Osvalds Zebris
Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 2
Uz melna galdiņa blakus gultai stāv Ilmāra Zvirgzda tulkotais Karlo Levi romāns Kristus apstājās pie Eboli (Aminori), zem grāmatas pabāzts telefona lādētāja vads. Sācies ikvakara rituāls, kurā parasti soļoju šādi: Delfi, Facebook, Instagram, atkal Delfi, iespējams, Lsm.lv vai vēl kāda vietne. Un tad līdz iemigšanai — grāmata. Mans grāmatlaiks ir sarucis par kādām 3—4 stundām nedēļā, jo tās es ļauju aprīt ekrānam.
Par lasīšanas vērtīgumu skandē tuvu un tālu. Nacionālā bibliotēka pērnruden aicināja parakstīt Rīgas manifestu Tiesības uz lasīšanu, uzsverot lasīšanas un kritiskās domāšanas nozīmīgumu. Jo piecus gadsimtus pēc pirmo tekstu iespiešanas latviešu valodā, kam vēlākajos gadsimtos sekoja pirmās bibliotēkas, tulkojumi un uzplauka oriģinālliteratūra, grāmatai mūsu mājās un dzīvē nu vairs nav vietas.
