
2024_04_Evija-Puke-Jansone-2.png
Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
***
Gaidot uz interviju mūžībā aizgājušo dzejnieku Andri Ogriņu
Gaidu uz interviju dzejnieku
kā pavasari, kas kavējas.
Klausos tikmēr raidījumu:
«Vissvarīgākā ir mīlestība,»
saka dzejnieks, ko gaidu,
mirkli padomā, pasmaida un piebilst,
«jo tad nebūtu karu.»
«Gribētu nolasīt ko abstraktāku,»
turpina dzejnieks, ko vēl joprojām gaidu,
«tāpēc dzejoļus par karu nelasīšu.»
Šķirsta grāmatiņu —
«Kaut kas jau te par karu ir visu laiku,
jo tas bija un ir aktuāli.»
Kamēr es tā klausos, veros caur logu,
kur debesīm garām peld mākonis
kā stunda šī.
«Man bija vēl dzejoļi,» viņš saka,
«redaktors tos izsvieda, bet nav jau žēl,
lai jau aiziet nebūtībā!»
Lai jau peld stunda šī kā mākonis,
es nodomāju.
«Tukšums,» viņš turpina,
«ir melns un bezgalīgs
un viss tik mazs
iepretī tam…
tam tukšumam.»