Kādas tu iedomājies savas vecumdienas? Stereotipisku ainiņu ar sirmgalvjiem pie jūras vai ilgi gaidītu mierīgu dzīvi savā lauku īpašumā? Vai tomēr aktīvu profesionālo un sabiedrisko dzīvi pilsētas centrā un labi iemītu taciņu uz operu? Jebkurā gadījumā, visticamāk, priekšstats ir pozitīvs. Citādi nemaz nevarētu būt, jo dzīves fināls ir kā vainagojums visiem iepriekšējiem pūliņiem.
Tomēr, veidojot žurnālu par aktuālajām tendencēm un mēģinot saprast, kas mūs patiešām gaida nākotnē, nonācām pie gana skarbas atziņas — nenoteiktība un milzīgu pārmaiņu nojausma kā bieza migla ir apņēmusi gandrīz visas dzīves jomas. Tiktāl, ka šķiet — nevienam vairs nav apsolīta ne iespēja šūpot kājas jūras krastā, jo būs jāstrādā līdz sirmam vecumam, ne savas privātmājas terase seismisku ģeopolitisko pārmaiņu dēļ. Un pat ne pats jūras krasts, ja nemainīsim patērnieciskos paradumus.
