Vizmas Belševicas pēckara laika dienasgrāmatā dzejniece redzama sava ceļa sākumā
Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas simtajā gadadienā, aizpildot kārtējo lielisko Lsm.lv testu par to, kas ir mani pārstāvji mūsu valstī, atkal uzzināju, ka tie ir kreisie, šoreiz — Latvijas Darba partija. To pildot, pat apzināti centos izvairīties no provokācijām, kas lika domāt, ka mani ierakstīs boļševikos, bet jautājumos, kuros jāatbild, ir vai nav ikvienam cilvēkam tiesības uz izglītību un atalgotu darbu, uz savu kaktiņu un stūrīti zemes, man neizdodas sev iestāstīt, ka tas pienāktos tikai veiksmīgajiem. Ja strādā, tev būs dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Tam būtu jābūt cilvēces ideālam un mērķim vienlaikus.
Šādu ievadu izvēlējos ne tikai tālab, ka paralēli Satversmes sapulces gadadienai un mūsu atjaunotās valsts trīsdesmitgadei lasīju apgādā Mansards iznākušo Vizmas Belševicas arhīva (neizdoto rakstu) burtnīcu nr. 3 Dienasgrāmatas 1947—1960, bet arī tāpēc, ka par to biju domājusi jau krietni sen, lasot viņas Billes 3. daļu Billes skaistā jaunība par Otrā pasaules kara beigām un mācībām arodskolā. Lai kā mēs cienītu un godātu Latvijas brīvvalsts t. s. zelta jaunatni, pie kuras pieder manis teātra zinātnē pētītais režisors un dramaturgs Pēteris Pētersons, intelektuālis Juris Staune, režisors Oļģerts Kroders vai rakstnieks un tulkotājs Dzintars Sodums, viņi nebija vienīgie jaunieši Latvijā. Bija arī cita, daudz pieticīgākus apstākļus baudījusi jauniešu grupa, kuriem tāpat bija savi sapņi un ideāli, domāju, ka pietiekami kreisi vai, visticamāk, sociāldemokrātiski (atgādināšu, pēc 1934. gada — aizliegts pasaules redzējums), bet nekādā ziņā ne propadomiski. Tāds, lūk, fons Belševicas dienasgrāmatu pirmpublicējumam.
