Rakstnieku dzīves un darba vietas ir gan muzejniecības, gan literārā tūrisma daļa. Pagājušajā gadā klajā laistas divas grāmatas: mākslas vēsturnieka Daiņa Bruģa Akuratera māja un Andreja Upīša memoriālā muzeja Rīgā ilggadējās direktores Margaritas Miglānes (1939—2010) atmiņas Loma mūža vidū. Abi darbi žanriski ir pilnīgi atšķirīgi un tiešā veidā nav salīdzināmi, tomēr tajos attēlotais bagātīgais laikmeta fons paver ceļu pārdomām ārpus «rakstnieka dzīvesvietas» tvēruma robežām. Grāmatā par Upīša muzeju atainota tā izveide un darbība, savukārt Akuratera māja ir stāstījums par rakstnieka paša ģimenei sarūpēto divstāvu koka namu no arhitektūras un interjera, vēlāk praktiskas un muzejiskas atjaunošanas skatpunktiem. Abās arī atklājas pašu rakstnieku dzīves laiks, lai gan daudz mazākā mērā, nekā būtu tīri biogrāfiskā darbā. Akurateram padomju okupācijas gados ideoloģisku iemeslu dēļ muzejs netika izveidots — tas tapa tikai 1991. gadā, atjaunojoties Latvijas valstij, turpretim Andreja Upīša dzīvokļa piemērošana muzejiskām vajadzībām tika sākta drīz vien pēc viņa nāves. Memoriālie muzeji ir un paliek atmiņu politikas īstenotāji.

Daži vārdi noteikti jāvelta grāmatu vizuālajam veidolam, par ko uzteicamas mākslinieces Zane Ernštreite (Miglānes grāmatai) un Daiga Brinkmane (Akuratera nama grāmatai): abu dizains ir augstvērtīgs, gaumīgs un saturam atbilstošs, turklāt grāmatas ir patīkami paņemt rokās. Titulvāku ietvari ir riskantajā, bet pagātnes tēmām tik piederīgajā brūnajā krāsā, taču vidus prasmīgi piepildīts ar simboliskiem vēstījumiem. Akurateram tādu dod dzintarains telpu iekšskata foto, kas izstaro siltumu, mieru un aicinošu atvērtību, bet Miglānes grāmatas vāka centrā ir plaši interpretējams Ilmāra Blumberga teātra dekorācijas¹ attēls, kas savienojumā ar brūno gan piešķir vākam eleganci, gan saglabā spriedzes pilna tukšuma, vēsuma un atsvešinātības izjūtu.

Iespēju likt šīs grāmatas līdzās saskatīju ne tikai viena iznākšanas gada dēļ (sakritība), bet arī tāpēc, ka Jānis Akuraters (1876—1937) un Andrejs Upīts (1877—1970) bija vienaudži. Abi uzauga laukos, pārcēlās uz Rīgu, aizrāvās ar marksismu, izveidojās par talantīgiem rakstniekiem, iekļāvās sava laika sabiedrībā un kultūrā, to veidoja, tomēr mūža vektors katram sliecies uz citu pusi.