Edvīns Raups
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Visu laiku šī pazīstamā sajūta, ka esi ceļā — ja ne tiešā, tad pārnestā nozīmē, taču, kāda vai uz kurieni šī pārnese ir, ne vienmēr top tūlīt skaidrs. Izbraucot no valsts, nekas daudz jau nemainās, katrā ziņā valstiski gandrīz nekas nemainās, ja nu vienīgi tu pats no attāluma kaut ko ieraugi citām acīm.
Nedrīkst arī pārāk ilgi aizkavēties viesnīcas numuriņā, tad sāk mocīt nīkšanas kaite, tā izpaužas kā nieze, piemēram, dziļi sirdī, un tu zini, ka vienīgās zāles ir apaut kājas un doties prom — vai pretī —, piemēram, tuvāk okeānam, jo tas ir gana liels, un lielas lietas parasti mani iedvesmo, tāpēc es izmantoju 21. gadsimta priekšrocības un ar liftu nobraucu pa klinti lejā, lai pēc īsa brīža nostātos plašo ūdeņu priekšā un, gluži dabiski, justos tieši tāpat kā tālē mirdzošā ainava — pēc ilgas gaidīšanas guļus horizonts bija izslējies vertikāli un zumēja kā aizskarta ģitāras stīga.
