Romana Vitkovska zīmējums
Kad dara kādu darbu, piemēram, trenējas un ieliek tajā milzu resursus – fizisko spēku, naudu, laiku un garīgos pūliņus, bet rezultāti praktiski neaug par spīti resursu patēriņa būtiskam palielinājumam, ir skaidrs, ka šis darbs ir velts.
Darbs ir velts tāpēc, ka nekādi neattaisnojas ieguldītie līdzekļi, un ir jāsaka, ka viss tvaiks ir svilpē. Kā tādam žako papagailim teiktais ir jāatkārto atkal un atkal.
Diemžēl STEM priekšmetu mācīšanās rezultāti, kas atkarīgi no mācību līdzekļiem un skolotāja darba, maz uzlabojas par spīti mācību līdzekļu daudzkārtīgai pārrakstīšanai kopš 1970. gadu beigām līdz šodienai. Vēl trakāk ir, ka problēma “kā mācīt?” tiek papildināta ar “ko mācīt?” mācību satura izmaiņām, tā sagraujot katra konkrētā priekšmeta lietu loģisko secību.
Šo efektu visu augstāk minēto laiku ar spītīgu iecirtību izliekas neievērojam gan skolotāji, gan grāmatu autori, kas nekaunas iekasēt autorhonorārus par 400 gadus un vecākas matemātikas saturu un kvaziplaģiātisku tā interpretāciju. Nevienam izdevējam neienāk prātā izrēķināt no honorāra Eiklīdam, Kardānam, Ņūtonam un citiem ļoti seniem dažādu matemātikas jēdzienu radītājiem un likumsakarību atklājējiem pienākošo. 1960. gadu Kiseļeva algebras vidusskolām un ģeometrijas saturu pārrakstīja n-tās reizes, pieaudzējot ar savu interpretāciju grāmatas biezumu vairākas reizes un saturu padarot daudz mazāk uztveramu un izprotamu.
Par jaunākām klasēm tagad ir īpaši skumīgs stāsts, jo tur tiek sabērta kopā algebra ar ģeometriju un ir novērojama skolēnu liela aritmētiska nespēja, ko rāda mazākās klases beigušie.
Par izpratni tiek plaši runāts, bet nav neviens speciāli veidots mācību līdzeklis, lai tiešām veicinātu izpratnes veidošanos. Tagad ar milzu resursu tēriņiem un skolotāju pūliņiem ir sasniegts līmenis, kad tiek runāts par sekmīgu skolēnu, kas atrisinājis 10% centralizētā eksāmena darba, kas ir ½ no atzīmes “viens” 5 ballu vērtēšanas skalā, par kuru agrāk atstāja uz otru gadu vai atskaitīja no skolas. Tagad viņi ir sekmīgi arī šogad, jo Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ir izrēķinājusi, ka vienkāršāk ir norīt krupi un izsniegt pēc būtības neatbilstošu dokumentu par iegūtu pamata izglītību, nevis mocīties ar vairākiem tūkstošiem potenciālo otrgadnieku. Pirms 2008. gada krīzes par to žurnālā Nedēļa jau rakstīja, bet IZM turpināja vingrinājumu – mazākas prasības, labākas sekmes, tādējādi ar birokrātijas palīdzību devalvēja un joprojām devalvē izglītību apliecinošus dokumentus.
Lai rastu šādu efektu iemeslus un risinājumus, LDDK un Latvijas Izglītības fonds (LIF) 2020. gadā ar LU, RTU un LIZDA piedalīšanos sarīkoja konferenci Quo vadis, Latvijas izglītība?. LDDK, RTU un LIF izveidoja izpratni veicinošu projektu STEAM licejs, ko atbalstīja Saeimas komisija un Valsts prezidents, bet IZM to sekmīgi “noraka”. Pagājušajā gadā matemātikas skolotāji un profesūra rakstīja atklātu vēstuli par lielām kļūdām matemātikas mācīšanā, ko Saeimas Zinātnes, izglītības un kultūras komisijas priekšsēdētāja A.Zariņa-Stūre nodēvēja par matemātiķu savstarpējām cīņām - pati A.Zariņa-Stūre ir ar humanitāro izglītību un nav spējīga izvērtēt problēmas būtību.
Visu minēto var paplašināt ar būtiskām un mazāk būtiskām detaļām, bet rezultātā jau kuru gadu cieš Latvijas tautsaimniecība, jo minētais process notiek jau kopš 2000. gadu sākuma līdz šodienai.
Pusizglītoti absolventi ir nonākuši valsts pārvaldē un uzņēmējdarbībā, kur viņu ieguldījums arī ir pusefektīvs.
Būtu svarīgi saprast, kāpēc daļa uzņēmēju, daļa valsts pārvaldes darbinieku un daļa uzņēmumu darbinieku ļoti vāji atbilst savam statusam. Vēl trakāk ir tas, ka minētais attiecas arī uz politiķiem. Izglītības dēļ tautsaimniecības zaudējumi ir un būs daudz lielāki nekā Šķēles, Lemberga, OIK, Rail Baltica, airBaltic, u.c. radītie.
Apzagt vai pat norakstīt Latvijas nākotni var ar vāju izglītotību, bet par to būtu jāatbild vismaz tās autoriem, kas izglītošanas jomā ir darbojušies pēdējos 10 gadus.
Ja nemaldos, Krimināllikumā ir daži panti par tieša liela kaitējuma nodarīšanu vai valsts izpildvaras un lēmējinstitūcijas maldināšanu, lai savtīgu materiālu interešu dēļ pieņemtu lēmumus, kas kaitē Latvijas tautsaimniecībai/ekonomikai un konkurētspējai.
Kas tad būtu atbildīgi par Latvijas izglītības postu? Te nav ko pieminēt ārvalstis un globālās tendences, jo izglītība ir katras valsts iekšējā lieta. Pēdējos gados ir izskanējuši divu personu vārdi – Zane Oliņa un Dace Namsone. Dace Namsone senāk vadīja mācību līdzekļu digitalizāciju un modernizāciju un no pašiem pirmsākumiem varēja uzkrāt zināšanas par šādu mācību līdzekļu izmantošanas produktivitāti, bet šādi darbi nesekoja. Vispār tas būtu darbs Valsts kontrolei - pārbaudīt IZM ES līdzekļu izmantošanas lietderību un produktivitāti. Namsone turpina savu amata attīstību ar LU Starpnozaru izglītības inovāciju centra vadību, kur, pēc iepriekšējās pieredzes, atkal tvaiks varētu būt svilpē.
Toties Zane Oliņa no ASV publiskās izglītības paņēma daļu kompetenču izglītības, arī no britiem un somiem paņēma kādu daļu viņu izglītības sistēmas, kā arī pielika klāt pašas radīto. Visu šo konglomerātu nosauca par Skola 2030 un ar IZM palīdzību praktiski bez pārbaudes uzlika Latvijai par obligātu visos līmeņos. Tika teikts, ka kompetenču izglītība izmantota ilgākā laikā, bijušas konferences un iegūtas pozitīvas atsauksmes. Toties augstāk minēto konglomerātu, kas ir eklektisks veidojums – Skola 2030, nekad nav zinātniski pietiekami plaši izpētīts, nav kārtīgi notestēts un pārbaudīta tā efektivitāte. Tāpat nav paskaidrots, kāpēc kompetenču izglītība tika ņemta no tādu valstu prakses, kas bija OECD mērījumu vidusdaļā, nevis līderos. Tas atkal no žako papagaiļa repertuāra, jo IZM tā arī nav komentējusi Oliņas atvilktās izglītības versijas ieviešanu bez nopietnas izpētes, par ko ir atbildīga tieši IZM.
Oliņa sevi pozicionē kā izglītības eksperti, bet darbi par to neliecina. Vairāku gadu Skola 2030 darbības ļoti vājie rezultāti un iepriekš minētā matemātiķu vēstule rāda, ka viss projekts Skola 2030 bija ES naudas apguvei, tāpat kā agrāk jaunu mācību grāmatu rakstīšana honorāru dēļ.
Šie divi tantuki – Oliņa un Namsone - labi zināja, ko dara, jo viņu izglītība un prakse deva pietiekamas zināšanas un pieredzi, lai pamanītu pašu sadarītā bezjēdzību. Tāpat mācību līdzekļu mazo efektivitāti varēja novērot pietiekami ilgu laiku, lai saprastu, ka esošā pieeja ir nederīga. Tantuki toties ar milzu spītību realizēja savus projektus un cītīgi sekmēja visa cita noraidīšanu. Šeit nu būtu jāsāk pētīt ļaunprātības pazīmju esamību, jo par totāliem nezinīšiem tantukus kvalificēt nekādi nevar.
Ir jābūt notikušam kaut kam ļoti nozīmīgam, lai skolotāji un profesūra sāktu rakstīt atklātas vēstules par profesionāliem jautājumiem.
Skola 2030 ietekmētās mācību satura un metožu izmaiņas praktiski prasīja kropļot matemātikas būtību un skolotājiem iet pret matemātikas teorijas uzbūvi.
Mācīt skolēniem kropli un kroplu matemātiku viņiem aizliedza iegūtā izglītība un sirdsapziņa, bet pusizglītoti politiķi un tādi paši jaunās ģenerācijas skolotāji to negribēja un nevarēja saprast. Jau labu laiku LU Izglītības, zinātņu un psiholoģijas fakultātē programma studentiem paredz daudz par maz lekciju stundu viņu izvēlētajā priekšmetā, ko mācīs, lai viņi varētu spriest par matemātiku kā priekšmetu un tās novirzieniem. Pati programma ir par vienkāršu un īsu. Potenciālo pedagogu (skolu absolventu) sagatavotība un spējas ir tālu no spējas turpmāk kārtīgi apgūt pašu izvēlēto priekšmetu nepieciešamajā apjomā.
Agrāk matemātikas skolotājiem trīs gadus bija kopīgas lekcijas ar pārējiem matemātiku studējošiem un pēc tam ar pedagoģiju saistīto zināšanu apguve, kas garantēja, ka skolotāji savu mācāmo priekšmetu zināja, nevis bija tikai apgrābstījuši. Diemžēl tagad vairāk kā jebkad tautsaimniecības attīstība un Latvijas konkurētspēja ir atkarīga no paplašinātām matemātikas, sevišķi ekonomikas matemātisko metožu un citu STEM priekšmetu zināšanām, bet diviem tantukiem ir izdevies nevadāmos IZM, valdības un Saeimas greizos ratus ievilkt purvā.
Autors ir Latvijas Izglītības fonda valdes loceklis
Ref. Artis Buks: Neveiksmīgais eksperiments. Par izglītības reformu Krievijā pirms 100 gadiem. Žurnāls "Domuzīme" Nr. 5, 2022, lpp. 57-61