Ēriks Lindenmanns. Publicitātes foto.
Septembra sākumā Rēzeknē norisinājās viens no apjomīgākajiem militārās nozares forumiem Latvijā , kurā piedalījās vairāk nekā 150 dalībnieku no 19 valstīm un ap 120 Latvijas uzņēmumu, kas piedāvā dronus, pretdronu detekciju, sakarus, sensorus un enerģijas risinājumus. Aizsardzības ministrija šim notikumam bija kā līdzorganizators, bet lielā daļa šo tehnoloģiju ir divējāda lietojuma preces, un to lietotājs miera laikā un krīzē nav tikai armija.
Tās ir pašvaldības, kam jāsargā slimnīcas, ūdensapgāde un noturības punkti. Tā ir Iekšlietu ministrija (IeM) ar Valsts policiju, Valsts robežsardzi un glābšanas dienestu. Tie ir enerģētikas un sakaru operatori.
Droni bojājumu apsekošanai, pretdronu detekcija pie slimnīcām un apakšstacijām, rezerves sakari un mobilā enerģija, tas viss ir tā pati industrija, kas bija pārstāvēta forumā Rēzeknē. Taču šo civilo pircēju tur praktiski nebija. Šodien katrs dienests iepērk iekārtas atsevišķi. Robežsardzei ir savas pretdronu sistēmas, Valsts policija dronus iepirka savā atsevišķā konkursā, pašvaldībām vienotu prasību nav vispār. Rezultāts ir sadrumstalotas iegādes, nesavietojamas sistēmas un tehnoloģijas. Krīzē šīm sistēmām būs jāstrādā vienā sinerģiskā tīklā, un šodien neviens nezina, vai tās to spēs.
AM un IeM kopā ar Krīzes vadības centru vajadzētu izveidot vienotu nacionālo prasību katalogu divējāda lietojuma tehnoloģijām civilajai noturībai, kā, piemēram, detekcijai, sakariem, enerģijai, situācijas apzināšanai. Uz tā pamata VALIC slēgt centralizētus ietvarlīgumus, no kuriem var iepirkt arī pašvaldības un IeM dienesti. Ikgadējās 72 stundu noturības mācībās iekļaut pašvaldības, IeM dienestus un industriju, lai civilās sistēmas testē kopā ar NBS.
Un uz nākamo divējāda lietojuma forumu ar Ekonomikas ministrijas un LIAA starpniecību aicinātu pašvaldību un IeM iepirkumu speciālistus kā pircējus, nevis viesus.
Lai vajadzība nepazūd ceļā līdz specifikācijai
Visaptverošāka pieeja un ciešāka starpdiscplinārā sadarbība militāro un divējāda pielietojuma tehnoloģiju iegādē būtu nepieciešama arī iepirkumu procedūrā. Tā vietā, lai iepirkums precīzi atbildētu NBS identificētajai vajadzībai, tas praksē reizēm pārtop vispārīgā vai neatbilstoši definētā prasību kopumā.
Rezultātā tiek iepirkti risinājumi, kas formāli atbilst konkursam, bet nav pietiekami efektīvi praktiskai lietošanai. Pārstāvot nozares privāto sektoru, ne reizi vien esmu redzējis iepirkumus, kuros tehniskā specifikācija neatbilst faktiskajām vajadzībām: prasības nav precīzas vai ir atrautas no tehnoloģiju attīstības un paredzētā pielietojuma.
Iemesli var būt dažādi, bet šovasar publiskajā telpā izskanēja strīds par to, vai pretdronu sistēmām laikus iegādāta atbilstoša munīcija. Neatkarīgi no tā, kuram šajā strīdā ir taisnība, pats fakts, ka sabiedrībai nav skaidras atbildes, rāda problēmu: iegādes pilnīgums un pārbaude praksē nav caurskatāma. Pašreizējos apstākļos šādas situācijas nevaram atļauties.
Potenciālais risinājums būtu ieviest vienkāršu soli, kas paredz, ka VALIC un NBS katrā tehnoloģiju iepirkumā virs noteikta sliekšņa veic obligātu praktisko pārbaudi pirms specifikācijas galīgās apstiprināšanas un pieņemšanas testu pēc piegādes. Šāds filtrs neprasa daudz, bet tas var būt kritiski svarīgs Latvijas drošībai.
Uz Latvijas noturības un aizsardzības stiprināšu ir jāraugās kā uz starpdisciplināru procesu, kur vienotā organismā jāsadarbojas kā minimums Aizsardzības, Iekšlietu un Satiksmes ministrijām. Varbūt metoties iekšā Latvijas aizsardzības būvēšanā, mums ir jāpasper solis atpakaļ, jānovērtē kopskats un jāsper mērķtiecīgi, pārdomāti soļi. Pretējā gadījumā risks ir attapties situācijā, kur labā roka nezina, ko dara kreisā.
Autors ir SIA LAT Defence stratēģiskās attīstības vadītājs.
