Žanete Drone
Šoruden man bieži jautāts – kur esmu pazudusi? Kur palikusi Valsts līderu programma? Kāpēc klusums priekšvēlēšanu laikā?
Nekur neesmu pazudusi, vienkārši manas dzīves ritmu un apvārsni pēdējā gada laikā nosaka audžumeitiņa, kura mūsu ģimenē ienāca tieši pirms gada. Tas ir bijis viens no grūtākajiem gadiem manā dzīvē un vienlaikus gads, kas nesis un joprojām nes lielāko personīgo, emocionālo un garīgo izaugsmi līdz šim.
Man kādreiz bija diezgan viegli “atlaist kontroli”, “paļauties”, “mīlēt bez nosacījumiem”, dodoties lēnā pastaigā pa mežu vai mierīgi sēžot uz meditācijas ķisena. Pavisam cita lieta man izrādījusies spēja 24 stundas diennaktī būt gatavai pieņemt, mīlēt, atteikties no saviem scenārijiem. Jūtos kā pastāvīgā dzīves smilšpapīra iedarbībā un reizēm to pieņemu, bet reizēm ar to iet grūti.
Valsts līderu programma būs 2027. gadā.
Arī politika nekur no manas dzīves nav pazudusi. Gluži pretēji – šis gads man ļāvis politiku piedzīvot no pavisam cita skatpunkta, ļoti praktiskā veidā, savā ģimenē, pieredzēt, kas notiek Latvijas ārpusģimenes aprūpes sistēmā.
Un, līdzīgi kā daudzās citās nozarēs (un it īpaši gribu pieminēt izglītību un mežus) atkal un atkal pamanu vienu un to pašu problēmu sakni, proti, Latvijas politiķiem katastrofāli trūkst spējas un gribas domāt sistēmiski.
Zilonis nav tikai kāja
Viens no Valsts līderu attīstības programmas centrālajiem uzdevumiem ir attīstīt līderus, kuri spēj mācīties. Pīters Senge, pasaulslavena līderības domas autoritāte, uzsver, ka mācīšanās nav vienkārši jaunas informācijas iegūšana. Tā nozīmē milzu lēcienu domāšanā – spēju ieraudzīt, ka es pats ar savu rīcību vai bezdarbību piedalos tās realitātes radīšanā, kuru piedzīvoju. Un, otrkārt, spēju saprast, ka ģimene, organizācija, sabiedrība un valsts ir kompleksas, pretrunīgas sistēmas. Tajās cēloņi un sekas bieži atrodas tālu viens no otra gan laikā, gan telpā, un līdz ar to problēmām nevar piemērot vienkāršus tehniskus risinājumus.
Nav viena iemesla sliktai izglītības kvalitātei, un nav arī viena risinājuma. Nav viena iemesla sabiedrības sašķeltībai, un nav arī viena risinājuma. Nav viena iemesla demogrāfiskajai situācijai, un nav arī viena risinājuma tās uzlabošanai.
Bet, par nelaimi, nenoteiktības un neskaidrības laikos mēs visi kļūstam aizvien bažīgāki par šodienu un rītdienu un no politiķiem arvien biežāk prasām vienkāršas un ātras atbildes, lai tiktu galā ar šīm bažām. Un, par tikpat lielu nožēlu, politiķi mums tās labprāt apsola.
Bet vienkārši un ātri var tikai piešūt pogu. Valsti tā vadīt nevar, jo tā ir kompleksa, pretrunu pilna sistēma.
Ir sajūta, ka lielai daļai politiķu ir viens vienīgs darbarīks – āmurs, tāpēc viņi visur redz tikai naglas. Valsts nav avarējis auto, kuru var iedauzīt atpakaļ formā ar āmuru. Taču ātro risinājumu piedāvātāji gūst atbalstu.
Profesore un ētikas eksperte Skaidrīte Lasmane arī norāda uz šobrīd dominējošo glābēju un solītāju retoriku un iztrūkstošo Latvijas valsts attīstītāju retoriku.
Lai raksturotu nespēju domāt sistēmiski, jau pieminētais Pīters Senge trāpīgi izmanto ziloņa metaforu. Ja valstiska mēroga problēma būtu zilonis, tad ātro risinājumu piedāvātāji paķer ziloņa kāju un rīkojas tā, it kā tā būtu viss zilonis un sola atrisināt demogrāfiskās, ekonomiskās, drošības utt. problēmas.
Latvijas politika ir pilna ar šādām ziloņa kājām.
Viens ziloņa kājas piemērs ir dzimstības veicināšana. Visi runā par to, ka Latvijā dzimst par maz bērnu. Tiek solīti jauni pabalsti, LPV savā programmā sola pat 5000 eiro par bērna laišanu pasaulē. NA savu ģimeņu politikas sadaļu sāk ar vārdiem, ka “Latvijas nākotne ir stipras ģimenes”. Tālāk seko “risinājumi” – pabalsti, mājokļu granti, studiju kredītu dzēšana utt. Tas viss ir svarīgi, bet tā ir tikai daļa no ziloņa.
2025.gadā Latvijā ārpusģimenes aprūpē atradās 5160 bērni. Saskaņā ar SOS bērnu ciematu asociācijas datiem, katru nedēļu no ģimenēm Latvijā tiek izņemti trīs – četri bērni. 5000 eiro liels bērna piedzimšanas pabalsts negarantē, ka bērns piedzims un augs drošā vidē, kur par viņu rūpēsies. Gluži pretēji, tas var kļūt par spēcīgu pamudinājumu tiem, kas pēc bērna laišanas pasaulē par viņu ne vēlēsies, ne spēs parūpēties.
Politiķi kliedz, ka mums vajag vairāk bērnu, bet daudz klusāk vai pat nemaz nerunā par jautājumu – kas notiek ar tiem bērniem, kuri jau ir piedzimuši un kuru ģimenes nespēj par viņiem parūpēties? Lasot partiju programmas, es meklēju šķietami pašsaprotamu lietu – kurš piedāvā vai vismaz domā par sistēmu, lai būtu aizvien mazāk bērnu, kuri jāizņem no ģimenes, jo šo bērnu ir tik daudz!
Vairāk nekā 5000 no vardarbības, novārtā pamešanas un nabadzības izglābtu bērnu ir milzīgs potenciāls Latvijas nākotnei. Vai arī nē – acu pievēršana uz šo bērnu problēmām ar lielu varbūtību nozīmē, ka viņi ies to pašu ceļu, ko viņu vecāki. Jo ar sāpēm, ko rada pamešana, būs jātiek galā, un alkohola pudele, kuru var nopirkt pat benzīntankā (un ko tik asi aizstāvēja šie paši politiķi), nereti kļūst par “risinājumu”. Liepājas teātra dokumentālā izrāde “Gaišās naktis” ir skaudrs pētījums un apliecinājums šādai nolemtībai.
Kurš no politiķiem domā par to, kā pēc iespējas ātrāk pamanīt, ka bērni netiek pienācīgi aprūpēti vai pret viņiem tiek vērsta vardarbība; kā efektīvi palīdzēt vecākiem – jo viņi paši lielākoties ir bijuši līdzīgu situāciju un apstākļu upuri; kā palīdzēt viņiem risināt atkarības un psihiskās veselības problēmas; kā sniegt palīdzību bērnam un strādāt ar visu ģimeni?
Ehh, tas viss ir sarežģīti! Ērtāk un vienkāršāk ir piedāvāt tehnisku risinājumu sistēmiskai problēmai, lai gan šāds risinājums to nekad neatrisinās. Un cilvēki uzķeras!
Ir partijas, kas vienlaikus iestājas par bērnu pabalstu palielināšanu un pret ierobežojumu mazināšanu alkohola tirdzniecībai. Ar vienu roku palīdzam, ar otru – nodzirdām.
Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā publicētajās programmās šādu pilnībā izstrādātu prevencijas ķēdi es neredzu. Viena partija piemin “pareizos” punktus, bet “saukt lietas īstajos vārdos” nav tas pats, kas risināt. Kas un kā agrīni identificēs riska ģimenes? Ko nozīmē “stiprināt sociālo dienestu kapacitāti”? Cik cilvēku tam nepieciešams? Kādi pakalpojumi būs pieejami ģimenei? Kā tiks mērīts rezultāts? Un galu galā – cik tas maksās un no kurienes nāks nauda?
Bet tieši tam būtu jābūt sabiedrības pieprasījumam politiķiem. Nav nozīmes tikai tam, ko jūs palielināsiet, ko samazināsiet un cik naudas dosiet. Svarīgi ir šie jautājumi: kādu sistēmu jūs mēģināsiet mainīt? Kas šajā sistēmā ir problēmu cēloņi? Kā jūsu piedāvātais risinājums ietekmēs pārējās sistēmas daļas? Kādi ir riski? Un kā mēs zināsim, ka pēc četriem gadiem sistēma patiešām ir kļuvusi labāka?
Šis ir skaudrs, bet spilgts piemērs tam, kā viens zilonis – dzimstības veicināšana, ārpusģimenes aprūpe, alkohola pieejamības politika, sociālie dienesti, psihiskās veselības aprūpe, izglītība, mājoklis, nabadzība un vardarbība – tiek sadalīts atsevišķās ziloņa kājās. Katra atsevišķā aspekta atrautam risinājumam ir maza jēga, un dažkārt šādi risinājumi pat var nodarīt vēl lielāku kaitējumu.
Ģimenē, kurā vecākiem ir atņemtas aizgādības tiesības uz trim bērniem, nesen ir piedzimis ceturtais. Tā ir patiesība iz dzīves. Lūk, tā – pabalsti strādā. Dzimstība tiešām pieaug. Bet neviens bērns nedzīvo atsevišķā šo politiku ietekmes sfērā. Viņš dzīvo visā sistēmā vienlaikus.
Spēja ieraudzīt sistēmu ir viena no svarīgākajām politiskās līderības un arī laba vēlētāja kvalitātēm
Tas, ka mūsu atbildība par to, kādā Latvijā vēlamies dzīvot, labākajā gadījumā aprobežojas ar aiziešanu uz vēlēšanām, ir par maz. Arī mums, vēlētājiem, ir jādomā sistēmiski. Kā nākas, ka mēs visu laiku esam neapmierināti ar tiem, kurus paši izraugāmies? Kur mūsu līdzatbilība tajā?
Māra Zālīte ļoti trāpīgi saka: “Saeima un mūsu politiķi ir kā sabiedrības spogulis. Tas ir augsnes paraugs, kas noņemts no kopējā lauka – tautas analīze.”
Vispirms būtu svarīgi saprast, kādas idejas man ir tuvākas – sociāldemokrātiskas, liberālas, konservatīvas, zaļas vai citas, nevis vērtēt pēc principa “šim cilvēkam es ticu”, “šis sauc lietas īstajos vārdos” vai, vēl trakāk, “man viņš baigi patīk”.
Šī gada pētījums "Politiskie spektri Latvijā" atklāja, ka Latvijas sociālo vērtību jautājumos aptuveni puse vēlētāju sliecas liberālā, puse – konservatīvā virzienā. Un vēl interesantāka ir pētījuma atklātā pretruna – vairākums Latvijas iedzīvotāju ekonomikas jautājumos atrodas pa kreisi no centra un vēlas aktīvu labklājības valsti. Taču ievērojamu atbalstu saņem arī politiskie spēki, kuru ekonomiskajā piedāvājumā būtiska vieta ir zemākiem nodokļiem, mazākai birokrātijai un uzņēmējdarbības brīvībai. Tas liek jautāt – cik lielā mērā mēs, balsojot par partiju, vispār apzināmies, kādu ekonomisko politiku tā pārstāv?
Tātad, vispirms idejas, tad raudzīties, kurš politiskais spēks to pārstāv Latvijā. Tad stāties partijā un turēt savu partiju atbildīgu par to, lai apņemšanās tiktu pildītas, lai rīcība būtu ētiska, lai nezustu saikne ar cilvēkiem, kuri politiķiem ir devuši mandātu. Iet uz kongresiem un sanāksmēm, prasīt atbildību, sniegt atgriezenisko saiti, runāt atklāti, atgādināt – jūs esat tautas kalpi.
Un cita starpā varbūt mazāk viņiem jautāsim, kādus labumus viņi mums sola, bet biežāk pajautāsim “Vai jūs vispār redzat ziloni?”
Autore ir līderības terenere un vadības koučs, Valsts Līderu attīstības programmas veidotāja.
