Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Ar Margitu Gūtmani sarunājas Ojārs Lāms un Elvis Friks
Margita Gūtmane (1943) ir Rietumvācijā uzaugusi latviešu rakstniece. Mātes māsa viņu zīdaiņa vecumā paņēma līdzi bēgļu gaitās. Stokholmas Universitātē un Hamburgas Universitātē studējusi literatūras vēsturi, teātra zinātni un etnogrāfiju. Debitējusi literatūrā ar dzejoļu krājumu Ēnu spēles (1971). Kopš 1996. gada beigām dzīvo Latvijā. Vairākkārt izdota grāmata bērniem Minkāns (1985, 1990, 2004) un arī citi darbi — mīlestības dzejoļi Tava ķermeņa ainavas (1991), Vēstules mātei (1998), Dzīve ir viens vella izgudrojums. Veronika Strēlerte manās atmiņās (2012).
Mēs tiekamies Krustpilī, rakstnieces dzīvesvietā. Ilgāku laiku esam uzstājīgi aicinājuši Margitu uz sarunu, bet cienījamajai literātei vienmēr kāda nevaļa. Maz iztaujāta, reti izvilināta publisko starmešu gaismā, Margitas možā personība Latvijā palikusi it kā nomaļus, asais intelekts — īsti neizmantots. Kad izskanēja ziņa, ka Margitai Gūtmanei piešķirta Latvijas Literatūras gada balva par mūža ieguldījumu literatūrā, devāmies apsveikt. Pateicoties Ivetai Tālei, folkloristei un grupas Saucējas dibinātājai, tikām arī pieņemti. Rakstniece Latvijas Literatūras gada balvu jau reiz ir saņēmusi — par biogrāfisko prozu Dzīve ir viens vella izgudrojums, kurā lasītājs iepazīst dzejnieces Veronikas Strēlertes radošo dzīvi Margitas atmiņās un personīgās fotogrāfijās. Savukārt mūža balvu par ieguldījumu Latvijas literatūrā dzejniece, tulkotāja un proziste Margita Gūtmane saņem par bērnu grāmatu Minkāns, kas tapusi, viņai vēl trimdā dzīvojot, un jau vairākās paaudzēs priecē gan mazus, gan lielus lasītājus Latvijā. Dzejprozā rakstītajās Vēstulēs mātei trimda rakstniecei kļūst gan par poētisku valodu, gan par mūžīgu tagadnes stāvokli arī Latvijā. Gūtmanes sirdsgudrā, jūtīgā dzeja un proza veido un stiprina trimdas literatūru, un arī met tiltu starp Latvijā palikušajiem un no tās aizbraukušajiem. Viņa arī atdzejojusi vācu valodā daudzu latviešu autoru darbus.
Minkāns ir izdots trīs reizes, pirmoreiz vēl trimdā 80. gadu vidū. Tas ir populārākais jūsu darbs. Vide un notikumi grāmatā ir ļoti latviski, bet konkrēta darbības vieta nav nosaukta. Kur tas sarakstīts?
Veltai Janelsiņai ar vīru bija divstāvu vasaras māja Koparbergā Zviedrijas vidienē. Reiz sēdējām vakarā augšstāva verandā. Zili zaļš, riet saule. Paštaisīts vīns. Un es teicu — tik grūti iedomāties, ka rīt jābrauc atpakaļ uz to stulbo Hamburgu, vai tad nevarētu vienreiz palikt ilgāk? Uzreiz saņēmu atbildi — jā! Tad es braucu atpakaļ un gadu kārtīgi pelnīju naudu, lai nākamo gadu varētu Zviedrijas laukos dzīvot. Tas bija labākais gads manā dzīvē. Es tajā ziņā tomēr esmu lauku cilvēks.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.