Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Mērijas ieskatā pasaulē bija divu veidu cilvēki. Tie, kurus redz, un tie, kurus neredz. Viņa sevi pieskaitīja pie pēdējiem. Mērija mazajā pilsētā nebija pavadījusi ilgu laiku, tikai dažus mēnešus. Tā bija pazīstama ar savām pludmalēm. Vasarā to pārplūdināja tūristi, kas pēc sezonas pilsētu ātri vien pameta. Vasaras beigās visus bārus un kafejnīcas slēdza. Viņai patika tukšā pilsēta.
Mērija vislabprātāk bija pati savā kompānijā. Viņai bija trīsdesmit seši, un bez neviena mājas mīluļa viņa mitinājās nelielā, baltā mājā. Tā bija viena no daudzām baltām mājām šajā apkaimē, un baltās krāsas izvēli bija noteicis saules spožums. Viņas mājā bija lēzena grīda. Šajā vietā nebija jātiek galā ar problēmām, ko izraisa sniegs. Vai aukstums. Viņa nebija zinājusi, ka joprojām būvē tik mazas mājas. Un viņa nezināja, kam tā pieder. Mērija izrakstīja čekus uzņēmumam, kas bija tikai ciparu rinda. Viņas garderobē bija divi melni zīmuļsvārki, melna jaka un divas melnas blūzes, viena ar īsām un viena ar garām piedurknēm. Mājā viss bija pa vienam. Viena guļamistaba, viena vannasistaba un viena virtuve. Katrā istabā bija viens logs, un tie visi bija pavērsti pret vienu un to pašu priedi. Mājas izskats bija ne visai labs.
Labi turpretī izskatījās vīrietis, kurš strādāja degvielas stacijā. Mērija viņu tur bija redzējusi, bet ne reizi nebija uzsākusi sarunu. Viņam bija atbaidoša reputācija. Klīda runas par pavestām un pamestām sievietēm, kas žēlīgā un lūdzošā paskatā mēdza nīkt zem viņa loga. Sazin ko viņš tādu dara, Mērija aizdomājās, ka viņas šādi pazaudē sevi. Vai tā varētu notikt arī ar viņu?
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.