Latvisks cimda raksts. Foto: Lita Krone, LETA
Piederību tautai, valstij un kultūrai rada tikai iekšēja sajūta
Šovasar atvaļinājumā Latvijā es aiznesu uz fotodarbnīcu restaurēt un pārkopēt manas mammas dzimtas fotogrāfiju, kas parakstīta - "Āboltiņu famīlija 1907.gada 1.jūlijā Vecsalacā". Tā toreiz dēvēja attiecīgo muižas novadu, kur joprojām atrodas mūsu mājas. Fotogrāfijai ir 105 gadi, tā bija glabājusies tās pašas dzimtas lauku mājas skapī un sākusi nelabojami izbalēt. Darbnīcas meistaram izdevās fotogrāfiju pārkopēt, pielabot bojātās vietas un nedaudz palielināt izmērā. Es to ieliku laika un vietas garam atbilstošā rāmī un pieliku pie sienas laukos ēdamistabā. Labs darbs bija padarīts, un par fotogrāfiju it kā varēja aizmirst.
Taču tā man nelika miera, un katru reizi, atrodoties tās tuvumā, es tajā lūkojos atkal un atkal. Es par to turpinu domāt arī tagad, esot projām no Latvijas un dzimtas mājām. Svētku drānās saposti pie dārza žoga vienā rindā sasēduši un otrā rindā kājās stāv tā laika mājas iemītnieki un viņu bērni. Sēž vecais saimnieks ar saimnieci, blakus viņiem jaunais samnieks jeb vecākais dēls ar savu sievu un diviem pirmajiem bērniem dažu gadu vecumā. Otrā rindā aiz viņiem četri pieaugušie veco saimnieku bērni - trīs meitas un viens dēls - tobrīd vēl neprecēti.
