Žurnāls Domuzīme, 2024, nr. 2
«Dabiskās» pārkrievošanas vilnis Brežņeva ērā
Kad mūsdienās gadās pieminēt Leonīdu Brežņevu, Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālās komitejas ģenerālsekretāru, un viņa valdīšanas laiku, sarunbiedru sejās pavīd garlaikotība vai smīns. Tomēr Brežņeva varas periodam (1964—1982) raksturīgi arī jauni agresīvas rusifikācijas uzplūdi visās Padomju Savienības republikās.
Galvenais Komunistiskās partijas un padomju vadības bieds okupētajā Latvijā tolaik aizvien ir pašu ideologu pasludinātais t. s. buržuāziskais nacionālisms, kā arī padomju varas leģitimitātes apstrīdēšanas iespēja. Pastāv skaidra izpratne, ka lielākais režīma apdraudējums ir kultūras jomā, tāpēc īpaši uzmana literatūru, teātri, humanitārās zinātnes, pieminekļu aizsardzības un folkloras jomu; novērojama tendence iepriekš apkarotās kultūras izpausmes «piejaucēt», izmantot ideoloģiskiem mērķiem.1
Vairāki nozīmīgi kultūras pārstāvji gadu gaitā būtiski maina savus uzskatus. Imantam Ziedonim, kurš kopš 1962. gada ir Komunistiskās partijas biedrs, 1963. gada krājumā Sirds dinamīts ir, piemēram, dzejolis Ekskavators un pērkons, kurā autors pārcentīgi pauž atbalstu okupācijas varas politikai (pats autors dzejoli neiekļauj 1995. gadā izdoto Rakstu 1. sējumā, kurā no 1963. gada krājuma atlasīta tikai daļa tekstu). Vēlāk Ziedoņa uzskati un to izpausme publicētajos darbos acīmredzami mainās.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, lūdzam autorizēties ar savu epastu vai sociālā tīkla kontu:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties mūsu lasītāju pulkam. Abonējot digitālo žurnālu, saņemsi piekļuvi rakstiem nekavējoties.