Šie psiholoģes Kristīnes Milleres vārdi mani nelaiž vaļā. Viņa rakstā Līdz pensijai vēl jānodzīvo skaidro, kāpēc mūsu attieksme pret vecumdienām ir labākajā gadījumā izvairīga, sliktākajā — klaji noraidoša. Par to es domāšu rīt.
Izlasot visus šā žurnāla rakstus un arī pārliecinoties par to, ka mana pensijas uzkrājuma apjoms silda sirdi, es it kā varētu justies droši. Galu galā, līdz pensijai man ir vismaz 29 gadi.
Tomēr pētnieki aprēķinājuši, ka cilvēka cienīgas vecumdienas nodrošinātu pensija, kas ir vismaz 70% apjomā no algas. Lai to sasniegtu, papildus 1. un 2. līmenim trīsdesmitgadniekam vajadzētu ieguldīt vismaz 10% no savas algas, intervijā skaidro finansists Toms Kreicbergs. Cilvēkam, kurš sāk uzkrāt tikai pāri 40 vai pat 50 gados, tie var būt arī visi 20%.
