Psihoterapijas regulējumam Latvijā jābūt starpdisciplināram

Saskaņā ar Veselības ministrijas un Nacionālā psihiskās veselības centra (NPVC) Zinātniskā institūta psihiskās veselības jomā īstenotā projekta “Latvijā spēkā esošo psihologu, psihoterapeitu un psihoterapijas speciālistu pakalpojumu sniegšanas kārtības izvērtējums un priekšlikumu izstrāde tās pilnveidei” rezultātā tapušo ekspertu ziņojumu, Latvijā patlaban tiek gatavotas būtiskas izmaiņas psihoterapijas profesionālajā regulējumā. Tās paredz psihoterapeita profesijas sasaisti tikai ar ārstniecības personas statusu, izmaiņas apmācības un sertifikācijas sistēmā, kā arī psihoterapijas virzienu loka sašaurināšanu. Tās nav tikai tehniskas izmaiņas – kopējais rezultāts var būt līdzšinējās psihoterapijas sistēmas būtiska pārveidošana. Savukārt pats reformu process līdz šim bez nozares pilnvērtīgas iesaistes ir tāls no demokrātiskas valsts principiem.

Latvijas Psihoterapijas biedrība (LPB) publiski paziņotajā ekspertu gala ziņojumā konstatējusi virkni nepilnību, par ko tai ir iebildumi – izmaiņas paredz psihoterapijas profesiju nosaukumu maiņu, profesiju turpmāk rezervējot tikai ārstniecības personām, apmācības un sertifikācijas sistēmas būtisku maiņu, psihoterapijas virzienu loka sašaurināšanu līdz atsevišķām metodēm, kas nav atsevišķas tehniskas izmaiņas. 

Nepilnīgs skatījums rada maldīgu priekšstatu

Darba grupas ziņojumā LPB sertifikācijas sistēma kritizēta kā maldinoša, taču maldinošs ir stereotips, ka visi psihoterapijas speciālisti būtu ārstniecības personas. Šāds secinājums sajauc divas atšķirīgas profesionālās sistēmas. LPB ir sava profesionālā sertifikācijas un resertifikācijas sistēma, ar kuru tiek apliecināta psihoterapijas speciālista atbilstība noteiktām izglītības, profesionālās prakses, supervīzijas, tālākizglītības un ētikas prasībām. LPB izsniegts sertifikāts pats par sevi nepiešķir un neapliecina ārsta vai ārstniecības personas statusu, un LPB uz šādu statusu arī nepretendē. Savukārt, personām, kuras darbojas Ārstniecības likuma pakļautībā, tostarp ārstiem psihoterapeitiem, ir sava normatīvajos aktos noteikta sertifikācijas sistēma. Tādēļ risinājumam būtu jābūt nevis vienas sertifikācijas sistēmas noliegšanai, bet skaidrai abu profesionālo ceļu nošķiršanai, lai arī sabiedrībai būtu nepārprotami saprotams, kādā statusā un kāda regulējuma ietvaros konkrētais speciālists darbojas.

Tāpat ziņojumā nav pietiekami izvērtēta psihoterapijas vieta Eiropas profesionālajā telpā, nav vērtēta psihoterapijas starpdisciplinārā būtība, nav pamatota psihoterapijas virzienu loka sašaurināšana līdz atsevišķām metodēm, nav izvērtēta sertifikācijas sistēmas maiņa, nav izvērtēta tiesiskā paļāvība, nav veikts pilnīgs un kopējs samērīguma izvērtējums. LPB ir iebildumi par reformas sagatavošanas procesu, kurā nav ievērots pilnvērtīgas profesionālās līdzdalības princips, nav ievērots labas pārvaldības princips, nav ievērots labas likumdošanas princips, nav nodrošināta ES Direktīvā 2018/958 paredzētā ieinteresēto personu iesaiste.

Pirms šādas reformas īstenošanas ir būtiski skaidri definēt, kādu psihoterapijas modeli Latvija vēlas veidot. Latvijas Psihoterapijas biedrības ieskatā tam jābūt divu ceļu modelim: psihoterapijai ārstniecības procesā un psihoterapijai ārpus ārstniecības – cilvēkiem, kuriem nepieciešams profesionāls psihoterapeitisks atbalsts, bet nav nepieciešama medicīniska ārstēšana. Šāds modelis nav pretrunā ar psihoterapijas būtību. Gluži pretēji – tas atbilst psihoterapijas starpdisciplinārajai izpratnei Eiropā.

Psihoterapija nav reducējama uz ārstniecību

Psihoterapija Eiropā ilgstoši tiek uztverta kā patstāvīga, starpdisciplināra profesionālā joma starp medicīnu, psiholoģiju un sociālo sfēru. Eiropas Psihoterapijas asociācijas Strasbūras deklarācija to raksturo kā neatkarīgu zinātnisku disciplīnu un profesiju, atzīstot dažādu psihoterapeitisko metožu daudzveidību.

Psihoterapijas profesijas rezervēšana tikai ārstniecības personām būtu būtiska profesionālā modeļa maiņa. Pirms šāda lēmuma jānoskaidro, kuri uzdevumi objektīvi prasa ārstniecības personas kvalifikāciju, vai nepieciešamās zināšanas jau tiek iegūtas psihoterapijas apmācībā un vai drošības mērķus nevar sasniegt, saglabājot starpdisciplināru modeli.

Cilvēkam nav vienmēr jābūt slimam, lai viņam būtu vajadzīga psihoterapija. Ārstējošā psihoterapija nepieciešama cilvēkiem ar veselības traucējumiem ārstniecības procesā, savukārt psihoterapija ārpus ārstniecības – cilvēkiem, kuri meklē profesionālu palīdzību psihiskās labklājības, funkcionēšanas un dzīves kvalitātes stiprināšanai. Abas jomas ir papildinošas, nevis konkurējošas.

Profesijas sašaurināšana nevar nodrošināt kvalitāti

Viens no būtiskākajiem argumentiem stingrākām prasībām psihoterapijā ir pakalpojumu saņēmēju drošība. Tieši tās nodrošināšanai nedrīkst psihoterapiju reducēt tikai uz ārstniecību. Latvijā jau ilgstoši pastāv profesionāla sertifikācijas sistēma. LPB kopš 1997. gada darbojas kā profesionāla organizācija, bet kopš 1998. gada ir Eiropas Psihoterapijas asociācijas dalīborganizācija, nodrošinot apmācības kvalitāti, sertifikāciju, ētikas, supervīzijas un tālākizglītības sistēmu.

Tāpēc pirms sertifikācijas modeļa maiņas nepieciešams izvērtēt, kādi konkrēti trūkumi tajā konstatēti un ar kādiem pierādījumiem pamatots secinājums, ka funkciju nodošana citai institūcijai uzlabos kvalitāti. Nepieciešams salīdzinošs, pierādījumos balstīts, pamatojums.

Tas attiecas arī uz psihoterapijas metodēm. Eiropas profesionālajā vidē būtiska ir pieeju un metožu daudzveidība, un Strasbūras deklarācija paredz psihoterapeitisko metožu plurālismu. Ja Latvijā virzienu loks tiek sašaurināts, tam jābūt pamatotam ar skaidriem profesionāliem un zinātniskiem kritērijiem. Jābūt saprotamam, kāpēc konkrēti virzieni tiek atzīti, bet citi – ne, un kā analizēti efektivitātes un drošības dati.

Īstenojot NPVC ziņojuma rekomendācijas minēto, daļai sertificēto profesionāļu var tikt ierobežota darbība, bet vairāki psihoterapijas virzieni var vairs netikt atzīti, savukārt LPB nav tikusi pilnvērtīgi iesaistīta reformas apspriešanā, lai gan tās rīcībā ir informācija par apmācības standartiem, sertifikāciju, supervīziju, profesionālo ētiku un dažādu virzienu prasībām.

Tas nav tikai komunikācijas jautājums. Labas pārvaldības un demokrātiskas likumdošanas princips paredz, ka pirms būtiskām izmaiņām jāuzklausa tieši skartās personas un organizācijas un jāizvērtē reformas sekas. Tāpat jāvērtē regulējuma nepieciešamība un samērīgums, tostarp tā ietekme uz profesiju un pakalpojumu saņēmējiem.

Latviju nedrīkst ideoloģiski izolēt

Psihoterapijas regulējuma pilnveide Latvijā ir nepieciešama, taču tās mērķim vajadzētu būt nevis psihoterapijas sašaurināšanai, bet kvalitatīvas, drošas un pieejamas palīdzības nodrošināšanai. Atbilstoši Eiropas praksei visiem psihoterapijas klientiem nav jābūt slimniekiem vai pacientiem, tāpēc Latvijā būtu jāattīsta divu ceļu modelis, kurš ļauj skaidrāk noteikt profesionālās darbības robežas un saglabāt psihoterapijas starpdisciplināro būtību. Latvijas izvēlei jābūt balstītai pilnīgā profesionālā izvērtējumā, Eiropas profesionālajā pieredzē un samērīgā regulējumā. Nozares profesionālajiem pārstāvjiem šajā procesā jābūt pie viena galda ar lēmumu pieņēmējiem.

Reorganizējot psihoterapijas regulējumu, lēmumu nevar pieņemt izolēti un bez izpratnes par līdzšinējo profesionālo sistēmu, Eiropas standartiem un reformas sekām. Jo būtiskāk valsts atkāpjas no ilgstoši pastāvējuša profesionālā modeļa, jo rūpīgāk jāpamato šādas atkāpes nepieciešamība un sekas.

Tā kā līdzšinējā reformas apspriedes gaitā netika iesaistīta Latvijas Psihoterapijas biedrība, kura Latvijā 28 gadus pārstāvējusi attiecīgo Eiropas profesionālo sistēmu un ilgstoši uzturējusi apmācības kvalitāti un sertifikācijas standartus, nav pamata uzskatīt, ka lēmuma pieņēmēja rīcībā ir bijusi pilnīga profesionālā informācija vai ka reformas nepieciešamība un samērīgums ir izvērtēti atbilstoši labas pārvaldības un labas likumdošanas principiem. 

Autore ir Latvijas Psihoterapijas biedrības valdes priekšsēdētāja.