Roberts Ernests Levics. Publicitātes attēls.
Mēs dzīvojam laikā, kad sabiedrības uzticēšanās vairs netiek dota avansā. Tā ir jānopelna. Ne ar skaļiem saukļiem, ne ar skaistām preses konferencēm, ne ar solījumiem “mēs visu kontrolējam”, bet ar pierādāmiem faktiem, atvērtiem datiem un iespēju ikvienam pašam pārliecināties, kas patiesībā notiek.
Demokrātijā uzticēšanās nekad nav bijusi pašsaprotama. Taču digitālajā laikmetā tā pirmo reizi kļūst arī izmērāma. Kad runa ir par mākslīgo intelektu, diskusija gandrīz vienmēr sākas ar riskiem – dezinformāciju, viltojumiem, darba vietu izzušanu. Tas viss ir svarīgi. Taču šajā sarunā gandrīz nepamanīta paliek otra mākslīgā intelekta seja – tā spēja padarīt demokrātiskos procesus atvērtākus, pārskatāmākus un sabiedrībai vieglāk kontrolējamus.
Divas mākslīgā intelekta sejas politikā
Bet par kuru tieši mākslīgo intelektu šeit ir runa? Politiskās reklāmas kontekstā tam šodien ir divas pilnīgi atšķirīgas sejas, un tās nedrīkst sajaukt.
Pirmā – mākslīgais intelekts kā reklāmas radītājs. Tas ir instrumentu komplekts, ar ko var ģenerēt sintētiskus video, balsis un attēlus – arī tādus, kas attēlo politiķus sakām to, ko viņi nekad nav sacījuši. Tieši šī seja pēdējos gadus modina lielāko trauksmi, un regulatori sāk reaģēt. Eiropas Savienībā no 2026. gada 2. augusta spēkā stājas AI Akta 50. panta prasība – jeb manipulēts politiski nozīmīgs saturs jāapzīmē kā AI radīts, neatkarīgi no nodoma maldināt, ar soda naudām līdz 15 miljoniem eiro vai 3% no uzņēmuma globālā apgrozījuma. ASV šobrīd vairāk nekā 30 štatu pieņēmuši likumus, kas prasa brīdinājuma uzrakstu uz AI manipulētām vēlēšanu reklāmām – kaut federālā līmenī Federālā vēlēšanu komisija līdz šim nav spējusi vienoties par kopīgiem noteikumiem, un regulējuma robs paliek atvērts.
Otrā mākslīgā intelekta seja ir pilnīgi cita – tas ir nevis reklāmas radītājs, bet reklāmas tirgus skatītājs. AI, kas neraksta vēstījumus, bet tos atpazīst, uzskaita un padara redzamus ikvienam. Šī otrā seja regulējumā vēl gandrīz nav parādījusies – likumdevēji visā pasaulē pagaidām risina, kā apzīmēt mākslīgā intelekta radīto saturu, nevis to, kā mākslīgo intelektu izmantot, lai sabiedrība redzētu visu reklāmas tirgu kopumā.
Tieši šeit ir problēma, un tieši šeit ir telpa risinājumam. Pasaule jau mācās apzīmēt mākslīgā intelekta radītos viltojumus. Bet gandrīz neviena valsts vēl nav sistemātiski izmantojusi to pašu tehnoloģiju, lai sabiedrībai dotu rīku, ar ko sekot līdzi visam politiskās reklāmas tirgum – nevis tikai atsevišķam viltotam klipam, bet kopējai naudas un vēstījumu plūsmai.
Uzticēšanās krustcelēs
Starptautiskie pētījumi rāda, ka uzticēšanās institūcijām ir trausla. OECD 2024. gada pētījumā tikai 39% aptaujāto 30 OECD valstīs pauda uzticēšanos savas valsts valdībai, un tikai 41% uzskatīja, ka valdība lēmumu pieņemšanā izmanto labākos pieejamos pierādījumus. Cilvēki neprasa tikai godīgumu – viņi prasa pierādījumus. Citiem vārdiem – uzticēšanās pamazām pāriet no emocijām uz datiem.
Vai mēs patiešām vēlamies dzīvot sabiedrībā, kur uzticēšanās balstās uz solījumiem, nevis pārbaudāmiem faktiem?
Arī “Edelman Trust Barometer” dati rāda, ka mākslīgais intelekts pats atrodas uzticēšanās krustcelēs. Sabiedrība nav gatava akli ticēt tehnoloģijām, bet ir gatava tām uzticēties, ja tās ir saprotamas, caurspīdīgas un kalpo sabiedriskam labumam. Tāpēc jautājums vairs nav – vai mēs izmantosim mākslīgo intelektu? Jautājums ir – kam tas kalpos.
Un Latvija šajā ziņā nav viena ar ideju izmantot AI sabiedrības labā plašāk par reklāmas tirgu. Dažādas valstis mākslīgo intelektu izmanto atšķirīgi – Singapūrā tas palīdz identificēt korupcijas riskus valsts pārvaldē, Igaunijā tas tiek integrēts valsts pakalpojumos. Taču tieši politiskās reklāmas tirgus pārskatāmībā – nevis atsevišķu viltojumu apzīmēšanā, bet visas kampaņu naudas plūsmas redzamībā – šis lauks lielā mērā ir tukšs. Tā ir telpa, kurā maza valsts var kļūt par pirmo, nevis sekot lielajiem.
Kāpēc “melnā kaste” ilgi turējās
Politiskā reklāma ir labs piemērs tam, kāpēc caurspīdīgums līdz šim bijis tikai teorija. Vēlēšanu laikā ēterā un publiskajā telpā ienāk milzīgs daudzums vēstījumu, un katrs cīnās par uzmanību. Vēlētājam ir tiesības zināt ne tikai to, ko viņam saka, bet arī – kas, cik bieži un par kādu naudu mēģina viņu pārliecināt.
Eiropas Savienība šajā virzienā jau virzās – jaunais regulējums par politiskās reklāmas caurspīdīgumu paredz lielāku atklātību, tostarp publisku tiešsaistes politisko reklāmu repozitoriju. Taču regulējums viens pats nav pietiekams. Likums bez tehnoloģijas bieži ir kā ceļazīme bez ceļa – tas rāda virzienu, bet ne vienmēr ļauj tur nokļūt. Radio ēters šeit ir spilgts piemērs: to fiziski nav iespējams manuāli uzraudzīt 24 stundas diennaktī visās stacijās vienlaikus. Tieši šādos apstākļos pieaug nepieciešamība pēc tehnoloģijām, kas sabiedrībai ļauj sekot politiskās reklāmas aktivitātei daudz atvērtāk nekā līdz šim.
Tas vairs nav nākotnes scenārijs. Arī Latvijā šāda pieeja jau sāk darboties praksē. Pirms nedēļas tehnoloģiju uzņēmums “Spotwise” publiskoja bezmaksas platformu, kurā ikviens var reāllaikā sekot līdzi politisko reklāmu aktivitātei radio ēterā priekšvēlēšanu aģitācijas periodā – cik reklāmu skanējušas, kurās stacijās, kādā valodā un par kādu aplēsto summu. Tas, kas līdz šim bija pieejams tikai ierobežotam lokam ar pieejām dārgiem monitoringa pakalpojumiem, tagad ir vienā tīmekļa vietnē, ko var atvērt ikviens vēlētājs.
Maza valsts priekšrocība
Latvijai šeit ir iespēja būt nevis vērotājai, bet piemēram. Maza valsts nevar vienmēr konkurēt ar lieliem budžetiem, bet tā var konkurēt ar gudriem risinājumiem. Mēs nevaram nodrošināt simtiem cilvēku armiju, kas manuāli uzrauga katru ētera minūti – bet mēs varam izmantot tehnoloģiju, kas to dara ātri, sistemātiski un pārskatāmi.
Tas attiecas ne tikai uz politisko reklāmu. Tas attiecas arī uz publiskajiem iepirkumiem, valsts komunikāciju, mediju telpu, dezinformācijas atpazīšanu un interešu konfliktu risku kartēšanu. Mazām valstīm reti izdodas būt lielākajām. Taču tās var būt pirmās.
Protams, neviena AI sistēma nav nekļūdīga. Automātiski aprēķini var atšķirties no faktiskajiem datiem, tādēļ šādi rīki nevar aizstāt ne žurnālistus, ne uzraugošās institūcijas. Tie papildina cilvēka darbu, nevis to aizvieto – tās ir labākas acis, nevis jaunas acis to vietā.
Taču atteikšanās no tehnoloģijas tikai tāpēc, ka tā nav perfekta, būtu kā atteikšanās no uguns, jo ar to var apdedzināties. Nepilnīgi, bet publiski pieejami dati ir labāki par pilnīgu tumsu, kurā līdz šim dzīvojām.
Autors ir Spotwise dibinātājs.
