Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
Literatūrvēsturiska teiksma bez skeletiem skapī un ārpus tā
Tas notika nesenos sensenos laikos, tātad divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados Krievijas padomju impērijas kolonijā Latvijā, tās apdzīvotajā punktā Rīga. Tieši tajā zaļais pūķis cīkstējās ar sarkano. Kurš kuru uzvarēja? Nezinu — neskaitīju golus. Visdrīzāk draudzīgs neizšķirts. Lai nu kā, taču zaļais pūķis joprojām pie labas veselības, bet sarkanais kļuvis visai brūngans, un nocirsto galvu vietā tam pieaug gan jaunavīgas, gan jauneklīgas.
Šīs teiksmas liriskais varonis jau minētajā senatnē tusēja zaļā pūķa aplidotā vonīša jeb dzīvokļa stropā, pilnā ar plītēšanas mākslas meistariem un amatieriem, dižfalliskiem traniem un biseksuālām bitītēm. Vārdu sakot, tas nekādā ziņā nebija sabiedrības krējums — ne saldais, ne arī skābais. Jā, šajā jauno ģēniju pulcētavā retumis uz brīsniņu pazibēja arī pa īstenam dzintara lielgabalam: piezvanīt pa tālruni uz Ameriku ieskrēja Imka, kas koloniāllaikos bija gandrīz vai politisks noziegums, ieviesās Čaklais ar savu kārtējo ārkārtējo draudzeni, pazibēja Gunārs Piesis…
Visa Rīga ūdenī, bet vonītis — ak vai! — izdzerts sauss. Sakrālais teiciens «pats par savu naudu dzēru» ir aizgājis nebūtībā. Zaļā pūķa slienās ir investēts tudraugu un jūsdraugu čungurs, paziņu čungurs, paziņu paziņu čungurs, un nav vairs neviena, kam šajā nepasakāmajā izmisumā piezvanīt no stacionārā tālruņa.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.