi un uz visiem laikiem jānojauc visi žogi starp Latviju un Padomju Savienību, kad likumīgā kārtā jānostiprina cieša, stabila Latvijas Republikas savienība ar PSRS. Tagad sanākusī Latvijas Tautas Saeima ir pārliecināta, ka tikai iestāšanās PSRS nodrošina mūsu valsts īstenu suverenitāti, mūsu rūpniecības, mūsu lauksaimniecības, mūsu nacionālās kultūras patiesu uzplaukumu, spožu un varenu Latvijas tautas materiālās un kulturālās labklājības kāpinājumu, varenu mūsu mīļās dzimtenes attīstību un zelšanu [..] Pamatojoties uz vienprātīgi izteikto Latvijas tautas gribu, Saeima nolemj lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS sastāvā kā savienoto republiku uz tiem pašiem noteikumiem, uz kādiem PSRS sastāvā ietilpst Ukrainas PSR, Baltkrievijas un citas savienotās padomju sociālistiskās republikas.” 

Tāpat Saeima nosūtīja plašas un pazemīgas pateicības telegrammas Staļinam, Molotovam un Kaļiņinam. Sēdē piedalās arī diplomātiskais korpuss. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „Visa teātra ēka gan no iekšpuses, gan ārpusessarkani drapēta: sarkanas zvaigznes, Ļeņina un Staļina attēli, sarkanas rozes un neļķes. Rotājums pats par sevi jau ir vesels priekšnesums [..] Skriešus iedrāžas kāds armijas politiskais komisārs, prasa vārdu, uzlec tribīnē, ar teatrālu žestu atloka papīra lapu un gluži aizelsies nolasa latviešu karavīru deklarāciju, kurā prasīta padomju Latvija un pievienošanās Padomju savienībai. Nebeidzami aplausi, delīriskas ovācijas. Gluži kā nacionālajā konventā, taču šis ir pārāk rupjš farss. Ikreiz, kad tiek piesaukts Staļina vārds, klātesošie lec kājās un aplaudē. Nolasa veselu kaudzi telegrammu, kas atsūtītas pēc pavēles vai pat sacerētas blakus telpā. Diplomātiskais korpuss pamazām atstāj zāli. Gaiteņos valda tāds troksnis, ka komunistu komisāri liek aizvērt ložu durvis. Delegācijas un oratori seko cits aiz cita. Neviens nezina, kad tas varētu beigties. Diplomāti izklīst. Trijos vairs nav neviena.”

Saeimas sanākšanas brīdī – plkst. 12.00 Valsts prezidents K. Ulmanis nodod amatu ministru prezidentam A. Kirhenšteinam. Plkst. 12.30 pilī ieradās PSRS sūtnis Derevjanskis un paziņoja, ka plkst. 15.00 K. Ulmanim jāizbrauc uz PSRS.

Notiek pēdējā goda sardzes maiņa pie Brīvības pieminekļa. Sapulcējas liels cilvēku pūlis. Jelgavas skolotāju institūta students Arturs Neparts: „…sametām kopā naudu un kādā puķu veikalā ap Elizabetes ielu izpirkām visas sarkanās un baltās rozes – bija krietns klēpis. Kad Štāba rota ar orķestri, nākdama no Vienības laukuma (tagad – Esplanādes) puses, bija pieminekļa ziemeļu pusē, mēs trīs izgājām pie pieminekļa. Vika nolika ziedus. Brītiņu pastāvējām ar noliektām galvām. Tad apgriezāmies un pēc apmēram 10 soļiem katrs uz savu pusi iejukām cilvēkos, kuri todien ap pieminekli bija sapulcējušies varen lielā skaitā un mums uzgavilēja.”

Vakarā Rīgā organizēta kārtējā „tautas manifestācija”, kuru atkal uzrunā Višinskis, apsveicot ar iestāšanos PSRS un ieiešanu jaunā pasaulē no kapitālistiskās „cilvēces kultūras bojāejas pasaules”, kas balstījās uz cilvēka verdzināšanu, asiņainiem kariem un nabadzību.

22. jūlijs. Tautas saeima pasludina zemi „par tautas īpašumu” un pieņem lēmumu par banku un lielo uzņēmumu nacionalizāciju. Cenu inspekcija kopā ar policiju izdara reidu apavu un apģērbu veikalos, konstatējot, ka sākusies masveida preču izpirkšana. Kā īpaši kliedzošs pārkāpums atzīmēts fakts, ka Marijas ielā tirgotāji pārdevuši vienam pircējam 10 pārus zeķu, 12 pāru bikšu, 6 pārus kurpju, vairākas gultas segas, vairākus kabataslakatiņus u.t.t. Vēl – „dažos gadījumos neprecējušies iegādājušies dučiem bērnu veļas komplektus. Katram vaininiekam jāsaņem pelnītais sods [..] Sodīto pilsoņu vārdus publicēs presē, lai visa tauta zina par viņu „izcilajiem varoņdarbiem”.

23. jūlijs. Sakarā ar pēdējā laika „pastiprināto pieprasījumu, Cenu inspekcija izdod rīkojumu, saskaņā ar kuru „visus vilnas, pusvilnas un kokvilnas ražojumus, apavu, virsādu, zoļādu, apģērbu ādas, apavu, ādas apģērbu un jebkuru citu ādas izstrādājumu pirkumi tirgotājiem obligāti jāatzīmē pircēja pasē ar attiecīgu ierakstu.” Tāpat rīkojums noteica, ka aizliegts iegādāties apavus vai vilnas jeb pusvilnas uzvalkus (vai audumu to izgatavošanai) personai, kurai jau ir divi pāri valkāšanai derīgu ielas apavu vai uzvalki (sievietēm – svārki, kostīms u.c.). Tas pats attiecās arī uz mēteļiem. Pircējam, iegādājoties preci, bija jāraksta apliecinājums, norādot, „cik daudz norādīto preču viņam jau ir”. Par nepareizu ziņu sniegšanu pircējam draud naudas sods līdz 50 000 latu vai cietums līdz 1 gadam.

ASV Valsts sekretāra vietnieks S. Velless paraksta deklarāciju, kurā uzsver ASV valdības nosodošo rīcību pret PSRS politiku Baltijā: „Pēdējo dienu laikā viens no trīs mazo Baltijas valstu varenākajiem kaimiņiem strauji tuvojas mērķim pa aplinku ceļiem, kurus tas ir izvēlējies, lai iznīcinātu šo valstu politisko un teritoriālo integritāti [..] Savienoto Valstu tauta nosoda katru vardarbību, vienalga, vai to īsteno, lietojot varu vai varas lietošanas draudus. Tāpat tā nosoda jebkādu kādas valsts, lai cik spēcīga tā būtu, iejaukšanos suverēnas valsts, lai cik vāja tā būtu, iekšējās lietās.”

24. jūlijs. Nevēlēdamies izpaust sev zināmo informāciju par Latvijas izlūkdienestu, pašnāvību nošaujoties izdarīja bijušais Armijas štāba Informācijas (izlūkošanas) daļas priekšnieks pulkvedis Fricis Celmiņš, kuram draudēja arests.

Prese ziņo: „Kamēr strādnieks un darba zemnieks lej sviedrus, ražodams un stiprinādams jauno kārtību, atrodas pilsoņi, kas ārēji gan izrāda sajūsmu un liekas esam pilnvērtīgi jaunās Padomju Latvijas pilsoņi, bet iekšķīgi jaunajai kārtībai un dzīvei netic. Šie pilsoņi, domādami, ka gaidāms preču trūkums un paļaudamies dažādām provokatoriskām baumām, nestrādā ražīgu darbu, bet pārplūdina un apgrūtina veikalus [..] Pēdējās dienās notiek vēl neredzētas parādības pie Rīgas apģērbu un apavu veikaliem, kur šie jau pietiekoši ar apaviem un drēbēm apgādātie pilsoņi rada sastrēgumus [..] daudzi no šiem traucējumu radītājiem uzskatāmi par sabotieriem un provokatoriem, kas ar savu rīcību – šajā gadījumā pārmērīgu iepirkšanu, grib panākt stāvokli, lai katrs jaunās iekārtas pretinieks varētu teikt, ka, lūk, vecās iekārtas laikā bija viss, turpretim tagad trūkst apavu un drēbju.” Cenu inspekcija ierobežo iegādājamo ziepju daudzumu un prese publicē par „preču iepirkšanu pāri normālam patēriņa daudzumam” sodīto pirmo personu vārdus.

Rīgas pilsētas valde, pārdēvē 15. maija laukumu (tag. Doma laukumu) par 17. jūnija laukumu un, „cildinot Sarkanās armijas nopelnus latviešu tautas atbrīvošanā no fašistu jūga”, Aizsargu ielu (tag. Bruņinieku ielu) – par Sarkanarmijas ielu, Vienības laukumu – par 21. jūlija laukumu, kā arī, „slavinot kopīgās tēvijas galvaspilsētu” – Latgales ielu par Maskavas ielu.

Tiek slēgta Latvijas Skautu centrālā organizācija, turpmākajā dienās – pakāpeniski gandrīz visas jaunatnes, profesiju, nacionālo minoritāšu organizācijas un biedrības.

25. jūlijs. Intervijā presei jaunieceltais ārlietu ministra biedrs Andrejs Jablonskis apgalvo, ka „mūsu nacionālā patstāvība paliks neskarta arī turpmāk” un Ārlietu ministrija turpinās darbu kā ārlietu tautas komisariāts.

26. jūlijs. Ministru kabinets atceļ no amata sūtni Londonā Kārli Zariņu „disciplināru pārkāpumu dēļ” un nodot lietu prokuratūrai viņa saukšanai pie kriminālatbildības. Tiek pasludināts, ka visi Latvijas kuģu kapteiņi, kuri nepakļausies valdības pavēlei atgriezties dzimtenē, tiks uzskatīti par valsts nodevējiem un pasludināti ārpus likuma, turklāt „kopā ar viņiem sauks pie atbildības arī viņu ģimenes un tuvākos radiniekus.” Finanšu ministrs izdod rīkojumu juvelieru veikaliem nodot Latvijas bankas „glabāšanā” dārgmetālus un dārgakmeņus.

Rīgas pilsētas prefekts saņem PSRS karaspēka vadības lūgumu „visus Rīgas privātēkās esošos brīvos dzīvokļus ieskaitīt viņas rīcībā karaspēka vajadzībām”.

29. jūlijs. Tāds pats liktenis, kā K. Zariņu 26. jūlijā, piemeklē arī sūtni Vašingtonā Alfrēdu Bīlmani un pilnvaroto lietvedi Argentīnā un Brazīlijā Pēteri Oliņu. Turpmākajās dienās – arī vēl vairākus diplomātus.

Rīgas centrā sākas masveida dzīvokļu atbrīvošana Sarkanās armijas virsnieku vajadzībām. Francijas sūtniecības sekretārs Ž. de Boss: „12 stundu laikā tika iztīrīts vecais kvartāls (Hanzas iela – Valdemāra iela). Visas mēbeles sakrāva smagajās mašīnās. Jo ļaunāk tiem, kuri tajā brīdī atradās Jūrmalā. Viņu dzīvokļu durvis tika uzlauztas. Radio, šķiet, šo ziņu pārraidīja pusnaktī. Visam bija jābūt sagatavotam līdz plkst. 18. Krievi un latvieši palīdzēja nabaga evakuētajiem.

30. jūlijs. Pēcpusdienā Tautas saeimas delegācija (14 komunisti un 6 t.s. „progresīvie bezpartejiskie) izbrauc uz Maskavu lūgt PSRS Augstāko Padomi uzņemt Latviju PSRS sastāvā. Stacijas laukumā notiek mītiņš.

Sūtņi Londonā un Vašingtonā tiek pasludināti kā valsts nodevēji ārpus likuma, viņiem tiek atņemta pilsonība un konfiscēts īpašums.

Bijušais Rīgas latviešu biedrības nams vairāku valdības ministru klātbūtnē tiek svinīgi nodots Sarkanās armijas rīcībā, kas izveido tur „Sarkanās armijas namu”. Pasākumā Ž. Spure saka: „Mēs atdodam klubu tiem, kas palīdzēja viņu iegūt [..] Šīs telpas būs tās, kur Sarkanā armija varēs parādīt, ko viņa 20 gados ieguvusi biedra Staļina vadībā.” Pasākumu noslēdza plašs Sarkanās armijas koncerts.

Armijas politisko vadītāju sapulcē Rīgā konstatēts, ka garnizonos novērojama „pastiprināta alkohola lietošana”, karavīri iesaistās „huligāniskos aktos un pat zaimo tagadējo iekārtu un pārmaiņas armijas dzīvē [..]”

31. jūlijs. Ministru prezidenta vietas izpildītājs Vilis Lācis paraksta pavēli par bijušā kara ministra Jāņa Baloža un viņa ģimenes locekļu „izsūtīšanu no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorijas un nosūtīšanu uz Padomju Sociālistisko Republiku savienību”.

Latvijas Saeimas delegācija, apraksti par kuras jūsmīgo sagaidīšanu PSRS parādās presē, Maskavā apmeklē Ļeņina mauzoleju, noliekot vaiņagu, un PSRS Lauksaimniecības izstādi.

2. augusts. Rīgas pilsētas pašvaldība pieņem lēmumu iegādāties pilsētas bibliotēkām Ļeņina un Staļina rakstus.

5. augusts. PSRS Ausgtākā Padome ar personisku Staļina piedalīšanos, noklausījusies delegācijas lūgumu un to atbalstošo Uzbekistānas pārstāvja Ahunbabajeva runu, vienbalsīgi nolemj „izpildīt Latvijas Saeimas lūgumu un uzņemt Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku PSRS [..]” Jau iepriekšējā dienā tas pats bija noticis ar Lietuvu, bet nākošajā – notika ar Igauniju.

Vakarā Rīgā notika iepriekš ļoti rūpīgi organizēta, plaša „tautas demonstrācija” par godu šim notikumam, kurā piedalījās arī Sarkanās armijas vienības. Kompartijas vadība, valdība, PSRS sūtnis Derevjanskis, sūtniecības sekretārs Vetrovs un Sarkanās armijas pārstāvji demonstrantus ar plašām uzrunām sveica pie Drāmas (bijušā Nacionālā) teātra. M. Vetrova runas fragments: „Šinīs neaizmirstamajās, vēsturiskajās dienās jaunās Padomju Latvijas darbaļaužu, daudznacionālās Padomju Savienības darbaļaužu sirdis un domas vēršas uz cilvēces ģēniju, gaišo miera lāpu, staļiniskās konstitūcijas ģeniālo radītāju, mūsu sauli – lielo Staļinu! [..] Staļins tas ir Ļeņins šodien. Ar Staļina vārdu saistīta trockistu bandu un citu oportūnistu – ar ārzemju izlūkdienestu algādžu satriekšana. Ar Staļina vārdu saistīti mūsu ārējās politikas spožie panākumi. [..] lai dzīvo mūsu prieks, mūsu laime, mūsu saule – lielais Staļins! [..]”

6. augusts. Ministru kabinets un Komunistiskās partijas centrālkomiteja nosūta pateicības telegrammas J. Staļinam un V. Molotovam. Izvilkumi no pirmās: „Visas pasaules darbaļaužu lielajam vadonim biedram Staļinam. Dārgais Josif Visarionovič! Patiesā sajūsmā par Padomju Latvijas uzņemšanu lielajā Padomju Sociālistisko Republiku saimē sūtām Jums, mūsu vadoni un skolotāj, dārgais biedri Staļin, vissirsnīgākos un izjustākos sveicienus un izsakām visdziļāko pateicību par mums sagādāto iespēju celt Jūsu vadībā sociālismu savā zemē. Ilgus gadus smagajā pagrīdes darbā mēs sekojām Jūsu lielajai mācībai, kas vienmēr bija par vadošo zvaigzni cīņā pret reakcionāro diktatūru. Jūs, dārgais biedri Staļin, esat izvadījuši mūs cauri visiem diktatūras spaidiem uz labāku, saulaināku nākotni. Jūs palīdzējāt mums ieslēgties sociālisma cēlēju rindās. Visa Latvijas darba tauta ir ar Jums un par Jums! Visa Latvijas darba tauta vēl nekad nepieredzētā apgarotībā un Jūsu vadībā ar vislielāko enerģiju un entuziasmu pārveidos savu laimīgo dzīvi uz Staļina konstitūcijas pamatiem. Visa Latvijas darba tauta pateicas Jums, mīļotais biedri Staļin, par to, ka Jūs devāt darbaļaudīm patiesu brīvību. Tikai tagad ar padomju varas nodibināšanu Latvijā, ar Latvijas iestāšanos lielajā sociālisma zemes tautu saimē, mēs esam atraduši savu īsto tēviju [..] Lai dzīvo Marksa-Engelsa-Ļeņina-Staļina neuzvaramais karogs! Lai dzīvo visas pasaules darbaļaužu ģeniālais un mīļotais vadonis, mūsu dārgais Staļins!”

Tiek slēgtas visas Latvijas diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības ārzemēs.

7. augusts. Ministru kabinets pieņem lēmumu par pāriešanu uz Maskavas laiku no 8. augusta plkst. 24.00.

8. augusts. Francijas sūtniecības sekretārs Žans de Boss: „Pēdējā laikā ļoti daudz arestu: tiek aizturēti baltie krievi, poļi, latvieši… Politcietums ir pārpildīts. Visas šīs operācijas notiek naktī, un cilvēki liekas gulēt, vaicādami sev, vai rītu sagaidīs savās mājās…”

Autors ir vēsturnieks, LU Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors