Jānis Krēsliņš (no kreisās). Foto no privāta arhīva
Mēdz teikt, ka skolēni labākos skolotājus pa īstam novērtē tikai tad, kad pabeiguši mācības. Atskatoties pagātnē uz savām skolas gaitām, varu tam pilnībā piekrist.
17. februārī 96 gadu vecumā aizsaulē aizgāja mans latviešu vidusskolas Ņujorkā skolotājs, vēstures un mākslas vēstures pētnieks, bibliogrāfs un dzejnieks Jānis Krēsliņš. Sērojot par inteliģentā pasniedzēja nāvi, atcerējos par visiem skolotājiem, kuri veidojuši manu raksturu un latvietību. Un arī aizdomājos, kā saraustītā mācīšanās pandēmijas laikā ietekmēs šodienas skolēnu attiecības ar viņu skolotājiem.
Neņemšos salīdzināt skolotāja pienesumu pēckara brīvprātīgā trimdas skolā un šodienas vispārizglītojošajā mācību iestādē. Tās nav salīdzināmas lietas. Es piedzimu Ņujorkā pusotru desmitgadi pēc Otrā pasaules kara beigām. Mana vecmāmiņa kopā ar trīs bērniem ASV lielākajā pilsētā 1950. gadā bija ieradusies no bēgļu nometnes. Viņa bija devusies bēgļu gaitās, jo vectēvu, Latvijas armijas virsnieku, no Litenes izsūtīja uz Sibīriju, pārējo ģimeni, visticamāk, gaidītu tāds pat liktenis.
