Karla lomā Artūrs Skrastiņš. Foto — Mārtiņš Vilkārsis
Dailes teātra izrāde Retrīts no komēdijas pārtapusi par drāmu
Jaunais gads ar šampanieša būkšķiem un ikgadējiem sapņiem par jaunu, skaistu dzīvi tikko aiz muguras, bet Dailes teātris piedāvā to izdzīvot vēlreiz savā jaunākajā iestudējumā — Gata Šmita izrādē Retrīts. Tas, vai skatītājus iestudējums piesaistīs, šoreiz ir drīzāk gaumes jautājums. Izrāde piedāvā atzīstamas vērtības, taču dažas radošās grupas izvēles nebūs pa zobam katram Dailes teātra apmeklētājam.
Lugas autors Maikls Vinns savu darbu (oriģinālā — Klosteris) ir raksturojis kā skumju komēdiju. Tas dramaturģijā ir vesels žanrs — komēdijas, kas izsmīdina, bet pēc kuru noskatīšanās skatītājam pāri paliek atziņa, ka apmēram tā jau dzīvē arī ir. Šoreiz stāsts ir par grupiņu veiksmīgu četrdesmitgadnieku, it kā seniem draugiem, kuri nolēmuši kopā sagaidīt Jauno gadu nomaļā viesu mājā, kur kādreiz bijis klosteris. Kā nu tur ar to draudzību, nakts notikumi, protams, pārbaudīs, bet galvenais — izpurinās arī katra paša priekšstatus par sevi. Kādam dzīvē jau kuro reizi garām aiziet mīlestība; citu nomāc mazu bērnu vecāku rūpes; vēl cits nemāk apstāties tukšā skrējienā vai māna sevi ar ilūzijām par savu vietu dzīvē, un, dabiski, neviens negrib otram atzīties sāpēs un vājumā. Nekas cilvēcīgs dramaturgam nav svešs — pazīstamos tipāžus atradīsit katrā draugu pulkā un droši vien šo un to sazīmēsit arī pašu dzīvē.
