Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Izlasījis Andrusa Kivirehka romānu Rijkuris (oriģinālā izdots 2000., latviski 2009. gadā), nospriedu, ka autors ir drusku traks. Īstenībā visi rakstnieki ir drusku traki, citādi viņi nerakstītu, bet noņemtos ar praktiskākām, pragmatiskākām lietām, un tas nekas, ka pats rakstīšanas process ir caurcaurēm praktiska un pragmatiska nodarbošanās. Tomēr par Kivirehku radās iespaids, ka viņš ir vairāk nekā tikai drusku traks. Romāns Vīrs, kas zināja čūskuvārdus (oriģinālā 2007., latviski 2011. gadā) šo iespaidu tikai nostiprināja. Pasaule, kāda tika uzradīta Čūskuvārdos, nudien bija, no vienas puses, ellīgi aizraujoša un brīnišķīgi izklaidējoša, no otras puses, caurausta ar pilnīgi dullām filozofiskām, vēsturiskām, sociālām un (a)politiski anarhistiskām alūzijām. Kā autors no šī iekšēju loģisku pretrunu uzkurinātā haosa spēja dabūt gatavu puslīdz viendabīgu un, galvenais, uzticamu kopainu — tā īsti arī netapa skaidrs, bet viņš to spēja.
Nu latviski lasāms romāns Lidojums uz Mēnesi, kas Igaunijā iznācis pavisam nesen, 2022. gadā. Ja lasīts Rijkuris un Čūskuvārdi, rodas iespaids, ka tas ir pavisam cits Kivirehks, gan paturot prātā, ka spēja katrā grāmatā piedzimt no jauna vai vismaz mainīties ir jebkura nopietni uztverama rakstnieka talanta nepieciešama sastāvdaļa. Lidojumā uz Mēnesi nav nedz aizlaiku mūžamežu, nedz nacionālā «vēsturiskā eksistenciālisma» (t. i., vēstures gaitā pārbaudītu gudrību, pareizāk sakot, aplamību, kā igaunim pretoties baisi nenovēršamajam laika ratam). Ja reiz cilvēks, kurš, iespējams, nav pat igaunis, lido uz Mēnesi, atrod tur kaut kādas caurulītes un vēl krabjus, kas garšo pēc cūkgaļas (krabji gan varētu būt pārmēru uzcītīgu žurnālistu fantāzijas radīti), acīmredzot tā ir kārtīga mūslaiku vai drīzas nākotnes tehnokrātu civilizācija, ietonēta ar ļoti specifiskām Kivirehka poētikas īpatnībām, kas vēsta, ka autora literārā trakuma īpatsvars ij netaisās izčākstēt. Taču par šīm īpatnībām — mazliet tālāk.
Visupirms īsumā par sižetu, par kuru atkal jāpiebilst — tas ne tuvu neatgādina Čūskuvārdu neganti samežģīto daudzu paralēlo un krustu šķērsu sižetisko līniju samezgloto konstrukciju, drīzāk gan ir nepieklājīgi tradicionāls un «taisnvirziena». Anonīmais kosmonauts — viņa vārds tā arī netiek pavēstīts lasītājam, jo šā vai tā ir zināms visiem —, izlidojies uz Mēnesi turp un atpakaļ, nolemj apciemot «vecos draugus», tos pašus, ar kuriem senos laikos bijis kopā «leģendārajā lidojumā ar gaisa kuģi». Kosmonauts tagad ir slavenība, viņa fotogrāfijas un raksti par viņa Mēness piedzīvojumiem tiek publicēti presē, uz ielas viņu pazīst vai katrs pretimnācējs, bet «vecie draugi» joprojām klusi un mierīgi dzīvo pa vecam, lāgiem atceras «leģendāro lidojumu» un apzinīgi seko līdzi kosmonauta gaitām vai drīzāk teiksmām par kosmonautu un Mēnesi, jo tā arī netop skaidrs, vai kosmonauts patiesi pabijis uz Mēness, vai tā ir žurnālistu palaista preses pīle. Romāna sižets — tikšanās ar draugiem, viņu sievām vai mammām un garumgari un absurdi komiski dialogi ar viņiem, nekad neaizmirstot vismaz garāmejot pieminēt «leģendāro lidojumu», kaut gan, kas tur tik leģendārs, lasītājam tā arī paliek liela mīkla.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.