Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Lielā lāsteka kā milzīgs, nobarojies un pie jumta pieķēries kāpurs aizsedz skatu uz aprūpes nama ieejas durvīm, tāpēc Malda ar nūju pabīda pabalējušos, tautiskā rakstā austos aizkarus tuvāk sienai. Tagad pa logu redzams viss pagalms — gan piesnigusī lapene, gan notīrītais trotuārs un dēla sudrabotais autiņš. Šodien Zigiņš vedīs Maldu atpakaļ uz mājām. Dēls tā apsolīja, un solījumus viņš lielākoties pilda.
Uzmanīgi, pāris reižu paceldama sēžamvietu, viņa iekārtojas tā, lai justu, ka pampers biksēs ir īstajā vietā. Lai mitrums no biksēm neizbēg un uz lielā gaiteņa krēsla nepaliek nepatīkams traips. Pietiekami daudz te šādi izraibinātu sēžamo. Katrs otrais nama iemītnieks ierasti pēc sevis atstāj nāsīs cērtošu urīna smārdu. Malda negrib būt viņiem līdzīga, viņa savu šķidrumu un smaku lietas kontrolē pienācīgi. Vajadzēs arī pateikt Zigim, ka pa ceļam jāiebrauc veikalā un jāsapērk pamperi krājumiem. Remonts mājās nu būs pabeigts, vedekla droši vien sagādājusi jaunas mēbeles, Maldai jābūt uzmanīgai, lai lieku reizi netrāpās pa ceļam pārmetumu blāķim.
Uz gaiteņa palodzes starp zaļi raibo līdakastu kātiem iespraucies mazs puķu pods ar augu, kuru Malda domās ierindo kaktusu kārtā. Dies’ vien zina, kā to zaļo nīkuli sauc. Mājās Maldai visi kaktusi bija adataini, un tādu te arī netrūkst, bet šim asumu nav. Lapas mazas, iegarenas, apaļīgas, savirknējušās kā tādas plastmasas krelles. Kātiņi sagūluši ap noskretušo māla podiņa malu un lapas sapinušās cita ap citu, veidojot ko līdzīgu vainagam. Tā vidū, tumši punktainos spārnus sakļāvis, guļ taurenis. Malda pieliecas tuvāk un drebelīgi pabaksta. Šķiet beigts. Pavasarī šis nevienam raibu vasaru vairs nesolīs. Garlaicība un gaidīšana vien tajos aprūpes namos. Pat taureņi sprāgst. Pietiek, pietiek. Malda šodien kopā ar Zigi brauks atpakaļ uz mājām. Padzīvoja, paskatījās, un viss viņai ir skaidrs — tāda iestāde der tiem, kurus dzīvē vairs nekas neinteresē. Savos astoņdesmit sešos Malda nejūtas te iederīga. Viņai vēl domā par ko vairāk nekā tikai par to, ka esi paēdis, padzēris, aprūpēts un siltumā. Malda grib mājās — apmest ap pleciem veco rūtaino šalli, uzvārīt tēju savā virtuvē, atlaisties savā čīkstošajā tahtā, aizvērt acis un iegrimt tajos laikos, kad abi ar Visvaldi mēdza vakaros piparmētru tējā mērcēt Selgas cepumus un skatīties Panorāmu.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.