Žurnāls Domuzīme, 2026, nr. 1
Domājot par latviešu valodas taku, pa kuru paši ikdienā staigājam, gribot negribot sāku domāt metaforās. Nebūdama kvēla sporta fane (izņemot obligātās sporta pārraides, kad mūsējie tiek kārdinoši tuvu kādai medaļai), tomēr neviļus aizdomājos par latviešu valodu kā sportu un Latvijas sabiedrību kā sportistiem — gan olimpiešiem, gan tiem, kas ikdienā nodarbojas ar fiziskām aktivitātēm. Arī valoda ir muskulis, kas jātrenē, tāpēc aktuāls paliek jautājums: kādas intensitātes treniņu plānu izvēlēsimies šī muskuļa attīstībai šogad un turpmāk?
Katrs vingrinājums sākas ar pareizu stāju. Sporta nodarbībās ikreiz tiek atgādināts —nenokar galvu, sasprindzini vēderu un, pats svarīgākais, neaizmirsti elpot! Man patīk doma, ka zinātne ir valodas skābeklis, bet mēs esam tās ķermenis, un, lai nestu valodu, nepieciešams spēcīgs mugurkauls. Latviešu valodnieki, kas, par spīti skābekļa trūkumam, turpina ieguldīt laiku un pūliņus valodas uzraudzīšanā, patiesi ir apbrīnojami. Es novēlu (jo ar cerību var būt par maz), lai mūsu centieni nepaliek nepamanīti un arī valsts valodas pētījumiem pietiek vietas nacionālajos attīstības plānos un citos dokumentos. Tikmēr sabiedrībai derētu ieskatīties spogulī, lai izlīdzinātu kūkumu savā valodas lietojumā, nevis lieki vārītos par «sniegvilksni» vai jauniešu sarunu trolejbusā.
