«Kas ir sliktākais, kas varētu notikt? Nāksies pastrādāt citur un atdot kredītu? Bet, ja izdodas, cik tad ir forši!» Foto — TUESI.LV
Beķerejas saimnieks
Viņš runā un kustas ļoti ātri, nodomāju, vērojot uzņēmēju Sandri Štālu (27). «Jā, arī ēdu es ātri. Laika vienmēr trūkst,» viņš smejas. Maija beigās aprit četri gadi, kopš Aizputē puisis atvēra Beķereju-SS. Trešdienas rītā tajā valda patīkams miers, ko ik pa laikam pārtrauc durvju zvaniņš, ienācis apmeklētājs. Sandris veikli pārvietojas no nomaļā galdiņa, pie kura notiek mūsu saruna, līdz kasei un atpakaļ. Ar katru pircēju drusku aprunājas un iesaka, kas garšīgāks.
Pēc Aizputes vidusskolas beigšanas Sandris četrus gadus Latvijas Universitātē studēja ekonomiku, taču galvaspilsētā neiedzīvojās. «Man tā drūzma nepatīk,» par dzīvi Rīgā saka Sandris. Beidzot augstskolu, viņam bija iespēja palikt Rīgā un strādāt bankā. «Bet par to naudu, ko man tur solīja, es nevarēju atļauties pat dzīvesvietu. Nevarēju palikt neatkarīgs.» Tāpēc pārbrauca mājās. Vecāki deva laiku pārdomām un solīja palīdzēt. Sezonā puisis strādāja ceļubūvē. Padevās labi, arī nopelnīt varēja. «Bet vai es to gribu darīt? Ja esmu četrus gadus mācījies, lai man tas nebūtu jādara.» Kopš 14 gadu vecuma viņš vasarās ik gadu brauca strādāt pie tēta uz Īriju, tomēr ilgtermiņā arī to noteikti nevēlējās darīt.
